JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Vespere nāca viņu apciemot katru dienu, un Bonds šos apmeklējumus gaidīja ar sa­traukumu. Viņa laimīgi dalījās iespaidos par iepriekšējā dienā piedzīvoto, par saviem klejo­jumiem gar jūras malu un restorāniem, kuros pusdienojusi. Viņa bija sadraudzējusies ar policijas kapteini un kādas viesnīcas direkto­ru, kuri viņu vakaros veda izklaidēt, bet die­nā viens vai otrs aizdeva savu auto. Viņa uz­raudzīja, kā ekskluzīvo mašīnu servisā virzās uz priekšu bentlija remontdarbi. Vespere pat bija parūpējusies, lai no Bonda Londonas dzī­vokļa tiktu atsūtīti daži jauni apģērba gabali, jo no līdzpaņemtajām drēbēm nekas nebija palicis pāri. Meklējot četrdesmit miljonus vēr­to čeku, ienaidnieki bija visu sadīrājuši lupa­tu lēveros.

Ar Le Chiffre lietu saistītos notikumus viņi vairs nepieminēja. Dažkārt Vespere stāstīja uzjautrinošus gadījumus par S. nodaļas priekšnieku, bet Bonds dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem dienesta laika.

Viņš atklāja, ka ar šo sievieti ir neparasti viegli sarunāties, un jutās par to pārsteigts.

Esot kopā ar citām sievietēm, kuras vēlējās iegūt, Bonds parasti nejuta vēlēšanos daudz runāt. Viņu garlaikoja garie aplidošanas rituāli un tiem nenovēršami sekojošie savstarpējo at­tiecību pinekļi. Bonds lieliski zināja, kā tas viss parasti beidzas, un tas viņu biedēja. Sākumā līkne kāpa augšup - romantika, pieskārieni, pirmais skūpsts, kam sekoja citi, kaislīgāki, tad ķermeņu saskaršanās, gulta un orgasmi, atkal gulta, tad jau retāk, pēc tam asaras un šķirša­nās rūgtums, jo līkne jau bija noslīdējusi uz le­ju un attiecības kļuvušas apkaunojoši liekuļo­tas. Viņš vairs negribēja piedalīties šādās me­lodrāmās, kas sākās ar sastapšanos ballītē un turpinājās restorānā, taksometrā, paša dzīvok­lī, sievietes dzīvoklī, ar brīvdienām pie jūras, kas no jauna noveda pie tiem pašiem dzīvok­ļiem, sagudrotiem attaisnojumiem, dusmu iz­virduma un lietū aizejošiem soļiem.

Ar Vesperi tā nebūs.

Bonds katru ritu ar nepacietību gaidīja vi­ņas parādīšanos savā vientuļajā un nomāco­šajā ikdienā. Viņu sarunas bija partneru sa­runas, kurām klāt jaucās tikko manāma kaisles smarža. Sajūtas, gluži kā eksotiskam ēdienam pievienota pikanta garšviela, kairi­nāja dotais solījums, kurš kaut kad tiks pie­pildīts. Bondu tracināja atturība, kas bija jā­ievēro atveseļošanās laikā, jo tā lika šaubīties par savām vīrišķajām spējām.

Vai nu Bondam tas patika, vai ne, bet lau­va jau bija pasprucis no krātiņa - viņš vairs nebija noteicējs pār savām jūtām.

Beidzot Bonds bija tiktāl atlabis, ka viņam atļāva celties. Tagad viņš drikstēja pasēdēt dārzā. Pēc kāda laiciņa vairs netika liegtas ari nelielas pastaigas, tad - garāks izbrauciens, un visbeidzot ārsts, atgriezies no komandēju­ma Parīzē, paziņoja, ka nu Bonds tā kā būtu vesels. Vespere atveda viņam drēbes, abi sir- snigi atvadījās no māsiņām un īrētā automa­šīnā pameta dziednīcu.

Kopš brīža, kad Bonds tika izrauts nāvei no nagiem, bija pagājušas trīs nedēļas. Bija jūlijs, un karstā saule lika gaisam krastmalā vibrēt. Bonds tvēra šos mirkļus.

Vespere neteica, kurp viņa to vedīs. Bonds pats bija iebildis pret atgriešanos kādā no lie­lajām Rojālas viesnīcām, un Vespere solījās at­rast kaut ko piemērotu ārpus pilsētas. Tomēr viņa gribēja savu izvēli paturēt noslēpumā un pateica tikai to, ka Bondam tas patikšot. Viņš ar prieku nodeva sevi viņas rokās, bet slēpa savu padevību, dēvējot izraudzito ceļamērķi par "Trou sur Mer" [48](jo tik daudz, ka tas būs piejūras, viņa bija atzinusi), un jokoja par tu- alelēm pagalmā, blaktīm gultās un tarakā­niem, ko viņi tur sastaps.

Ceļojumu sabojāja kāds atgadījums.

Braucot pa piekrastes ceļu virzienā uz villu "Les Noctambules", Bonds pastāstīja, kā viņš savā bentlijā dzinies pakaļ Vesperes nolaupītā­jiem, un parādīja likumu, aiz kura uz ceļa bija nomests liktenīgais naglu paklājs. Viņš lūdza palēnināt mašīnas ātrumu un, izliecies pa logu, rādīja rievas, kuras šosejas aizsargvalnī bija at­stājuši viņa mašīnas riteņu diski, nolauztos za­rus dzīvžogā un eļļas pleķi vietā, kur auto bija apgāzies, bet Vespere klausījās izklaidīgi un iz­skatījās nemierīga, atbildēdama uz viņa stāstī­jumu tikai ar 'jā" un "ne", lai vismaz izklausī­tos, ka piedalās sarunā. Pāris reižu Bonds pie­ķēra meiteni raugāmies atpakaļskata spogulī, bet, kad viņš pats mēģināja pavērties pa aizmu­gurējo logu, skatu aizsedza ceļa līkums.

Galu galā Bonds saņēma meitenes roku.

- Jūs kaut kas dara nemierīgu, Vesper, - viņš teica.

Viņa tam veltīja žilbinošu, bet samākslotu smaidu.

- Ak. laikam jau tikai iedomas. Man ir tā­da sajūta, ka mēs tiekam izsekoti. Droši vien vainīgi būs nervi un šis spocīgais ceļš.

Viņa nervozi ieķiķinājās un vēlreiz pavērās atpakaļ.

- Skatieties! - viņas balss izbīli skanēja pa­visam spalgi.

Paklausīdams viņai, Bonds pagrieza galvu un patiešām ceturtdaļjūdzes atstatumā ie­raudzīja melnu limuzīnu, kas lielā ātrumā tu­vojās.

Bonds iesmējās.

- Jūs taču nevarat prasīt, lai mēs būtu vienīgie, kas izmanto šo ceļu, - viņš mierinā­ja. - Kurš gan lai mums sekotu? Tam vairs nav nekāda iemesla. - Viņš papliķēja Vespe- rei pa roku. - Tas noteikti ir kāds pusmūža biznesmenis, kas noirējis šo auto un dodas uz Havru. Viņš droši vien ir aizsapņojies par garšīgām vakariņām vai savu sirdsdāmu Pa­rīzē. Beidziet, Vesper, netaisiet nu no mušas ziloni!

- Ceru, ka jums taisniba, - viņa vēl nespē­ja nomierināties. - Labi, ka gandrīz jau esam sasnieguši mērķi.

Vespere atkal patvērās klusēšanā un lūko­jās ārā pa logu.

Bonds juta, ka viņa joprojām ir saspring­ta, un tikko jaušami pasmaidīja, jo bija pār­liecināts, ka meiteni nomoka iedomas, ko rada iepriekš pārdzīvotais. Pamanījis šauru sānceliņu, kas ved jūras virzienā, viņš, lai nomierinātu Vesperi, lūdza šoferim samazi­nāt ātrumu un pēc nogriešanās uz tā apstā­ties.

Paslēpušies aiz augstā dzīvžoga, viņi pa lo­giem vēroja ceļu.

Cauri vasarīgajiem dabas trokšņiem viņi dzirdēja tuvojamies mašīnu. Vespere ieķērās Bonda roka. Braukdams garām viņu slēptu­vei, limuzīns ātrumu nesamazināja, tādēļ viņi tikai pāris sekundes spēja aplūkot iekšā sē­došā vīrieša profilu.

Vīrietis tiešām vērīgi pētīja šosejas malu, bet Bonds bija pārliecināts, ka viņa uzmanī­bu piesaistījis vien košais plakāts ar uzrakstu "L' Auberge du Fruit Dēfendu, crustaces, fri- tvres", kurš bija uzstādīts tieši virs tās vietas, kur slēpās viņu auto.

Kad limuzīna izpūtēja rūkoņa izzuda tālu­mā. Vespere nobālusi saļima savā mašīnas stūrītī.

- Viņš uz mums skatijās, - viņa izdvesa, - es taču teicu. Es jutu, ka mums seko. Tagad vi­ņi zina, kur mēs atrodamies.

Bondam sāka pietrūkt pacietibas.

'Aizliegtā augļa krodziņš, vēžveidīgie, sacepumi. 228

- Blēņas, - viņš iemeta, - tas virs taču lasī­ja uzrakstu uz plakāta, - un viņš ar roku no­rādīja uz to.

Viņa vēl īsti neticēja.

- Vai jūs no tiesas tā domājat? - viņa vai­cāja. - Laikam jau jums būs taisnība. Brauk­sim. Atvainojiet, ka kritu panikā. Nezinu, kas man bija uznācis.

Vespere noliecās uz priekšu un caur stikla starpsienu kaut ko pateica šoferim. Viņi brau­ca tālāk, un Vespere nu jau dzīvespriecīgi pa­skatījās Bondā. Viņas vaigi vairs nebija bāli.

- Tiešām, piedodiet, es… es laikam vēl ne­spēju noticēt, ka visas briesmas jau garām un vairs nav jābaidās. - Viņa paspieda Bonda plaukstu. - Jūs laikam domājat, ka esmu īsta muļķe.