Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Viņš apsēdās un, izvilcis no kabatas briļļu maksti, nesteidzīgi izņēma brilles un uzlika tās uz deguna.

- Jūs mani nepazīstat, kundze? - viņš apvaicājās, tik cieši skatīdamies uz Arabellu, ka tā patiešām sāka uztraukties.

- Nē, ser, - viņa bailīgi atbildēja.

- Nu jā, - džentlmenis sacīja, pārmezdams kreiso kāju pār celi, - kā lai jūs mani pazītu? Taču mans vārds, kundze, jums ir pazīstams.

- Vai tiešām? - Arabella attrauca drebēdama, kaut pati nezināja, kādēļ. - Vai drīkstu jautāt, kā tas skan?

- Tūlīt, kundze, tūlīt, - svešinieks atteica, nenovērsdams acis no viņas sejas. - Jūs, kundze, nesen kā apprecējāties?

- Jā, nesen, - tikko dzirdami atbildēja Arabella, nolikdama sāņus rokdarbu un arvien vairāk uztraukdamās par kādu domu, kas tai jau pirmīt bija ienākusi prātā.

- Man liekas, jūs neaizrādījāt savam vīram, ka iepriekš vajadzētu aprunāties ar viņa tēvu, no kura viņš ir atkarīgs? - svešinieks sacīja.

Arabella pielika mutautiņu pie acīm.

- Jūs pat nemēģinājāt kaut kādā netiešā ceļā uzzināt, ko vecais vīrs domā par šo lietu, kas viņu, bez šaubām, ļoti interesē? - svešinieks turpināja iztaujāt.

- Nevaru to noliegt, ser, - Arabella sacīja.

- Un jums pašai nav pietiekami daudz mantas, lai sniegtu palīdzību savam vīram to pasaulīgo labumu vietā, kurus, kā jums zināms, viņš iegūtu, ja apprecētos pēc sava tēva gribas? - vecais džentlmenis trauca tālāk. - To, lūk, zēni un meitenes sauc par nesavtīgu mīlestību, līdz tiem pašiem rodas savi zēni un meitenes, un tad viņi šo lietu redz pavisam citādā gaismā.

Arabella, asarām strauji plūstot, taisnodamās sacīja, ka viņa esot jauna un nepiedzīvojusi; ka tikai mīlestība piespiedusi viņu spert šo soli un ka viņai jau gandrīz no bērnības trūcis vecāku padoma un vadības.

- Tas bija aplam darīts, - vecais džentlmenis piebilda maigākā balsī, - pavisam aplam. Tas bija muļķīgi, romantiski, vieglprātīgi.

- Tā bija mana vaina, tikai mana vaina, ser, - raudādama attrauca Arabella.

- Blēņas! - teica vecais džentlmenis. - Tā nebija jūsu vaina, ka viņš jūs iemīlēja, man šķiet. Tomēr, bija gan, - vecais džentlmenis piemetināja, šķelmīgi paskatījies uz Arabellu. - Tā bija jūsu vaina. Viņš tur nekā nevarēja darīt.

Vai nu šis mazais kompliments, vai īpatnējais veids, kā mazais džentlmenis to pateica, vai arī viņa pārmainītais tonis - daudz laipnāks nekā sākumā, vai arī tas viss kopā lika Arabellai caur asarām pasmaidīt.

- Kur jūsu vīrs? - strupi nojautāja vecais džentlmenis, apvaldīdams smaidu, kas nupat gribēja izplaukt viņa sejā.

- Es viņu gaidu, ser, kuru katru brīdi, - Arabella sacīja. - Es viņu pierunāju šorīt iziet pastaigāties. Viņš jūtas ļoti nospiests un nelaimīgs, jo no tēva nav nekādu ziņu.

- Ak nospiests? - vecais džentlmenis noteica. - Tā viņam ar vajag!

- Es baidos, ka viņš mokās manis dēļ, - Arabella turpināja, - un es, ser, ciešu viņa dēļ. Tikai es viena esmu vainīga, ka viņš nokļuvis pašreizējā stāvoklī.

- Nebēdājiet vis par viņu, mana dārgā, - vecais džentlmenis iebilda. - Tā viņam vajag! Es par to priecājos. Pat ļoti priecājos, ciktāl tas attiecas uz viņu.

Tikko vecais džentlmenis bija izteicis šos vārdus, uz kāpnēm atskanēja soļi, kas likās pazīstami kā viņam, tā Arabellai. Mazais džentlmenis nobālēja un, ar pūlēm savaldījies, misteram Vinklam ienākot, piecēlās.

- Tēvs! - misters Vinkls izsaucās, pārsteigumā atkāpdamies.

- Jā, ser, - mazais, vecais džentlmenis atbildēja. - Nu, ser, kas tev būtu man sakāms?

Misters Vinkls klusēja.

- Es ceru, ser, ka tev pašam ir kauns no sevis, - vecais džentlmenis turpināja.

Vēl arvien misters Vinkls nesacīja ne vārda.

- Nu, vai tev ir kauns, ser, vai nav? - vecais džentlmenis tincināja.

- Nē, ser, - misters Vinkls atbildēja, paņemdams Arabellu zem rokas. - Man nav kauns ne pašam sevis, ne manas sievas dēļ.

- Redz, kā! - vecais džentlmenis ironiski iesaucās.

- Ļoti nožēloju, ser, ja esmu izdarījis ko tādu, kas mazinājis tavu mīlestību pret mani, - misters Vinkls turpināja, - bet tajā paša laika es teikšu, ka man nav ko kaunēties par to, ka šī lēdija ir mana sieva, ne arī tev būtu jākaunas, ka viņa ir tava meita.

- Dod man roku, Nat! - vecais džentlmenis izsaucās pavisam citādā balsī. - Noskūpsti mani, mīļā! Galu galā tu esi apburoša vedekla!

Pēc dažām minūtēm misters Vinkls devās meklēt misteru Pikviku un, atgriezies kopā ar šo džentlmeni, stādīja to priekšā savam tēvam. Piecas minūtes bez mitēšanās abi spieda viens otram roku.

- Mister Pikvik, es jums sirsnīgi pateicos par laipno izturēšanos pret manu dēlu, - vecais misters Vinkls teica parupji, bet atklāti. - Esmu straujš vīrs, un, kad mēs pagājušo reizi tikāmies, es biju pārsteigts un aizkaitināts. Tagad es pats visu pārbaudīju un jūtos vairāk nekā apmierināts. Vai man vēl kaut kā atvainoties, mister Pikvik?

- Nepavisam, - šis džentlmenis attrauca. - Jūs esat izdarījis tieši to, kā vēl trūka, lai es būtu pilnīgi laimīgs.

Pēc tam viņi atkal piecas minūtes spieda viens otram roku un izsacīja daudz komplimentu, kuriem piemita tā reti novērotā īpašība, ka tie bija patiesi.

Sems, kā jau dēlam pieklājas, bija pavadījis tēvu līdz «Skaistajai Mežonei» un, atgriezdamies no turienes, pagalmā sastapa resno puiku, kam Emīlija Vordla bija uzdevusi atnest kādu zīmīti.

- Paklausieties, - Džo teica, kļuvis neparasti runīgs. - Vai Mērija nav skaista meitene, ko? Man viņa tā patīk, tā patīk!

Misters Vellers neatbildēja neviena vārda, bet brīdi uzlūkoja resno puiku, gluži apstulbis par tā bezkaunību, tad aiz apkakles aizvilka to līdz stūrim un ar nekaitīgu, bet izskatīgu kājas spērienu atlaida. Pēc tam viņš svilpodams devās mājās.

Veselu nedēļu pēc mistera Vinkla laimīgās ierašanās no Birmingemas misters Pikviks un Seims Vellers ik dienas no rīta līdz vakaram uzturējās ārpus mājas, iegriezdamies tikai pusdienās un izskatīdamies tik noslēpumaini un nopietni, ka tas viņiem nemaz nepiestāvēja. Bija skaidrs, ka sagaidāmi ļoti svarīgi un ievērojami notikumi, bet, kādi tie būs, par to klīda dažādi minējumi. Daži (starp tiem misters Tapmens) bija gatavi domāt, ka misters Pikviks prāto par laulības saitēm, bet lēdijas šo minējumu sparīgi noraidīja. Citi drīzāk sliecās pieņemt, ka viņš nolēmis doties kādā tālā ceļojumā un patlaban ir aizņemts ar dažādiem priekšdarbiem, bet to stingri noliedza pats Sems, kas, Mērijas nopratināts, bija noteikti apgalvojis, ka nekādu jaunu ceļojumu vairs nebūšot. Pēdīgi, kad pēc sešu dienu veltīgas minēšanas visi bija galīgi samocījuši smadzenes, vienbalsīgi nolēma uzaicināt misteru Pikviku, lai tas apgaismo savu uzvešanos un skaidri pasaka, kāpēc viņš tā vairās no savu apbrīnotāju draugu sabiedrības.

Šajā nolūkā misters Vordls visus ielūdza pusdienās Edelfijā un, kad karafes bija divas reizes apceļojušas galdu, ķērās pie lietas.

- Mēs visi ļoti gribētu zināt, - vecais džentlmenis uzsāka, - kā mēs jūs esam apvainojuši un kas jums liek mūs pamest un staigāt apkārt vienam pašam.

- Vai tiešām? - misters Pikviks atsaucās. - Savāda sagadīšanās - šo pašu dienu es pats jums to gribēju pastāstīt. Ja jūs ieliesit man vēl glāzi vīna, es apmierināšu jūsu ziņkārību.