Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Sieviete vērīgi aplūkoja visu grupu, un sarkanmatis kaut ko iečukstēja tai ausī.

- Nē, - sieviete atbildēja, brīdi padomājusi. - Man bail.

- Bail! - misters Pikviks izsaucās. - No kā tā sieva baidās?

- Viņreiz mums šitā pēc iznāca nepatikšanas, - sieviete atteica, atkal iedama atpakaļ uz māju. - Nav i ko runāt.

- Visneparastākais atgadījums, ar kādu savā dzīvē esmu sastapies, - pārsteigtais misters Pikviks sacīja.

- Man... man nudien liekas, - misters Vinkls čukstēja, kad draugi sapulcējās ap to, - viņa domā, ka mēs šo zirgu esam ieguvuši negodīgā ceļā.

- Ko! - iekliedzas misters Pikviks, kuru pārņēma vesela sašutuma brāzma.

Misters Vinkls kautrīgi atkārtoja savas aizdomas.

- Paklausieties, puis, - sadusmotais misters Pikviks uzbrēca. - Vai jūs domājat, ka mēs šo zirgu esam zaguši?

- Noteikti, - sarkanmatainais atbildēja ar ņirdzīgu smīnu, kas izstiepa muti no viena dzirdes orgāna līdz otram.

To pateicis, viņš iegāja mājā un aizcirta durvis.

- Tas ir kā murgs! - misters Pikviks izsaucās. - Kā riebīgs murgs! Padomājiet vien - cilvēks visu dienu staigā apkārt ar šausmīgu zirgu, no kura nekādi nevar tikt vaļā!

Nomāktie pikvikieši īgni turpināja ceļu, un lielais četrkājainis, pret ko viņi izjuta vislielāko riebumu, lēni čāpoja viņiem pa pēdām.

Bija vēla pēcpusdiena, kad visi četri draugi un viņu četrkājainais ceļa biedrs iegriezās sānu ceļā, kas veda uz Menora fermu; un pat tagad, kad viņi bija tik tuvu savam gala mērķim, prieku, ko viņi citādi būtu izjutuši, stipri mazināja domas par viņu dīvaino izskatu un nejēdzīgo stāvokli. Saplēstas drēbes, saskrambātas sejas, nopulējušas kurpes, novārdzis izskats un bez visa tā - vēl šis zirgs. Ak, kā misters Pikviks lādēja šo zirgu! Viņš jau reizi no reizes bija metis uz cēlo dzīvnieku naida un atriebības pilnus skatienus; vairāk nekā reizi vien bija apsvēris, kādi izdevumi būtu jāatlīdzina, ja pārgrieztu tam rīkli, un patlaban kārdinājums to nogalēt vai palaist plašajā pasaulē pārņēma viņa prātu ar desmitkārtīgu spēku. No šīm briesmīgajām domām viņu iztraucēja divu cilvēku stāvi, kas pēkšņi parādījās ceļa pagriezienā. Tie bija misters Vordls un viņa uzticamais pavadonis - resnais puika.

- Mīļais dievs, kur tad jūs esat bijuši? - viesmīlīgais vecais džentlmenis izsaucās. -

Es jūs gaidīju visu dienu. Un cik jūs izskatāties noguruši! Ko? Skrambas? Nebūsit taču ievainoti, ko? Priecājos dzirdēt, ka... ļoti priecājos. Tātad jūs izgāza, ko? Nekas.

Parasts gadījums šajā pusē. Džo!... sasodītais puika, viņš atkal aizmidzis... Džo, paņem no džentlmeņa zirgu un ieved stallī!

Resnais puika paņēma zirgu un gausi slāja viņiem nopakaļ, bet vecais džentlmenis, vienkāršos vārdos izteikdams saviem viesiem līdzjūtību par tiem šāsdienas notikumiem, kurus viņi uzskatīja par piemērotiem pastāstīšanai, vadīja viņus uz virtuvi.

- Te mēs jūs savedīsim kārtībā, - vecais džentlmenis sacīja, un tad es jūs iepazīstināšu ar tiem, kas viesistabā. Emma, atnes ķiršu liķieri! Džena, šurp adatu un diegu! Mērij, dvieļus un ūdeni! Žiglāk, meitenes! Kustieties!

Trīs vai četras brašas meičas aši aizsteidzās sameklēt vajadzīgās lietas, kamēr pāris puiša cilvēku ar lielām galvām un apaļām sejām piecēlās no sēdekļiem pie kamīna (jo, lai gan bija maija vakars, uguns viņus vilināja kā ziemassvētkos), nozuda nez kādos tumšos kaktos un ātri izvilka no turienes pudeli zābaku ziedes un vai pusduci suku.

- Veicīgāk! - vecais džentlmenis atkal atgādināja, bet šis aizrādījums bija pilnīgi lieks, jo viena no meičām jau lēja ķiršu liķieri, otra nesa dvieļus, bet viens no puišiem, pēkšņi saķēris misteru Pikviku pie kājas, tā ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru, tik centīgi spodrināja zābaku, ka viņam sāka karst varžacis, bet otrs pa to laiku apstrādāja misteru Vinklu ar pamatīgu drēbju suku, pa šīs operācijas laiku nododamies svilpošanai, kā to paraduši zirgu puiši, kad tie skrāpē zirgus.

Misters Snodgrass, beidzis mazgāties, nostājās ar muguru pret uguni un, ar sirds patiku baudīdams ķiršu liķieri, apskatīja virtuvi. Viņš to apraksta kā lielu telpu ar sarkanu ķieģeļu klonu un ietilpīgu kamīna pavardu; tās griestus greznoja šķiņķi, cūku sāngabali un sīpolu virtenes. Sienas rotāja dažas mednieku pātagas, divi vai trīs iemaukti, segli un kāda veca, sarūsējusi īsstobrene, zem kuras pakārtais uzraksts vēstīja, ka tā esot «Pielādēta», - un, kā zināms no tiem pašiem avotiem, tāda tā esot bijusi jau vismaz pusi gadsimta. Stūrī svinīgi tikšķēja vecs cienīgas un rāmas dabas astoņdienu pulkstenis un uz viena no daudzajiem āķiem, kas izdaiļoja virtuves skapi, karājās tikpat vecs sudraba kabatas pulkstenis.

- Kārtībā? - vecais džentlmenis apvaicājās, kad viesi bija nomazgāti, aplāpīti, nospodrināti un padzirdīti ar liķieri.

- Pilnīgi, - misters Pikviks apliecināja.

- Tad ejam!

Un visi, šķērsojuši dažus tumšus gaiteņus, kur tiem pievienojās misters Tapmens, kas bija aizkavējies aizmugurē, lai nozagtu Emmai skūpstu, par ko viņam bija pienācīgi atmaksāts ar dažām dunkām un skrāpieniem, ieradās pie viesistabas durvīm.

- Esiet sveicināti! - viesmīlīgais namatēvs izsaucās, vērdams tās vaļā un ieiedams pirmais, lai stādītu viņus priekšā. - Esiet sveicināti, džentlmeņi, Menora fermā!

Viesi, kas bija sapulcējušies vecajā viesistabā, piecēlās, lai apsveiktu misteru Pikviku un viņa draugus, un, kamēr izpildīja iepazīstināšanas ceremoniālu ar visām pienācīgajām formalitātēm, misteram Pikvikam bija laiks novērot klātesošo personu ārieni un izdarīt secinājumus par viņu raksturu un tieksmēm, - tas bija paradums, kuram viņš, līdzīgi daudziem lieliem vīriem, ar patiku nodevās.

Kāda ļoti veca lēdija augstā aubē un izbalējušā zīda tērpā - ne mazāk, ne vairāk kā paša mistera Vordla māte - ieņēma goda vietu pa labi no kamīna. Sienas greznoja dažāda veida apliecinājumi, ka, jauna būdama, viņa mācīta iet pa pareizo ceļu un arī vecumā nav no tā novērsusies, - tie bija vecu laiku izšuvumi, tikpat vecas, ar vilnas dziju izšūtas ainavas un koši sarkani zīda tējkannu sildītāji no jaunāka laikmeta.

Krustmāte, abas jaunās lēdijas un misters Vordls, stāvēdami ap vecās lēdijas atpūtas krēslu, dedzīgi un nerimstoši sacentās uzmanības izrādīšanā vecajai lēdijai, viens turēdams viņas klausāmo trubiņu, otrs apelsīnu un trešais pudelīti ar ožamo sāli, kamēr ceturtais ļoti rosīgi buksnīja un dunkāja viņas atbalstam izkārtotos spilvenus.

Kamīna pretējā pusē sēdēja plikgalvains vecs džentlmenis ar labsirdīgu un labvēlīgu seju - Dinglijdellas garīdznieks, turpat blakus viņa sieva, tukla, veca lēdija, kas izskatījās tā, it kā ne vien lieliski pārzinātu noslēpumaino mākslu, kā mājas līdzekļiem izgatavot dažādas sirdsdrapes par prieku citiem, bet pie reizes prastu tās arī iebaudīt par jo lielu prieku pati sev. Vienā stūrī kāds maza auguma lietišķa izskata cilvēks ar ripstonpepiņam līdzīgu seju sarunājās ar kādu resnu, vecu džentlmeni, un vēl divi vai trīs veci džentlmeņi un divas vai trīs vecas lēdijas sēdēja taisni un nekustīgi kā sveces savos krēslos un cieši noskatījās uz misteru Pikviku un viņa pavadoņiem.

- Misters Pikviks, māt! - misters Vordls izkliedza, cik skaļi vien varēja.