Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Nav svarīgi, pazeminātos konzoļos vai kā citādīgi, - Sems teica. - Summa ir pieci simti un trīsdesmit mārciņas, vai ne?

- Pareizi, Semivel, - misters Vellers apliecināja.

- Šitai summai viņš pielika klāt to, ko saņems par māju un viesnīcu...

- ... īres tiesībām, firmas vārdu, mantām un iekārtu, - misters Vellers iejaucās.

- ... tā ka kopā, - Sems turpināja, - tas viss iztaisa tūkstoš simts un astoņdesmit mārciņas.

- Patiešām? - misters Pikviks izsaucās. - Man prieks to dzirdēt. Apsveicu jūs, mister Veller, ka jums tik labi veicies.

- Pagaidiet brīsniņu, ser, - misters Vellers sacīja, lūdzoši paceldams roku. - Sper tālāk, Semivel!

- Šito te naudiņu, - Sems teica, mazliet vilcinādamies, - viņš gauži būtu gribējs kauč kur nolikt, kur viņš zinātu, ka tā ir drošās rokās, un man ar tas varen patiktos, jo, ja viņš to paturēs, viņš to kādam aizlienēs vai sāks pirkt zirgus, vai ar kur nekur izmess savu kabatas grāmatu, vai izdarīs vēl kādu citu muļķību.

- Labi, Semivel, - misters Vellers piebilda tik apmierināts, it kā Sems būtu izteicis augstāko uzslavu viņa gudrībai un tālredzībai. - Varen labi.

- Šito te iemeslu pēc, - Sems turpināja, nervozi burzīdams cepures apmali, - šito te iemeslu pēc viņš šodien to izņēma un atnāca kopā ar mani šurpu, un grib teikt, tas ir, grib piedāvāt vai, citāžiņ sakot...

- ... grib pateikt to, - vecākais misters Vellers nepacietīgi pārtrauca, - ka tā man neder. Es pastāvīgi braukā ar karīti, un man nav kur to nolikt, ja es negrib maksāt pavadoņam par glabāšanu vai iebāzt to kādā karītes sienu somā, kas būtu par kārdināšanu iekšpuses pasažieriem. Ja jūs, ser, man to varējs uzglabāt, es jums būtu gauži pateicīgs. Varbūtiņās, - misters Vellers turpināja, pienākdams misteram Pikvikam klāt un čukstēdams viņam ausī, - varbūtiņās tā jums druscīt palīdzēs samaksāt izdevumus par to notiesāšanu. Es saka tik šito: turiet to naudiņu pie sevs, kamēr es to atprasīs!

Pateicis šos vārdus, misters Vellers ielika kabatas grāmatu mistera Pikvika rokās, paķēra savu cepuri un izskrēja no istabas tādā ātrumā, kādu nekad nevarētu sagaidīt no tik korpulenta cilvēka.

- Apturiet viņu, Sem! - misters Pikviks uztraukts iesaucās. - Panāciet viņu, tūlīt vediet viņu atpakaļ! Mister Veller, ei, nāciet atpakaļ!

Sems redzēja, ka kunga pavēlei nevar neklausīt, un, noķēris aiz rokas tēvu, kas jau kāpa lejā pa kāpnēm, ar varu atvilka viņu atpakaļ.

- Labais draugs, - misters Pikviks teica, sniegdams vecajam vīram roku, - jūsu uzticēšanās mani ārkārtīgi aizkustina.

- Es gan, ser, neredz, kāpēciņās tad īsti, - misters Vellers ietiepīgi atbildēja.

- Labais draugs, varu jums apgalvot, ka naudas man ir vairāk, nekā man vajadzīgs, daudz vairāk, nekā cilvēks manos gados var izdot līdz mūža beigām, - misters Pikviks sacīja.

- Neviens gan nezin, cik daudz viņš var izdot, kamēr nav palūkojs, - misters Vellers piezīmēja.

- Tas var būt, - misters Pikviks atbildēja, - bet, tā kā man nav nodoma izdarīt šādus mēģinājumus, tad, liekas, trūkums nebūs jācieš. Es jūs lūdzu, mister Veller, ņemiet to atpakaļ!

- Labi, labi, - misters Vellers ļoti neapmierināts sacīja. - Liec aiz auss manus vārdus, Semmij, es izdarīs kauč ko briesmīgu ar šito naudu, kauč ko briesmīgu.

- Labāk vis ne, - Sems iebilda.

Misters Vellers brīdi pārdomāja un tad, apņēmīgi aizpogādams svārkus, teica:

- Es turēs aizkārtni.

- Ko! - Sems iekliedzās.

- Aizkārtni! - misters Vellers atkārtoja caur sakostiem zobiem. - Es turēs aizkārtni.

Saki sveikiņi savam tēvam, Semivel. Savas atlikušās mūža dienas es veltīs aizkārtnei.

Šie draudi bija tik šausmīgi un misters Vellers, acīm redzot, bija pilnīgi nolēmis tos izpildīt dzīvē un jutās tik dziļi apvainots par mistera Pikvika atteikumu, ka šis džentlmenis pēc īsām pārdomām teica:

- Labi, labi, mister Veller, es to naudu paturēšu. Varbūt es ar to varu izdarīt vairāk laba nekā jūs.

- Nu kā tad, skaidrs! - misters Vellers atsaucās, kļūdams atkal jautrs. - Protama lieta, ka jūs var, ser.

- Par to vairs nerunāsim, - misters Pikviks teica, ieslēgdams kabatas grāmatu savā pultī. - No sirds jums pateicos, mans labais draugs! Tagad apsēdieties atkal, es jums gribu lūgt padomu.

Kamēr misters Pikviks ieslēdza kabatas grāmatu, misteram Velleram aiz prieka par apmeklējuma spīdošajiem panākumiem iekšķīgos smieklos raustījās ne vien seja, bet arī rokas, kājas un viss ķermenis, taču, izdzirdis šos vārdus, viņš pēkšņi kļuva ārkārtīgi cienīgs un nopietns.

- Esiet tik labs, Sem, un pagaidiet dažas minūtes ārpusē, - misters Pikviks teica.

Sems nekavējoties izgāja.

Misters Vellers izskatījās neparasti gudrs, bet ļoti izbrīnījās, kad misters Pikviks iesāka sarunu, sacīdams:

- Man šķiet, mister Veller, ka jūs neesat laulības dzīves aizstāvis.

Misters Vellers papurināja galvu. Viņš bija pilnīgi zaudējis spēju runāt, jo neskaidras aizdomas, ka kādai nelietīgai atraitnei izdevies gūt panākumus pie mistera Pikvika, neļāva viņam izrunāt ne vārda.

- Vai jūs, nupat ar dēlu augšā nākdami, neredzējāt tur lejā pie trepēm kādu meiteni? - misters Pikviks jautāja.

- Jā, meitēnu es redzēj, - misters Vellers īsi atbildēja.

- Nu, ko jūs par viņu domājat? Sakiet atklāti, mister Veller, - ko jūs par viņu domājat?

- Es domā, ka viņa ir apaļa un labi noauguse, - misters Vellers kritiski atteica.

- Tā ir, - misters Pikviks piekrita, - tā ir. Un ko jūs domājat par viņas uzvedību, cik to varējāt novērot?

- Varen piemīlīga, - misters Vellers atbildēja. - Varen piemīlīga un attiecīga.

Nebija skaidrs, ko īsti misters Vellers domā ar pēdējo apzīmētāju, bet pēc balss noskaņas, kādā tas tika izsacīts, varēja spriest, ka tā ir laba atsauksme, un misters Pikviks bija tik apmierināts, it kā būtu saņēmis ļoti skaidru atbildi.

- Es par viņu, mister Veller, ļoti interesējos, - misters Pikviks teica.

Misters Vellers nokāsējās.

- Tas ir, es interesējos par viņas labklājību, - misters Pikviks turpināja. - Es vēlos, lai viņa būtu laimīga un viņai nekā netrūktu; Jūs saprotat?

- Pavisam skaidri, - atbildēja misters Vellers, kas šimbrīžam vēl nekā nesaprata.

- Šī jaunā meitene, - misters Pikviks runāja tālāk, - mīl jūsu dēlu.

- Semivelu Velleru! - tēvs iesaucās.

- Jā, - misters Pikviks apstiprināja.

- Tā ar ir dabiski, - misters Vellers teica pēc īsām pārdomām, - dabiski, bet diezgan bīstami. Semmijam jāuzmanās.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - misters Pikviks vaicāja.

- Dikti jāuzmanās, lai viņai nekā nepasaka, - misters Vellers atbildēja. - Dikti jāuzmanās, lai vienā jaukā brīdī nepasaka kauč ko tādu, ka šo varētu notiesāt par solījuma laušanu. Ja viņas reiz metušas aci uz jums, tad, mister Pikvik, jūs nekadās nevar būt drošs. Jūs nemaz nezin, kā ar tām tikt galā, un, kamēr jūs par to domā, viņas jau ir tikušas galā ar jumsim. Es pats, ser, tā apprecējās pirmo reizi, un Semmijs ir šitās blēdības iznākums.

- Jūs mani ne visai iedrošināt pabeigt to, kas man sakāms, - misters Pikviks piezīmēja, - bet labāk pasacīt to pie reizes. Ne tikai šī jaunā meitene mīl jūsu dēlu, mister Veller, bet arī jūsu dēls mīl viņu.

- Tās tik ir jaukas lietiņas tēva ausīm! - misters Vellers atsaucās. - Neko teikt!

- Es viņus esmu vairākas reizes novērojis, - misters Pikviks sacīja, neatbildēdams uz mistera Vellera pēdējo piezīmi, - un man par to nav ne mazāko šaubu. Pieņemsim, ka es gribētu viņus pēc apprecēšanās iekārtot kādā uzņēmumā vai darbā, kas viņiem varētu sagādāt pieklājīgu iztiku, - ko jūs par to teiktu, mister Veller?