JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Vesperes skatiens kļuva domīgs.

- Ļaudis ir kā salas okeānā, - viņa teica, - tie nekad nesaskaras pa īstam. Lai arī cik tuvi viens otram būtu cilvēki, patiesībā viņi ir katrs par sevi. Pat ja nodzīvojuši kopā piec­desmit gadu.

Bonds jau sāka prātot, ka Vesperei uznā­kusi dzēruma jūtelība un izdzertais šampa nietis padarijis viņu pārlieku sentimentālu, kad meitene žirgti iesmējās.

- Neesiet taču tik norūpējies. - Vespere pa­liecās uz priekšu un uzlika savu plaukstu uz viņējās. - Es laikam kļūstu pārāk poētiska. Lai nu kā tas viss galu galā būtu, tomēr ma­na sala šonakt ir piepeldējusi ļoti tuvu jūsē­jai. - Un viņa iemalkoja šampanieti.

Bonds atviegloti iesmējās.

- Tad savienosimies un radīsim pussalu, - viņš jokoja. - Tūlīt pēc tam. kad būsim ap­ēduši zemenes.

- Nē, - viņa koķeti iebilda. - Man vēl jāpa­dzer kafija.

- Ar brendiju, - Bonds pieskaņojās Vespe­res tonim.

Pār galvu bija aizslīdējusi šaubu ēna. Pavi­sam īsa šaubu ēna, tomēr gaisa palika karāja­mies kāds neizteikts jautājums. Ari tas pagaisa, kad pār abiem atkal nolaidās tuvības siltums.

Kad viņi bija padzēruši kafiju un Bonds lē­ni malkoja brendiju, Vespere paņēma somiņu un nostājās viņam aiz muguras.

- Esmu nogurusi, - viņa teica un uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņš pasniedzās uz augšu, lai to vēl mirkli tur noturētu. Uz bridi abi palika kā sastingu­ši, tad Vespere pieliecās, ar lūpām viegli aiz­skāra viņa matus un aizsteidzās. Pēc īsa mir­kļa viņas istabas logā iemirdzējās gaisma.

Bonds smēķēja un gaidīja, līdz tā nodzisīs. Tad arī viņš devās projām, pakavēdamies vien tik daudz, lai novēlētu īpašniekam un viņa sievai labu nakti un pateiktos par vakariņām. Viņi pārmija dažas pieklājības frāzes, un tad Bonds kāpa augšā uz savu istabu.

Pulkstenis bija tikai pusdesmit, kad viņš caur kopīgo vannasistabu iegāja Vesperes gu­ļamistabā, cieši aizvērdams aiz sevis durvis.

Mēnessgaisma, ielauzusies pa pusaizvērta- jām žalūzijām, meta rotaļīgas ēnas uz viņas auguma platās gultas sniegbaltajos palagos. * * *

Nakamajā ritā Bonds pamodās pats savā istabā un kādu bridi kavējās atmiņās.

Tad klusitēm izlīda no gultas, uzslidināja mugurā savu halātu un, uz pirkstgaliem aiz- lavljies garām Vesperes istabai, devās uz lie­dagu.

Jūra saullēkta stundā šķita rāma un glu­da. Mazie, rožainie vilnīši laiski laizīja pie­krastes smiltis. Bija pavēss, tomēr Bonds no­vilka halātu un kails aizsoļoja līdz vietai, kur iepriekšējā vakarā bija peldējies. Tur viņš lēni un apņēmīgi brida ūdenī, līdz tas sniedzās līdz zodam. Ar vienu roku aizspiedis degunu un aizmiedzis acis, viņš līmeniski nogūlās uz ūdens virsmas un ļāva sev grimt, juzdams vē­sas strāvas plūstam gar ķermeni un plivinām matus.

Spoguļgludo jūras virsmu pāršķēla vienīgi kāda zivs, kas palēkdamās mēģināja noķert kukaini. Gulēdams zem ūdens, viņš iedomā­jās rāmo ainavu un vēlējās, kaut Vespere ta­gad nāktu caur priedulāju un viņš varētu meiteni pārsteigt, piepeši iznirdams no cilvē­cisku būtņu pamestās dabas gleznas.

Kad pēc minūtes, izšļākdams ūdens strūk­lu, Bonds skaļi iznira virspusē, viņš izjuta spēju vilšanos - visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vēl kādu laiku peldējies, viņš juta, ka saule jau kļūst pietiekami karsta, tā­dēļ iznāca krastā un atlaidās uz muguras, priecādamies par savu ķermeni, ko pagājusi nakts tam bija atdevusi.

Tieši tāpat kā iepriekšējā vakarā, viņš ska­tījās tukšajās debesis un saņēma no tām tieši to pašu atbildi.

Bonds piecēlās un lēnām sāka iet atpakaļ lidz savam halātam.

Viņš bija gatavs bildināt Vesperi. Viņš vairs nešaubījās. Atlika vienīgi atrast piemē­rotāko brīdi.

Klusiem soļiem ienācis no terases pustum­šajā ēdamzālē, Bonds pārsteigts ieraudzīja Vesperi parādāmies no stiklotās telefona ka­bīnes pie ieejas durvīm un lavāmies atpakaļ uz guļamistabu pusi.

- Vesper, - Bonds pasauca, nospriedis, ka varbūt pienākusi kāda steidzama ziņa, kas attiecas uz viņiem abiem.

Vespere strauji pagriezās un aizklāja muti.

Viņas pārbīlis bija pārāk liels, lai neliktos aizdomīgs, aci pletās aizvien platākas.

- Kas noticis, mīļā? - Bonds vaicāja, satrū­cies, ka viņu attiecībās varētu būt noticis kāds lūzums.

- Vai, - Vespere izdvesa, - tu mani pārbiedē­ji. Es tikai… es gribēju piezvanīt Metisam. Zva­nīju Metisam, - viņa atkārtoja. - Gribēju lūgt, vai viņš man nevarētu sadabūt vēl kādu izeja­mo tērpu. Atceries, es tev stāstīju par savu draudzeni. Vendcuse. Redzi, - viņa tik ātri bēra vārdus, it kā mēģinādama Bondu par kaut ko pārliecināt, - man galīgi vairs nav ko vilkt mu­gurā. Domāju, ka varēšu Metisu sazvanīt mā­jās, pirms viņš devies uz biroju. Es pati nezinu savas draudzenes telefona numuru un gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Negribēju tevi pamo­dināt. Vai ūdens ir silts? Tu taču biji peldēties, vai ne? Tev vajadzēja pagaidīt mani.

- Rīts ir brīnišķīgs, - Bonds atteica, vēlē­damies Vesperi nomierināt, lai gan viņu maz- liei kaitināja šāda bērnišķīga slēpšanās. - Ie­sim iekšā un paēdīsim brokastis. Esmu izba­dējies kā vilks. Atvaino, ka tevi tā izbiedēju. Es jutos pārsteigts, ieraudzīdams kādu šeit tik agrā rīta stundā.

Viņš aplika roku meitenei ap vidu, bet viņa atsvabinājās un ātri devās uz kāpnēm.

- Tu mani tiešām pārsteidzi, - viņa novil­ka, mēģinādama notikušo pārvērst jokā. - Tu izskatījies kā spoks, kā augšāmcēlies slīkonis ar izspūrušiem matiem.

Vespere spalgi iesmējās, bet tad, it kā viņu pašu būtu izbiedējusi spalgā skaņa, centās smieklus pārvērst klepus lēkmē.

- Laikam būšu mazliet apsaldējusies, - vi­ņa teica.

Vespere turpināja melot, un Bondam gri­bējās viņu ieplaukāt un pateikt, lai nomieri­nās un izstāsta patiesību. Tomēr viņš uz­mundrinoši papliķēja meitenei pa muguru un mudināja ķerties pie savas rīta tualetes.

Pats viņš iegāja savā istabā.

* * *

Bonda un Vesperes savstarpējā uzticēša­nās bija iedragāta. Nākamās dienas tika ne­veikli pitas neīstuma un liekulības pavedie­nos, kam piejaucās asaru straumes un dzīvnieciskas kaisles mirkļi, kuriem viņa at­devās alkatigāk nekā jebkad, padarot abu ir­stošās attiecības aizvien piedauzīgākas.

Bonds vairākas reizes lūkoja salauzt neuz­ticēšanās sienu. Ik pa laikam viņš mēģināja atgriezties pie sarunas par telefona zvanu, bet Vespere ietiepīgi palika pie savas sagud­rotās versijas, izpušķodama to ar aizvien jau­niem papildinājumiem, kurus, kā Bonds sa­prata. pēc tam bija piedomājusi. Viņa pat ap­sūdzēja Bondu greizsirdībā.

Šīs scēnas parasti beidzās ar asarām un histērijas lēkmēm.

Dienām ritot, atmosfēra kļuva aizvien ne­ciešamāka.

Bonds nespēja noticēt, ka divu cilvēku at­tiecības bez kāda iemesla vienas nakts laikā var sabirzt putekļos, un centās rast notiku­šajam izskaidrojumu.

Bonds saprata, ka arī Vespere jūtas tik­pat nomākta, un pieļāva, ka viņas izmisums varētu būt pat lielāks. Tomēr noslēpumai­nais telefona zvans, kuru jaunā sieviete dusmīgi, pat nikni atteicās izskaidrot, klājās pār viņiem kā melna ēna, kuru aiz­vien tumšāku darīja katrs jauns izdomā­jums un noklusēšana.

Šīs dienas launaglaikā krāsas sabiezēja vēl vairāk.

Pēc brokastīm, kuras abi izjuta kā īstu mocību, Vespere paziņoja, ka viņai sākušās galvassāpes un viņa palikšot savā istabā, lai nenāktos karsēties saulē. Bonds paņēma grā­matu un devās jūdzēm garā pastaigā gar pludmali. Viņš daudz ko pārdomāja un izlē­ma, ko pateiks Vesperei kopīgo pusdienu lai­kā. lai pieliktu šai lietai punktu.