Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Ā! - vecā lēdija atsaucās, galvu kratīdama. - Es nedzirdu.

- Misters Pikviks, vecmāmiņ! - abas jaunās lēdijas reizē iespiedzās.

- A! - vecā lēdija sauca. - Nu labi, tas nav svarīgi. Man liekas, viņu vis neinteresēs tāda veca sieva kā es.

- Es jums apgalvoju, kundze, - misters Pikviks uzsāka valodu, satverdams vecās lēdijas roku un runādams tik skaļi, ka viņa labsirdīgā seja aiz piepūles kļuva tumši sarkana, - es jums apgalvoju, kundze, ka nekas mani neiepriecina vairāk kā iepazīties ar lēdiju jūsu gados, kura atrodas tik lieliskas ģimenes vidū un izskatās tik jauna un spirgta.

- Ā! - vecā lēdija noteica pēc īsas pauzes. - Jāsaka, ka tas viss ir ļoti jauki, bet es viņu tomēr nedzirdu.

- Vecmāmiņa patlaban nav labā omā, - mis Izabella Vordla klusi ieteicās, - bet gan jau viņa ar jums parunās.

Misters Pikviks ar galvas mājienu norādīja, ka viņš ir gatavs izdabāt vecuma untumiem, un iekļāvās vispārējā sarunā ar citiem saviesīgā pulciņa dalībniekiem.

- Jums te ir burvīga apkaime, - misters Pikviks sacīja.

- Burvīga! - misteri Snodgrass, Tapmens un Vinkls piebalsoja.

- Man arī tā liekas, - misters Vordls piebilda.

- Labākas vietiņas nav visā Kentā, ser, - sacīja lietišķā izskata cilvēks ar pepiņam līdzīgo seju. - Patiešām nav, ser, - par to esmu drošs, ser.

Un lietišķā izskata cilvēks pavērās apkārt ar triumfējošu skatienu, it kā viņu kāds būtu nikni apstrīdējis, bet pēdīgi viņš tomēr palicis uzvarētājs.

- Labākas vietiņas nav visā Kentā, - lietišķā izskata cilvēks pēc neilgas klusēšanas atkal ieminējās.

- Atskaitot Mallinsmedovu, - resnais vīrs svinīgi piezīmēja.

- Mallinsmedova! - pirmais ar dziļu nievu izsaucās.

- Jā gan, Mallinsmedova, - resnais vīrs atkārtoja.

- Ļoti jauks stūrītis, - iesprauda kāds cits resns vīrs.

- Tā tas tiešām ir, - trešais resnais vīrs noteica.

- Tas katram zināms, - sacīja korpulentais namatēvs. Lietišķais cilvēks neticīgi paskatījās visapkārt, bet, redzēdams, ka palicis mazākumā, rādīja līdzjūtīgu seju un nesacīja vairs nekā.

- Par ko viņi runā? - vecā lēdija jautāja vienai no savām mazmeitām ļoti skaļā balsī, jo, tāpat kā daudziem nedzirdīgiem cilvēkiem, viņai, šķiet, nekad neienāca prātā iespējamība, ka citi varētu sadzirdēt, ko viņa saka.

- Par mūsu apvidu, vecmāmiņ.

- Kas ir ar apvidu? Vai kaut kas noticis?

- Nē, nē. Misters Millers sacīja, ka mūsu apvidus esot labāks par Mallinsmedovu.

- Ko viņš no tā saprot? - sašutusi jautāja vecā lēdija. - Millers ir iedomīgs ģeķis, un jūs viņam varat pateikt, ka es tā sacīju.

To teikusi, vecā lēdija, nemaz nenojauzdama, ka runājusi skaļāk nekā čukstus, saslējās un asi uzlūkoja lietišķā izskata vaininieku.

- Nu, nu, - rosīgais namatēvs ieminējās ar labi saprotamu vēlēšanos mainīt sarunas tematu, - ko jūs, mister Pikvik, sacītu, ja saspēlētu kādu roberu?

- Man tas ļoti patiktu, - šis džentlmenis atbildēja, - bet manis dēļ gan jums nav jāpūlas.

- O, es varu jums apgalvot, ka mātei ļoti patīk robers, - misters Vordls atteica. - Vai ne, māt?

Vecā lēdija, kas, līdzko pieskārās šim tematam, bija daudz dzirdīgāka, nekā runājot par kaut ko citu, atbildēja apstiprinoši.

- Džo, Džo! - vecajs džentlmenis izsaucās. - Džo, sasodītais... ā, te viņš ir! Noliec kāršu galdus!

Miegainais jauneklis pamanījās bez turpmākiem pamudinājumiem nolikt divus kāršu galdus - vienu «pāvestam Džonam» un otru vistam. Vista spēlē piedalījās misters Pikviks ar veco lēdiju un misters Millers ar resno džentlmeni. Pārējie nosēdās pie otrā galda.

Robers tika nospēlēts ar to svarīgumu un nosvērtību, kas piestāv nodarbībai, ko sauc par vistu, - šai svarīgajai ceremonijai, kam, kā mums šķiet, vārdu «spēle» pievienot ir apkaunojoši un necienīgi. Turpretī pie otra galda valdīja tik trokšņaina jautrība, ka tā stipri traucēja mistera Millera kontemplāciju; pēdējais, nespēdams tik pilnīgi iedziļināties spēlē, kā vajadzētu, pamanījās izdarīt vairākus smagus noziegumus un pārkāpumus, ārkārtīgi sadusmodams resno džentlmeni un atbilstošā pakāpē uzlabodams vecās lēdijas omu.

- Tā, lūk! - triumfēdams izsaucās noziedzīgais Millers, kad viņš kādas partijas beigās paņēma lieko stiķi. - Labāk nemaz nevarēja nospēlēt, tas man jāteic. Vairāk stiķu dabūt nebija iespējams.

- Milleram vajadzēja kaut kāravu ar trumpi, vai ne, ser? - vecā lēdija ieminējās.

Misters Pikviks piekrītoši pamāja.

- Vai patiešām vajadzēja? - nelaimīgais šaubīdamies vaicāja savam partnerim.

- Vajadzēja gan, ser, - resnais džentlmenis briesmīgā balsī atbildēja.

- Vai, cik žēl! - sašļukušais Millers noteica.

- Liels labums no tādas žēlošanās, - resnais džentlmenis noņurdēja.

- Mums divi honori, kopā astoņi, - misters Pikviks piebilda. Sadalīja vēlreiz.

- Vai jūs varat vienu? - vecā lēdija vaicāja.

- Varu, - misters Pikviks atbildēja. - Divkāršo, vienkāršo un roberu.

- Tāda laime vēl nav redzēta, - sacīja misters Millers.

- Tādas kārtis nav redzētas, - sacīja resnais džentlmenis. Svinīgs klusums; misters Pikviks bija jautrs, vecā lēdija nopietna, resnais džentlmenis sīkumaini vērīgs un misters Millers bikls.

- Vēl viens divkāršais, - sacīja vecā lēdija, kas ar triumfu atzīmēja šo apstākli, palikdama zem svečtura vienu sešpensu un vienu nodeldētu puspensu.

- Divkāršais, ser, - misters Pikviks aizrādīja.

- Redzu gluži labi, ser, - resnais džentlmenis asi atcirta.

Nākošā partija beidzās ar līdzīgu rezultātu, turklāt neveiksmīgais Millers neizspēlēja vajadzīgās krāsas kārti, kālab resno džentlmeni pārņēma liels uzbudinājums, kas turpinājās līdz spēles beigām, pēc kam viņš atkāpās istabas stūrī un veselu stundu un divdesmit septiņas minūtes bija pilnīgi mēms; kad šis laika sprīdis bija notecējis, resnais džentlmenis atkal iznāca no savas paslēptuves un piedāvāja misteram Pikvikam iešņaukt tabaku, izturēdamies kā cilvēks, kas kristīgā garā nolēmis piedot pārciestās netaisnības. Vecās lēdijas dzirdes spējas bija ievērojami uzlabojušās, un nelaimīgais misters Millers sajutās tik neērti kā delfīns sardzes būdā.

Pa to laiku pie otra galda gāja pavisam jautri. Izabella Vordla un misters Trandls paziņoja, ka ir partneri, Emīlija Vordla un misters Snodgrass darīja to pašu, un pat misters Tapmens un neprecētā krustmāte nodibināja akciju sabiedrību ar kopējām spēles markām un glaimiem. Vecais misters Vordls bija vislabākajā garastāvoklī, un viņš tik jocīgi vadīja spēli un vecās lēdijas tik cītīgi sekoja saviem vinnestiem, ka pie galda valdīja nerimstoša jautrība un smiekli. Kādai vecai lēdijai pastāvīgi bija jāmaksā apmēram par pusduci kāršu, par ko katru reizi visi smējās, un, kad vecā lēdija bija dusmīga par to, ka jāmaksā, tie smējās vēl skaļāk, tā ka vecās lēdijas seja pamazām atplauka, līdz beidzot viņa smējās skaļāk par visiem. Kad neprecētā krustmāte dabūja «precības», jaunās lēdijas atkal smējās un neprecētā krustmāte likās aizvainota, bet, sajuzdama, ka misters Tapmens tai zem galda spiež roku, arī viņa atplauka un lūkojās ar tik izteiksmīgu skatienu, it kā īstas precības nemaz nebūtu tik tālu, kā daži cilvēki iedomājas, par ko visi atkal smējās un jo sevišķi vecais misters Vordls, kas par katru joku priecājās tāpat kā visjaunākie. Kas attiecas uz misteru Snodgrasu, tad viņš nedarīja nekā cita, tikai čukstēja savai partnerei ausīs poētiskus vārdiņus, kas pamudināja kādu vecu džentlmeni pajokot par partneriem kāršu spēlē un par partneriem dzīvē, un šinī sakarībā iepriekš minētais vecais džentlmenis arī izsacīja dažas piezīmes, turklāt pamirkšķinot ar acīm un pie sevis nosmejoties, kas uzjautrināja visu sabiedrību un it sevišķi vecā džentlmeņa sievu. Misters Vinkls nāca klajā ar jokiem, ko ļoti labi pazīst pilsētā, bet nepavisam nepazīst uz laukiem, un, tā kā visi par tiem ļoti sirsnīgi smējās un teica, ka tie esot lieliski, misters Vinkls sajutās kā īsts varonis. Labsirdīgais garīdznieks noskatījās uz visiem vēlīgi, jo ap galdu sēdošo laimīgās sejas darīja arī šo veco, labo vīru priecīgu un laimīgu, un, lai gan jautrība bija diezgan trokšņaina, tomēr tā nāca no sirds un ne no lūpām vien; un tā galu galā ir īstā jautrība.