Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Nožēlojamais, ko jūs šeit meklējat? - uzsauca džentlmenis, kurš (diezin vai tas vēl jāsaka) bija misters Snodgrass.

Resnais puika ļoti nobijies īsi atbildēja:

- Kundzi.

- Ko tev no manis vajag? - Emīlija jautāja novērsdamās. - Ak tu muļķis tāds!

- Kungs un misters Pikviks piecos šeit ēdīs pusdienas, - resnais puika paskaidroja.

- Ejiet prom! - misters Snodgrass pavēlēja, nikni uzskatīdams apmulsušo jaunekli.

- Nē, nē, nē! - žigli piebilda Emīlija. - Dārgā Bella, dod man padomu!

Emīlija un misters Snodgrass un Arabella, un Mērija sapulcējās kādā kaktā un dažas minūtes uztraukti sačukstējās, bet resnais puika pa to laiku nosnaudās.

- Džo, - pēdīgi ieminējās Arabella, atskatīdamās un apburoši pasmaidīdama, - kā jums klājas, Džo?

- Džo, - teica Emīlija, - tu esi ļoti krietns zēns. Es tevi neaizmirsīšu, Džo.

- Džo, - teica misters Snodgrass, pienākdams klāt pārsteigtajam jauneklim un satverdams viņa roku, - es jūs nepazinu. Šeit jums būs pieci šiliņi, Džo!

- Es arī jums palieku piecus parādā, - teica Arabella. - Vecās pazīšanās dēļ, zināt.

Tad viņa veltīja korpulentajam iebrucējam vēl vienu valdzinošu smaidu.

Resnā puikas domas darbojās lēni, tādēļ sākumā viņš izskatījās ļoti izbrīnījies par tādu pēkšņu labvēlību un uztraukts lūkojās uz visām pusēm. Beidzot viņa platajā sejā parādījās attiecīga plata smaida iezīmes, un tad, iebāzis katrā kabatā pa puskronai un novietojis tām virsū dūrē sažņaugtas rokas, viņš aizsmakušā balsī iesmējās - pirmo un vienīgo reizi savā mūžā.

- Es redzu, ka viņš mūs saprot, - Arabella sacīja.

- Viņam vajadzētu tūliņ dot kaut ko ieēst, - piezīmēja Emīlija.

Izdzirdis šo priekšlikumu, resnais puika gandrīz atkal iesmējās.

Mērija, vēl kaut ko pačukstējusi, atdalījās no grupas un teica:

- Es šodien ēdīšu pusdienas kopā ar jums, ser, ja vien jums nav iebildumu.

- Iesim! - nepacietīgi iesaucās resnais puika. - Šeit viņiem ir varens gaļas pīrāgs!

To pateicis, resnais puika devās lejup pa kāpnēm, un viņa skaistā pavadone, sekodama tam uz ēdamistabu, pa ceļam savaldzināja visus apkalpotājus un sadusmoja visas istabenes.

Ēdamistabā atradās ne tikai gaļas pīrāgs, par ko jauneklis bija runājis ar tik kvēlām jūtām, bet bez tam arī bifšteks ar kartupeļiem un krūze portera.

- Sēdieties! - teica resnais puika. - Aū, dieniņ, cik glauni! Man tā gribas ēst!

Izsacījis savu sajūsmu piecas vai sešas reizes, jauneklis nosēdās galdiņa vienā galā, bet Mērija - otrā.

- Vai gribat no šitā? - resnais puika teica, iegrūzdams pīrāgā nazi un dakšiņu līdz pašam spalam.

- Mazliet, lūdzu, - Mērija atbildēja.

Resnais puika pasniedza mazliet Mērijai, bet krietnu gabalu pats sev un patlaban gribēja sākt ēst, kad piepeši nolaida nazi un dakšiņu, atzvēlās krēslā un, nolicis rokas līdz ar nazi un dakšiņu uz ceļgaliem, ļoti lēni noteica:

- Nudien, cik jūs jauki izskatāties!

Tas bija sacīts apbrīnas pilnā balsī un tiktāl bija glaimojoši, taču jaunā džentlmeņa acīs parādījās tik kanibāliska izteiksme, ka komplimentu varēja iztulkot divējādi.

- Ak dievs, Džozef, - Mērija izsaucās, izlikdamās, ka nosarkst. - ko jūs runājat!

Resnais puika pamazām ieņēma agrāko stāvokli, smagi nopūtās un, brīdi kavējies pārdomās, iedzēra krietnu malku portera. Izdarījis šo varoņdarbu, viņš atkal nopūtās un uzcītīgi ķērās pie pīrāga.

- Cik jauka, jauna lēdija gan ir mis Emīlija! - Mērija ieminējās pēc ilgākas klusēšanas.

Resnais puika tobrīd bija ticis galā ar pīrāgu. Viņš pievērsa acis Mērijai un atbildēja:

- Es zinu vēl jaukāku.

- Patiešām? - Mērija nobrīnījās.

- Jā, patiešām, - neparasti dzīvi atbildēja resnais puika.

- Kā viņu sauc? - Mērija apvaicājās.

- Un kā jūs?

- Mērija.

- Viņu ar, - resnais puika paskaidroja, - tā esat jūs.

Lai savu komplimentu pasvītrotu, resnais puika atņirdza zobus un tā kā pašķielēja, tā kā piemiedza acis, tādēļ ir iemesls domāt, ka viņš gribēja «taisīt skaistas acis».

- Nerunājiet ar mani tā, - Mērija atteica. - Jūs taču tā nedomājat.

- Ak nē vis? - resnais puika atbildēja. - Klausieties...

- Nu?

- Vai jūs šurp nāksit vienmēr?

- Nē, - Mērija atsaucās, galvu kratīdama, - šovakar es atkal dodos prom. Un kas tad ir?

- O, - resnais puika noteica dziļu jūtu pilnā balsī. - Kā mums abiem kopā arvien būtu garšojušas maltītes!

- Es jau varētu dažreiz atnākt jūs apciemot, - Mērija ieminējās, viltotā apmulsumā burzīdama galdautu, - ja jūs man izdarītu kādu pakalpojumu.

Resnais puika pārmaiņus skatījās te uz pīrāgu, te uz bifšteku, it kā domādams, kā katram pakalpojumam ir šāds vai tāds sakars ar kaut ko ēdamu, un tad izvilka vienu no puskronām un satraukti uz to nolūkojās.

- Vai jūs mani nesaprotat? - Mērija teica, šķelmīgi lūkodamās viņa tuklajā sejā.

Viņš atkal paskatījās uz puskronu un tikko dzirdami izdvesa:

- Nē.

- Lēdijas vēlas, lai jūs nekā nesacītu vecajam džentlmenim par to, ka jaunais džentlmenis bijis tur augšā, un es arī to vēlos.

- Un tas ir viss?! - resnais puika izsaucās, acīm redzot, ļoti atvieglots, un iebāza puskronu atkal kabatā. - Protams, ka neteikšu.

- Redzat, - Mērija turpināja, - misters Snodgrass ļoti mīl mis Emīliju, un mis Emīlija ļoti mīl viņu, un, ja jūs par to pastāstītu, vecais džentlmenis jūs visus aizvestu tālu uz laukiem, kur jūs nevienu pašu neredzētu.

- Nē, nē, es neteikšu, - drosmīgi nosolījās resnais puika.

- Tas ir skaisti, - teica Mērija. - Nu man ir laiks iet augšā un sapost manu kundzi pusdienām.

- Neejiet vēl! - resnais puika lūdza.

- Man jāiet, - Mērija atbildēja. - Pagaidām palieciet sveiki!

Resnais puika ziloniskā rotaļībā izpleta rokas, lai nolaupītu skūpstu, bet, tā kā nevajadzēja lielas veiklības, lai no tām izvairītos, tad skaistā sirds pavēlniece bija jau pazudusi, pirms viņš paspēja rokas atkal saslēgt, tādēļ apātiskais jauneklis ar sentimentālu seju notiesāja kādu mārciņu bifšteka un cieši aizmiga.

Augšā bija tik daudz ko pārrunāt, bija jāapspriež tik daudz plānu, kas attiecās uz bēgšanu un salaulāšanos, ja gadījumā vecais Vordls paliktu tikpat cietsirdīgs, ka trūka tikai pusstundas līdz pusdienām, kad misters Snodgrass beidzot atvadījās. Lēdijas ieskrēja Emīlijas guļamistabā pārģērbties, un mīlētājs, paņēmis cepuri, izgāja no istabas. Tikko ticis aiz durvīm, viņš izdzirda Vordla skaļo balsi un, paskatījies pār margām, ieraudzīja, ka tas dažu džentlmeņu pavadībā nāk augšā pa kāpnēm. Mājas iekārtojumu nepazīdams, misters Snodgrass apjukumā steigšus iemetās atpakaļ istabā, ko nupat bija atstājis un, iegājis no turienes kāda citā telpā (mistera Vordla guļamistabā), klusi aizvēra durvis tieši tai brīdī, kad viesistabā ienāca cilvēki, ko viņš bija ieraudzījis. Tie bija misters Vordls, misters Pikviks, misters Nataniēls Vinkls un misters Bendžemins Ellens, kurus visus viņš viegli pazina pēc balsīm.

«Kāda laime, ka man pietika apķērības no viņiem izvairīties!» misters Snodgrass smaidīdams nodomāja un uz pirkstgaliem piegāja pie otrām durvīm blakus gultai. «Šīs durvis veras uz to pašu gaiteni, un es varu klusi un mierīgi aiziet.»