Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Smaga nopūta un pieskāriens pie pleca iztraucēja misteru Pikviku no patīkamās apceres, kurā viņš bija iegrimis, nolūkodamies jaukajā ainavā. Viņš pagriezās un ieraudzīja sev blakus drūmo cilvēku.

- Aplūkojat jauko skatu? - drūmais cilvēks vaicāja.

- Kā tad, - misters Pikviks atbildēja.

- Un priecājaties, ka esat tik agri uzcēlies?

Misters Pikviks piekrītoši pamāja ar galvu.

- Ak, cilvēkiem jāceļas agri, lai redzētu sauli visā tās greznībā, jo tās spožums reti kad pastāv cauru dienu. Dienas rīts un dzīves rīts ir ļoti līdzīgi.

- Jūs runājat patiesīgi, ser, - misters Pikviks piezīmēja.

- Cik bieži dzird sakām, - drūmais cilvēks turpināja, - «rīts ir pārāk jauks, lai vilktos ilgi». Cik labi to var attiecināt uz mūsu ikdienišķo dzīvi. Ak dievs! Ko es nebūtu ar mieru zaudēt, ja varētu atsaukt savas bērnības dienas vai arī spētu tās aizmirst pavisam!

- Jūs, ser, esat pieredzējis daudz bēdu, - misters Pikviks līdzjūtīgi ieminējās.

- Esmu, - drūmais cilvēks steidzīgi attrauca, - esmu gan. Vairāk, nekā varētu iedomāties tie, kas mani redz tagad. - Brīdi viņš klusēja un tad aprauti piebilda: - Vai jums tādā rītā kā šis kādreiz ir iešāvies prātā, ka noslīkšana nozīmētu laimi un mieru?

- Dievs pasarg, nē! - misters Pikviks atsaucās, nedaudz atvirzīdamies no margas, jo viņam iekrita prātā iespējamība, ka drūmais cilvēks izmēģinājuma dēļ varētu nogrūst viņu lejā.

- Es bieži esmu to domājis, - drūmais cilvēks turpināja, neievērodams šo kustību. -

Šķiet, ka rāmais, vēsais ūdens čukstētu aicinājumu atdusēties un atpūsties. Viens lēciens, šļakstiens, īsa cīņa; uz mirkli saceļas ūdens virpulis, kas pamazām norimst sīkos vilnīšos; ūdens ir saslēdzies pār tavu galvu, un uz mūžu ir noslēgušās tavas bēdas un ciešanas pasaulē.

Drūmā vīra iegrimušās acis pa šīs runas laiku spoži liesmoja, bet acumirklīgais satraukums ātri norima, un viņš mierīgi novērsās, sacīdams:

- Nu... pietiek par to. Es jūs gribēju satikt citas lietas dēļ. Aizvakar vakarā jūs lūdzāt mani nolasīt to manuskriptu un uzmanīgi klausījāties manā lasīšanā.

- Jā, - misters Pikviks atbildēja, - un es tiešām domāju...

- Es pēc jūsu uzskatiem nevaicāju, - drūmais vīrs atteica, viņu pārtraukdams, - man tie nav vajadzīgi. Jūs ceļojat sava prieka pēc un lai papildinātu zināšanas. Ja nu es jums iedotu kādu interesantu manuskriptu - ievērojiet, ne tādēļ interesantu, ka tas būtu satraucošs vai neticams, bet tādēļ, ka tā ir lapa no patiesa dzīves stāsta. Vai jūs to varētu nodot klubam, par ko tik bieži runājat?

- Protams, - misters Pikviks apliecināja, - ja jūs to vēlaties, un tas tiktu pievienots kluba dokumentiem.

- Jūs to saņemsit, - drūmais cilvēks atbildēja. - Jūsu adrese?

Un, kad misters Pikviks bija pateicis viņu iespējamo maršrutu, drūmais cilvēks to rūpīgi atzīmēja netīrā kabatas grāmatiņā, tad, atsacījis mistera Pikvika neatlaidīgajam lūgumam pabrokastot kopā, lēnām aizgāja, atstādams šo džentlmeni pie viesnīcas.

Misters Pikviks atrada savus trīs pavadoņus jau uzcēlušos un gaidām viņa ierašanos, lai sēstos pie brokastgalda, kas bija uzklāts visai kārdinoši. Viņi sēdās pie maltītes, un cepts šķiņķis, olas, tēja, kafija un dažādas piedevas sāka nozust ar tādu ātrumu, kas tūliņ liecināja par ēdiena izcilo labumu un ēdāju apetīti.

- Tagad par Menora fermu, - misters Pikviks uzsāka. - Kā turp nokļūsim?

- Varbūt derētu aprunāties ar apkalpotāju? - misters Tapmens ierosināja, un tūliņ tika atsaukts apkalpotājs.

- Dinglijdella, džentlmeņi?... Piecpadsmit jūdzes, džentlmeņi... pa lauku ceļu... Divričus, ser?

- Divriči nevar uzņemt vairāk kā divus, - misters Pikviks aizrādīja.

- Pareizi, ser!... Lūdzu, piedodiet, ser. Ļoti jauki četrriteņu rati, ser... divas sēdvietas aizmugurē... viena priekšā tam džentlmenim, kas vada zirgu... Ā! Lūdzu, piedodiet, ser... tie var uzņemt tikai trīs.

- Ko tādā gadījumā darīt? - misters Snodgrass vaicāja.

- Varbūt, ser, kādam no džentlmeņiem patiktu jāt? - apkalpotājs ieminējās, skatīdamies uz misteru Vinklu. - Ļoti labi jājamzirgi, ser... Kāds no mistera Vordla cilvēkiem, braukdams uz Ročestru, nogādās tos atpakaļ, ser.

- Tas būs īstais, - misters Pikviks nopriecājās. - Vinkl, vai vēlaties pajāties?

Sirds dziļumos misters Vinkls izjuta diezgan stipras šaubas par savu jātnieka prasmi, bet viņš tās neparko nebūtu izrādījis un tūliņ ļoti drosmīgi atbildēja:

- Protams, man tas patiktu vislabāk.

Misters Vinkls bija izaicinājis likteni, tagad vairs nebija atkāpšanās.

- Lieciet piebraukt pie durvīm vienpadsmitos, - misters Pikviks norīkoja.

- Labi, ser, - apkalpotājs atbildēja.

Apkalpotājs aizgāja; brokastis bija paēstas, un ceļotāji uzkāpa savās guļamistabās sagatavot apģērbus, ko ņemt līdzi gaidāmajā ekspedīcijā.

Misters Pikviks bija jau pabeidzis kārtošanos un pār ēdamzāles loga aizkariem nolūkojās gājējos uz ielas, kad ienāca apkalpotājs un paziņoja, ka rati sagatavoti. Šo paziņojumu apstiprināja paši rati, kas tūliņ parādījās aiz minētajiem ēdamzāles loga aizkariņiem.

Tā bija jocīga, maza, zaļa kaste uz četriem riteņiem, ar zemu, divvietīgu sēdekli pakaļpusē, kas izskatījās kā vīna grozs, un augstu vienvietīgu laktu priekšā; ratus vilka milzīgs, brūns zirgs, kura labi saskatāmais skelets bija ārkārtīgi simetrisks. Turpat stāvēja zirgu puisis, turēdams aiz pavadas otru milzīgu zirgu, - acīm redzot, ratos iejūgtā dzīvnieka tuvu radinieku, - apseglotu misteram Vinklam.

- Pasarg dievs! - misters Pikviks izsaucās, kad viņi stāvēja uz ietves un gaidīja, kamēr ieliks ratos mantas. - Pasarg dievs, kurš tad vadīs zirgu? Par to nemaz nebiju padomājis.

- Kā! Nu, protams, jūs, - misters Tapmens atteica.

- Protams, - misters Snodgrass pievienojās.

- Es! - misters Pikviks izsaucās.

- Nav nemazām ko bīties, ser, - sarunā iejaucās zirgu puisis, - Uz nogalvošanu rāms, ser; zīdainis ar viņu varētu braukt.

- Vai viņš nav bailīgs? - misters Pikviks apvaicājās.

- Bailīgs, ser? Viņš tev nebaidītos arī tad, ja satiktu veselu vezumu mērkaķu ar nosvilinātām astēm.

Pēdējais ieteikums bija pārliecinošs. Misters Tapmens un misters Snodgrass iekāpa kastē, misters Pikviks uzrāpās uz laktas un novietoja kājas uz kāpslīša, kas šim nolūkam bija ierīkots zem sēdekļa un apsists ar vaska drānu.

- Nu, Spožais Viljem, - zirgu puisis uzrunāja savu palīgu, - dod džentlmenim grožas!

Spožais Viljems, - laikam tā iesaukts gludi pieglausto matu un taukaini spīdīgās sejas dēļ - ielika misteram Pikvikam kreisajā rokā grožus, bet galvenais zirgu puisis iespieda viņam labajā rokā pātagu.

- Tprrūū! - misters Pikviks iebrēcās, kad lielais četrkājainis izrādīja nepārprotamu tieksmi iegrūst ratus atmuguriski ēdamzāles logā.

- Tprruū! - misters Tapmens un misters Snodgrass no kastes piebalsoja.

- Viņš tikai draiskojas, džentelmeņi, - galvenais zirgu puisis drošināja. - Satur viņu, Viljem!

Palīgs apvaldīja dzīvnieka straujumu, un priekšnieks steidzās palīdzēt misteram Vinklam ietikt seglos.

- No otras pusītes, ser, būsiet tik laipni.

- Lai mani velns parau, ja džentelmens negribē kāpt no ačgārnās puses, - kāds pasta puisis smīnēdams čukstēja neizsakāmi uzjautrinātam apkalpotājam.

Šādi pamācīts, misters Vinkls ierāpās seglos apmēram ar tikpat lielām grūtībām, kādas viņš būtu piedzīvojis, rāpdamies pār pirmās klases kara kuģa bortu.