Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Visa tā centrā stāvēja misters Pikviks, un viņa sejā mirdzēja smaidi, kam nevarēja pretoties ne vīrieša, ne sievietes, ne bērna sirds. Būdams laimīgākais no visiem, viņš atkal un atkal spieda rokas vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un, kad viņa rokas nebija aizņemtas, tad viņš tās aiz prieka berzēja. Ikreiz, dzirdot jaunu sajūsmas vai ziņkārības izpausmi, viņš pagriezās uz to pusi un ielīksmoja visus ar saviem prieka pilnajiem skatieniem.

Brokastis pasniegtas. Misters Pikviks pavada veco lēdiju (kas visu laiku runājusi par lēdiju Tolingloveri) pie garā galda viena gala; Vordls nosēžas otrā galā; draugi sakārtojas gar abām malām; Sems ieņem vietu aiz sava kunga krēsla; smiekli un sarunas apklust, un misters Pikviks, noskaitījis lūgšanu, brīdi klusē un raugās visapkārt. To darot, pār viņa vaigiem plūst laimes asaras.

Atstāsim mūsu veco draugu vienā no tiem neaptumšotas laimes brīžiem, kādus mēs, ja vien meklējam, šad un tad varam atrast mūsu nīcīgajā dzīvē. Uz zemes ir tumšas ēnas, bet gaisma tādēļ liekas vēl spilgtāka. Daži cilvēki, līdzīgi sikspārnim vai pūcei, tumsā redz labāk nekā gaismā. Mums, kam nav šādu redzes spēju, labāk patīk uzmest pēdējo atvadu skatienu iedomātajiem draugiem, ar kuriem kopā esam pavadījuši daudzas vientuļas stundas, tādā brīdī, kad pār tiem mirdz īslaicīga saules gaisma.

Tāds liktenis ir lielākajai daļai cilvēku, kas sastopas ar citiem cilvēkiem un nodzīvo kaut līdz pusmūžam, - tie iegūst daudz patiesu draugu un notikumu dabiskajā norisē tos atkal pazaudē. Visu rakstnieku liktenis ir radīt iedomātus draugus un pazaudēt tos, kad darbs pabeigts. Ar to vēl viņu bēdas nebeidzas, jo no viņiem vēl prasa atskaiti par šo iedomāto draugu tālāko likteni.

Ievērojot šo paradumu, - kas, bez šaubām, ir slikts paradums, - mēs pievienojam dažus biogrāfiskus datus par cilvēkiem, kas sapulcējušies pie mistera Pikvika.

Misters un misis Vinkla, pilnos apmēros ieguvuši vecā džentlmeņa labvēlību, drīz pēc tam apmetās kādā jaunceltā mājā, kas nebija ne pusjūdzes no mistera Pikvika mājas. Misters Vinkls strādāja Sitijā par sava tēva Londonas aģentu jeb korespondentu; viņš apmainīja savu iepriekšējo uzvalku pret parasto angļu apģērbu un kopš tā laika un vienmēr pēc ārienes izskatījās kā civilizēts kristietis.

Misters un misis Snodgrasi apmetās Dinglijdellā, kur viņi nopirka un apsaimniekoja nelielu fermu, vairāk gan izklaidēšanās nekā peļņas dēļ. Misters Snodgrass reizēm top sapņains un melanholisks un līdz šai dienai draugu un paziņu vidū ir slavens kā liels dzejnieks, lai gan mums nav zināms, ka viņš būtu uzrakstījis kaut ko tādu, kas šo pārliecību attaisnotu. Taču mēs zinām daudz ievērojamu cilvēku - literātu, filozofu un tamlīdzīgu, kuru slava dibināta uz tādiem pašiem pamatiem.

Misters Tapmens, kad viņa draugi apprecējās un misters Pikviks nometās uz pastāvīgu dzīvi, noīrēja dzīvokli Ričmondā, un kopš tā laika tur vienmēr ir uzturējies.

Vasaras mēnešos viņš vienmēr pastaigājas pa terasi, un viņa izskats ir jauneklīgs un jautrs. Tādēļ viņu apbrīno daudzās apkārtnē dzīvojošās vecākās un vientuļās lēdijas.

Viņš vairs nekad nav nevienu bildinājis.

Misters Bobs Soijers, pēc tam kad «Avīzē» 1 bija izsludināts viņa bankrots, kopā ar misteru Bendžeminu Ellenu aizbrauca uz Bengāliju kā ārsti Austrumindijas kompānijas dienestā. Abiem četrpadsmit reižu piemetās dzeltenais drudzis, un pēc tam viņi nolēma kļūt mazliet atturīgāki. Kopš tā laika abiem klājas labi.

Misis Bārdla ir izīrējusi dzīvokli vēl daudziem patīkamiem vientuļiem džentlmeņiem, turklāt ļoti izdevīgi, bet nekad vairs nav iesniegusi sūdzību par laulības solījuma laušanu. Viņas atorneji misteri Dodsons un Fogs turpina darboties savā profesijā, no kuras gūst lielus ienākumus, un visi viņus uzskata par ļoti izveicīgiem darboņiem.

Sems Vellers turēja vārdu un divus gadus palika neprecējies. Tad vecā saimniece nomira un misters Pikviks tās vietu piedāvāja Mērijai ar noteikumu, ka viņa bez kavēšanās apprecēsies ar misteru Velleru, ko viņa darīja bez kurnēšanas. Ja spriež pēc tā, ka pie dārza vārtiņiem atkārtoti redzēti divi dūšīgi puišeļi, Semam ir ģimene.

Vecākais misters Vellers vēl vienu gadu vadīja karieti, bet tad ģikts viņu piespieda darbu atstāt. Misters Pikviks viņa kabatas grāmatas saturu bija noguldījis tik izdevīgi, ka viņam radās pieklājīgi ienākumi, no kuriem viņš vēl tagad dzīvo kādā lieliskā viesnīcā pie Šūtershilla, kur visi viņu godā kā orākulu. Viņš ļoti lielās ar to, ka esot pazīstams ar misteru Pikviku, un ir saglabājis nepārvaramu naidu pret atraitnēm.

Pats misters Pikviks dzīvo savā jaunajā mājā, veltīdams brīvās stundas savu piezīmju sakārtošanai - vēlāk viņš tās atdeva kādreiz slavenā kluba sekretāram - vai arī klausīdamies, kā Sems Vellers balsī lasa un izlasīto pēc sava prāta komentē, kas misteru Pikviku vienmēr ļoti iepriecina. Sākumā viņu stipri traucēja mistera Snodgrasa, mistera Vinkla un mistera Trandla pastāvīgie lūgumi būt par krusttēvu viņu atvasēm, bet tagad viņš pie tā jau pieradis un izpilda šos pienākumus kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņam nekad nav bijusi jānožēlo misteram Džinglam parādītā devība, jo kā šis cilvēks, tā arī Džobs Troters ar laiku ir kļuvuši par cienījamiem sabiedrības locekļiem, lai gan vienmēr stūrgalvīgi atteikušies atgriezties vietā, kur kādreiz darbojušies un piedzīvojuši kārdinājumus. Misters Pikviks tagad gan mazliet savārdzis, bet viņa gars ir jauneklīgs tāpat kā agrāk, un viņš vēl arvien bieži ir redzams apbrīnojam gleznas Dalvičas galerijā vai jaukā laikā pastaigājamies pa skaisto apkaimi. Viņu pazīst visi apkārtnes nabaga ļaudis un vienmēr godbijīgi noņem viņa priekšā cepures. Bērni viņu dievina, un, patiesību sakot, to dara visi kaimiņi.

Katru gadu viņš dodas svinēt lielus ģimenes svētkus pie mistera Vordla. Kā tur, tā visur citur viņu vienmēr pavada uzticamais Sems, kuru ar viņa kungu saista stipra un abpusēja mīlestība, ko izbeigs tikai nāve.

1 - «Avīze» - «Londonas Avīze», Anglijas valdības oficiāls orgāns; tajā tika iespiesti valdības rīkojumi, saraksti par augstākajiem ierēdņiem, kas iecelti amatos vai atlaisti no tiem, tiesu spriedumi bankrotu gadījumos u.c.

The Posthumous Papers of the Pickwick Club (The Pickwick Papers)

1961

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Kalndruva

R. Seimora un H. Brauna ilustrācijas