Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Tad kāda velna pēc tu dur misteram Pikvikam kājās ar asiem daiktiem? - Vordls dusmīgi jautāja.

- Viņš uz mani neskatījās, - puika paskaidroja, - bet man ar viņu vajadzēja runāt.

- Ko tu gribēji viņam teikt? - iejautājās pusducis balsu reizē.

Resnais puika noelsās, paskatījās uz guļamistabas durvīm, atkal noelsās un ar saliektiem rādītājpirkstiem noslaucīja divas asaras.

- Ko tu gribēji teikt? - bargi prasīja Vordls, viņu purinādams.

- Pagaidiet! - misters Pikviks iesaucās. - Atļaujiet man. Ko tu man gribēji pateikt, nabaga zēn?

- Es jums gribu to pačukstēt, - resnais puika atbildēja.

- Man liekas, ka tu viņam gribi nokost ausi, - Vordls rūca. - Nenāciet viņam klāt, viņš klups virsū! Piezvaniet, lai viņu noved lejā!

Tikko misters Vinkls satvēra rokā zvana auklu, to apturēja vispārēji pārsteiguma saucieni: sagūstītais mīlētājs ar samulsumā kvēlojošu seju pēkšņi iznāca no guļamistabas un palocījās pret visiem klātesošajiem.

- Ei! - Vordls iesaucās, palaizdams vaļā resnā puikas apkakli un atkāpdamies. - Ko tad tas nozīmē?

- Es, ser, kopš jūsu atgriešanās biju paslēpies blakus istabā, - misters Snodgrass paskaidroja.

- Emīlij, manu meitiņ, - Vordls pārmetoši teica, - es ienīstu zemiskus melus. Tas ir augstākā mērā negodīgi un nesmalkjūtīgi. Tiešām, Emīlij, to es nebiju pelnījis.

- Dārgo papiņ, - Emīlija atsaucās, - Arabella zina... šeit visi zina...arī Džo zina... ka es par viņa paslēpšanos nekā nezināju. Ogastes, dieva dēļ, paskaidrojiet jel!

Misters Snodgrass, kas to tikai bija gaidījis, lai viņu uzklausa, tūlīt pastāstīja, kā

iekļuvis tik kļūmīgā stāvoklī; ka vienīgi aiz bailēm sacelt ģimenē nesaskaņas viņš izvairījies sastapt misteru Vordlu, kad tas pārnācis, un ka lūkojis aiziet pa otrām durvīm, bet, atrazdams tās aizslēgtas, gribot negribot bijis spiests palikt. Viņš esot bijis ļoti nepatīkamā situācijā, bet tagad viņš to nemaz vairs nenožēlojot, jo tas viņam devis iespēju kopējo draugu klātbūtnē apliecināt, ka viņš patiešām un no visas sirds mīlot mistera Vordla meitu un ar lepnumu varot sacīt, ka šīs jūtas esot abpusējas, un, ja arī starp viņiem atrastos tūkstošiem jūdžu vai okeāns tur bangotu savus ūdeņus, viņš nekad ne uz mirkli nevarētu aizmirst tās laimīgās dienas, kad pirmo reizi... un tā tālāk.

To visu izsacījis, misters Snodgrass atkal paklanījās, ieskatījās savā cepurē un devās uz durvīm.

- Pagaidiet! - Vordls iekliedzās. - Bet pie visiem...

-...svētiem, - lēnīgi pateica priekšā misters Pikviks, kas domāja, ka nākšot kaut kas ļaunāks.

- Labi - svētiem, - Vordls atteica, pieņemdams šo atvietotāju, - kāpēc jūs man visu to nevarējāt pateikt jau agrāk?

- Vai arī uzticēties man, - misters Pikviks piebilda.

- Ak dievs, ak dievs! - izsaucās Arabella, uzņemdamās aizstāvēšanu, - Kāda nozīme tagad visu to izjautāt, kad jūs pats taču zināt, ka aiz mantkārības gribējāt dabūt bagātāku znotu, un turklāt jūs esat tik nesavaldīgs un nikns, ka no jums bīstas visi, atskaitot mani! Dodiet viņam roku un žēlīgā dieva dēļ lieciet atnest viņam kaut ko ēdamu, jo viņš izskatās pa pusei badā nomiris. Un, lūdzu, lieciet tūliņ pasniegt vīnu, jo jūs nebūsit paciešams agrāk, pirms nebūsit izdzēris vismaz divas pudeles.

Cienījamais vecais džentlmenis paraustīja Arabellu aiz auss, bez mazākās kautrēšanās viņu noskūpstīja, ļoti mīļi noskūpstīja arī savu meitu un silti paspieda mistera Snodgrasa roku.

- Vismaz vienā ziņā viņai ir taisnība, - jautri sacīja vecais džentlmenis. - Pazvaniet, lai atnes vīnu!

Ieradās vīns un reizē ar to Perkers. Misteram Snodgrasam pasniedza pusdienas uz kāda blakus galdiņa, un, ticis galā ar pusdienām, viņš pievilka savu krēslu blakus Emīlijai, nerazdams nekādus iebildumus no vecā džentlmeņa puses.

Vakars izdevās lielisks. Mazais misters Perkers kļuva apbrīnojami omulīgs, pastāstīja dažus komiskus stāstus un nodziedāja kādu bēdīgu dziesmu, kas bija gandrīz tikpat jocīga kā viņa anekdotes. Arabella bija ļoti valdzinoša, misters Vordls ļoti jautrs, misters Pikviks ļoti sadraudzīgs, misters Bens Ellens trokšņains, mīlētāji ļoti klusi, misters. Vinkls ļoti runīgs un visi ļoti laimīgi.

- Semivel, - misters Vellers uzrunāja savu dēlu otrā rītā pēc bērēm, - es to ir atrads. Es jau bij domājs, ka tur tas būs.

- Kur kas būs? - Sems atjautāja.

- Tavas pamātes teštamente, Semmij, - misters Vellers paskaidroja. - Kur uzrakstīts, ka jādara tas, ko es tev vakar teica par tām obelgācijām.

- Kā, vai t' viņa tev netika teikuse, kur tā ir? - Sems pabrīnījās.

- Ne vārdiņa, Semmij, - misters Vellers atbildēja. - Mēs izrunājās par saviem maziem ķīviņiem, un es viņu mierinā un drošinā, un tā man galīgi izgā no prāta kauč ko par šito pajautāt. Es ar vis nez, vai būtu to darījs, ja ar atcerējies, - misters Vellers piebilda, - jo ir tak neglīti, Semmij, prašņāt par mantību cilvēkam, ja tu to kop uz slimības gultas. Tas ir tikpat, kā kad tu būtu palīdzējs uzkāpt augšan ārpuses pasažieram, kas nogāzies no karītes, un iebāzs roku šim kabatā, kamēr pats tu ar nopūšanām vaicā, kā šis nu jūtas.

Tik tēlaini izskaidrojis savus uzskatus, misters Vellers atvēra kabatas grāmatu un izvilka netīru vēstuļu papīra lapu, uz kuras lielā nekārtībā drūzmējās dažādi burti.

- Šitas ir tas dukuments, Semmij, - misters Vellers teica. - Es to uzgā tai mazā, melnā tējkannā uz bufetes skapa augšas plaukta. Pirms mēs bij precējšies, Semivel, viņa tur glabāja papīrnaudu. Nez cik reižu es nav noskatījies, kā viņa noņem vāciņu, lai samaksātu kādu rēķinu. Nabadzīte, viņa būtu varējse visas mājas tējkannas piebāzt ar teštamentēm, no tā viņai neceltos nekādas neērtības, jo beigas laikā viņa tādu mantu lietoja gaužām maz, tik tais atturības vakaros viņi no tējas ielika grunti, lai tā tālāk būvētu ar stiprākiem dzērieniem.

- Un kas tur teikts? - Sems apjautājās.

- Taisni tas, ko es tev jau teicu, manu zēn, - tēvs atbildēja. - «Divsimts mārciņas, obelgācijās manam padēlam Semivelam un viss mans pārējais īpašums, lai kāds tas nebijs, manam vīram misteram Tonijam Velleram, ko es ieceļ par vienīgo savas teštamentes izpildītāju.»

- Un tas ir viss? - Sems noprasīja.

- Tas ir viss, - misters Vellers atbildēja, - un man rādās, ja mēs, kas vienīgie ir tās ieinteresierētās puses, atrod to par labu un apmierinošu priekš mums abiem, mēs šito papīri gluži labi var iemest ugunī.

- Ko tu dari, dullais! - Sems izsaucās, paķerdams papīru, kad tēvs visā nevainībā uzbikstīja uguni, lai pārietu no vārdiem pie darbiem. - Ir gan tu varens teštamentes izpildītājs!

- Un kāpēc ne? - misters Vellers nojautāja, ar biguli rokā bargi atskatīdamies.

- Kāpēc ne! - Sems atsaucās. - Tāpēc, ka to vēl vajgas pārbaudīt un apstiprināt, un apzvērēt, un tur vēl nez kādas citas formālības jāizdara.

- Tu to no tiesas domā? - misters Vellers ieteicās, nolikdams biguli.

Sems rūpīgi novietoja testamentu sānu kabatā un ar skatienu lika saprast, ka tā viņš domājot gan un turklāt ļoti nopietni.

- Tad es tev kauč ko teiks, misters Vellers sacīja pēc īsām pārdomām. - Šitā lieta piederas tam lordkanclera sirdsdraugam. Tas ir jāredz Pellam, Semmij. Viņš ir īstais vīrs priekš grūtiem tieslietu jautājumiem. Mēs šito te tūlītās aiznesīs pie Maksātspējīgo tiesas, Semivel.