Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Šie vārdi skanēja kā mūzika Pella ausīs. Viņš visu laiku bija lauzījis galvu, vai viņam uzdos kārtot kādu lietu jeb vai viņš tikai uzlūgts izdzert glāzi groka vai kausu punša, vai baudīt kādu citu viņa profesijai piedienīgu laipnību, bet tagad visas šaubas izgaisa, turklāt viņš nemaz nebija izrādījis ziņkārību. Ar dzirkstošām acīm viņš nolika cepuri uz galda un sacīja:

- Kas tās būs par darīšanām? Vai kāds no šiem džentlmeņiem grib iet caur tiesu?

Pieprasīsim arestu, jūs saprotat - draudzīgu arestu. Man šķiet, mēs visi šeit esam draugi?

- Do šu to dukumentu, Semmij, - misters Vellers uzprasīja, paņemdams testamentu no dēla, ko šī saruna, liekas, visai uzjautrināja. - Mums, ser, vajdzīgs sastiprināt šito te.

- Apstiprināt, godājamo ser, apstiprināt, - Pells aizrādīja.

- Nu, ser, - asi atbildēja misters Vellers, - sastiprināt un apstiprināt ir gandrīz viens un tas pats. Ja jūs, ser, nesaprot, ko es domā, tad, man rādās, es atradīs tādu, kas saprot.

- Es ceru, mister Veller, ka jūs neapvainojāties, - pazemīgi atteica Pells. - Kā redzu, jūs esat testamenta izpildītājs, - viņas piebilda, pārlaidis acis papīram.

- Jā, ser, - misters Vellers apliecināja.

- Pārējie džentlmeņi, man šķiet, ir mantinieki, vai ne? - Pells vaicāja, apsveikdams tos ar labvēlīgu smaidu.

- Semmijs ir mantenieks, - misters Vellers aizrādīja. - Pārējie džentelmeņi ir mani draugi, tie tik atnākuši pieskatīt, lai viss iet pa godam - tādi kā šķīrējtiesneši.

- Ā, - Pells atsaucās. - Labi. Protams, man nav iebildumu. Bet, pirms es iesāku, man no jums vajadzētu piecas mārciņas. Ha, ha, ha!

Kad komiteja bija nospriedusi, ka piecas mārciņas avansa veidā varētu izsniegt, misters Vellers šo summu samaksāja. Pēc tam sākās gara apspriede par tīriem niekiem, un šajā apspriedē misters Pells par lielu apmierinājumu džentlmeņiem, kas uzmanīja, vai viss notiek pa godam, pierādīja, ka tad, ja šīs lietas kārtošana nebūtu uzticēta viņam, viss būtu nogājis greizi. To viņš pamatoja gan ne sevišķi skaidri, tomēr pietiekami. Kad šis svarīgais punkts bija noskaidrots, misters Pells uz mantojuma rēķina iestiprinājās ar trim kotletēm, piedzerdams klāt kā iesala, tā spirta dzērienus, un tad visi devās uz Doktoru Apvienību.

Otrā dienā atkal vajadzēja apmeklēt Doktoru Apvienību un daudz noņemties ar kādu liecinieku - zirgu puisi, kas, būdams piedzēries, atsacījās zvērēt, bet tā vietā tik bezdievīgi lādējās, ka proktoru un baznīcas pārstāvi sagrāba šausmas. Nākamajā nedēļā viņi vēl dažas reizes apmeklēja Doktoru Apvienību un bez tam vienu reizi Mantojuma nodevu kantori, tika uzrakstīti līgumi par īres tiesību un viesnīcas pārdošanu, kā arī apstiprināti, tad vēl sastādīja mantas sarakstu un iekoda dažādas pabrokastis, ēda visādas pusdienas un darīja tik daudz ienesīgu darbu, un sakrājās tik daudz papīru, ka misters Solomons Pells un puika, kā arī zilā soma piedevām - visi trīs kļuva tik resni, ka laikam neviens tajos nebūtu pazinis to pašu vīru, puiku un somu, kas pirms dažām dienām mētājās pa Portjugelstrītu.

Beidzot, kad visas šīs svarīgās lietas bija nokārtotas, nozīmēja dienu mantu pārdošanai, īpašuma nodošanai un māklera Vilkinsa Flašera, eskvaira, apmeklēšanai.

Tas dzīvoja kaut kur bankas tuvumā, un to šim nolūkam bija ieteicis misters Solomons Pells.

Tas bija svinīgs gadījums, un visi bija attiecīgi uzposušies. Mistera Vellera atloku zābaki bija no jauna nospodrināti un apģērbs sevišķi rūpīgi sakārtots; džentlmenis ar plankumaino seju bija iebāzis pogcaurumā kuplu dāliju ar vairākām lapām, un abu viņa draugu svārkus rotāja lauru un citu mūžam zaļu stādu pušķi. Visi trīs bija ģērbušies svētku drēbēs, proti, tie bija satuntuļojušies līdz pat zodam un uzvilkusi tik daudz apģērba gabalu, cik vien iespējams. Tādi ir šobrīd un vienmēr bijuši pasta kariešu kučieru uzskati par goda uzvalku - no pat tā laika, kad pasažieru karietes izgudrotas.

Misters Pells norunātajā laikā gaidīja parastajā satikšanās vietā. Pat misters Pells bija uzvilcis cimdus un tīru kreklu, kam apkakle un aproces no biežas mazgāšanas gan stipri apdilušas.

- Bez ceturkšņa divi, - Pells teica, paskatījies uz sienas pulksteni. - Ja mēs ieradīsimies pie mistera Flešera ceturksni uz trim, tad būsim tieši īstajā laikā.

- Ko jūs, džentlmeņi, teiktu par lāsīti alus? - ierosināja vīrs ar plankumaino seju.

- Un gabaliņu aukstas vēršgaļas? - teica otrs kučieris.

- Vai kādu austeri? - piebilda trešais - džentlmenis ar aizsmakušu balsi un ļoti resnām kājām.

- Klausieties, klausieties! - atsaucās Pells. - Lai apsveiktu misteru Velleru ar stāšanos mantinieka tiesībās, vai ne? Ha, ha!

- Es ar mieru, džentelmeņi, - misters Vellers atbildēja. - Semmij, pazvani!

Sems paklausīja. Porteri, auksto vēršgaļu un austeres atnesa bez kavēšanās, un visi iekoda, kā pienākas. Ikviens ķērās pie lietas tik dedzīgi, ka būtu gandrīz apvainojoši izcelt kādu sevišķi, bet, ja kāds tomēr parādīja lielākas spējas nekā pārējie, tad tas bija kučieris ar aizsmakušo balsi, kurš, austeres ēzdams, izlietoja veselu pinti etiķa, it kā tas bijis tīrais sīkums.

- Mister Pell, ser, - vecākais misters Vellers teica, maisīdams glāzē groku, kad austeru vāki bija novākti un katram džentlmenim priekšā nolikta šāda glāze, - mister Pell, ser, es jau taisījās uzdzert uz šitām obelgācijām, bet Semivels man iečukstē...

Semjuels Vellers, kas savas austeres bija ēdis klusēdams, pie tam rāmi smaidīdams, nu skaļi iejaucās:

- Klausieties!

- ...man iečukstē, - viņa tēvs turpināja, - ka labāk bijs veltīt šito lāsīti uz jūsu sekmēm un labklāšanu un pateikt jums paldiesu par šitās lietas nokārtošanu. Uz jūsu veselībām, ser!

- Pieturēt! - necerēti sparīgi iesaucās džentlmenis ar plankumaino seju. - Skatieties uz mani, džentlmeņi!

To teikdams, džentlmenis ar plankumaino seju piecēlās, tāpat visi pārējie džentlmeņi. Džentlmenis ar plankumaino seju uzlūkoja klātesošos un lēni pacēla roku, pēc tam visi (ieskaitot arī vīru ar plankumaino seju) dziļi ievilka elpu un pielika glāzes pie lūpām. Pēc mirkļa džentlmenis ar plankumaino seju roku atkal nolaida, un visi nolika uz galda tukšās glāzes. Nevar aprakstīt šīs brīnišķīgās ceremonijas aizraujošo iespaidu. Tā bija reizē cēla, svinīga un iespaidīga, tādējādi apvienojot visus diženuma elementus.

- Džentlmeņi, - misters Pells sacīja, - es varu teikt tikai to, ka šāda uzticības parādīšana ļoti iepriecinātu katru manas profesijas cilvēku. Es, džentlmeņi, negribu teikt nekā tāda, kas izklausītos kā egoisms, bet jūsu pašu dēļ es esmu ļoti priecīgs, ka griezāties tieši pie manis, tas ir viss. Ja jūs būtu griezušies pie kāda no mūsu profesijas zemākajiem pārstāvjiem, tad - tā ir mana noteikta pārliecība, un to es jums varu droši apgalvot - jūs jau sen būtu grāvī. Es vēlētos, kaut mans cēlais draugs vēl dzīvotu un būtu redzējis, kā es ar šo lietu tiku galā. To es nesaku lepodamies, tikai domāju... taču es jūs, džentlmeņi, negribu vairāk ar to apgrūtināt. Es, džentlmeņi, parasti esmu atrodams šeit, bet, ja es neesmu šeit vai tur pāri ielai, tad, lūk, mana adrese. Jūs redzēsit, ka manas prasības ir ļoti mērenas un pieņemamas un ka neviens neveltī saviem klientiem vairāk uzmanības kā es, un bez tam es ceru, ka savā profesijā arī šo to saprotu. Ja jums, džentlmeņi, radīsies izdevība ieteikt mani kādam no jūsu draugiem, es jums būšu ļoti pateicīgs, un tādi būs arī viņi, kad iepazīsies ar mani. Uz jūsu veselību, džentlmeņi!