Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Es nekad vēl nav redzējs tādu vecu tukšpauri! - Sems saskaities izsaucās. - Mūžīgi viņam pa galvu maisās Oldbeilijas un Maksātspējīgo tiesas, un alebiji un visādas tādas blēņas! Labāk velc mugurā savu izejamo kārtu un brauc uz pilsētu šito lietu nokārtot, bet nestāvi šite un negvelz to, no kā pats nekā nejēdz.

- Labs ir, Semmij, - misters Vellers atbildēja. - Es, Semmij, piekrīt visam, kas nāk lietai par labu. Bet liec aiz auss, manu zēn, nevienu citu kā Pellu - nevienu citu tiesas lietu pratēju kā tik Pellu.

- Es nemaz cita ar negrib, - Sems atcirta. - Nu, vai tu reiz nāks?

- Paga mirklīti, Semmij, - atsaucās misters Vellers; kas, apsējies šalli pie mazā, logā iekārtā spogulīša, patlaban ar neiedomājamām pūlēm centās iekļūt savās virsdrēbēs. - Paga mirklīti, Semmij. Kad tu būs tikpatās vecs kā tavs tēvs, tu ar, manu zēn, nevarēs ielīst vestē tik viegli kā tagadītās.

- Ja man tajā ielīst būs tikpat grūti, tad lai velns mani parau, ja es to vispār nēsās, - dēls atbildēja.

- Tā tu tagadiņās domā, - misters Vellers iebilda ar savam vecumam atbilstošu cienību, - bet gan tu redzēs, kad tiksi resnāks, tiksi gudrāks ar. Resnums un gudrība, Semmij, vienādiņ aug reizē.

Izteicis šo nemaldīgo sentenci - daudzgadīgu personisku piedzīvojumu un novērojumu rezultātu, misters Vellers, izveicīgi izlocījis augumu, piespieda svārku apakšējo pogu izpildīt savus pienākumus.

Pēc brīža, atvilcis elpu, viņš noberza cepuri ar elkoni un paziņoja, ka esot gatavs.

- Tā kā četras galvas, Semmij, ir labākas par divi galvām, - misters Vellers runāja, kamēr viņi divričos brauca uz Londonu, - un tā kā šitāds te īpašums juridiskam džentelmeņam ir liela kārdināšana, mēs paņems līdza pārs manu draugu, kas tūlītās varēs klupt šam virsū, ja šis darīs kauč ko nepienācīgu. Divus no tiem, kas tevi todien pavadīja līdz Flītai. Tie, - misters Vellers pusbalsī piebilda, - ir paši labākie zirgu pazinēji.

- Vai advokātu pazinēji ar? - Sems apjautājās.

- Cilvēks, kas māk novērtēt lopiņu, māk novērtēt visu ko, - tēvs atbildēja ar tādu autoritāti, ka Sems pat nemēģināja viņa viedokli apstrīdēt.

Izpildīdami šo svarīgo lēmumu, viņi lūdza sev pakalpot džentlmeni ar plankumaino seju un divus citus ļoti resnus kučierus, ko misters Vellers droši vien izvēlējās tādēļ, ka tie bija resni un tātad arī gudri. Saņēmuši šādu pastiprinājumu, viņi devās uz viesnīcu Portjugelstrītā un no turienes aizsūtīja vēstnesi pāri ielai uz Maksātnespējīgo tiesu, lai tas palūgtu misteru Solomonu Pellu nekavējoties ierasties.

Vēstnesis laimīgā kārtā atrada misteru Solomonu Pellu tiesā, kur tas - tā kā tiesas darīšanās patlaban valdīja klusums - stiprinājās ar aukstiem uzkožamiem: Ebernetija biskvītu 1 un desu. Tikko viņam ausī iečukstēja uzaicinājumu, viņš iegrūda uzkožamos kabatās pie darīšanu papīriem un metās pāri ielai tik ātri, ka sasniedza viesnīcas istabu vēl pirms tam, kad vēstnesis bija paspējis izkļūt ārā no tiesas.

- Džentlmeņi, - misters Pells teica, paceldams cepuri, - gatavs jums visiem pakalpot. To es nesaku, lai glaimotu jums, džentlmeņi, bet pasaulē nav piecu citu cilvēku, kuru dēļ es šodien būtu iznācis no tiesas.

- Tik aizņemts, ko? - Sems vaicāja.

- Aizņemts! - Pells attrauca. - Esmu galīgi nomocīts, džentlmeņi, kā mans draugs nelaiķis lordkanclers man daudz reižu teica, iznācis no lordu palātas, kur bija uzklausījis apelācijas. Nabadziņš! Viņš ļoti ātri nogura, un šīs apelācijas viņš nevarēja izturēt. Es tiešām daudz reižu tiku nodomājis, ka tās viņu piebeigs, un piebeidza ar.

Misters Pells pakratīja galvu un apklusa, bet vecākais misters Vellers, piebikstījis savam kaimiņam, it kā griezdams tā vērību uz atorneja augstajiem sakariem, jautāja, vai minētie pienākumi esot atstājuši ļaunas sekas uz viņa dižciltīgā drauga veselību.

- Man liekas, ka viņš no tām nekad pilnīgi neatlaba, - Pells atbildēja. - Patiesību sakot, esmu par to pārliecināts. «Pell,» viņš man daudz reižu tika teicis, «kā, pie velna, jūs varat izturēt tik smagu garīgu darbu, tas man ir noslēpums.» - «Nu,» es parasti atbildēju, «to es, goda vārds, pats labi nezinu.» - «Pell,» viņš piebilda, nopūzdamies un skatīdamies uz mani ar skaudību, - jūs saprotat, džentlmeņi, ar draudzīgu skaudību, tikai draudzīgu skaudību, ko es nekad neņēmu ļaunā, - «Pell, jūs esat brīnums! Brīnums!» Ak džentlmeņi, jums viņš būtu ļoti paticis, ja jūs viņu būtu pazinuši! Atnesiet man par trim pensiem rumu, mana dārgā!

Pēdējos vārdus misters Pells veltīja apkalpotājai tādā balsī, kas liecināja par apslāpētām bēdām. Tad viņš nopūtās, aplūkoja savas kurpes un griestus un, kad atnesa rumu, to tūliņ izdzēra.

- Bet, - Pells teica, pievilkdams pie galda krēslu, - manas profesijas cilvēkam nav tiesību domāt par saviem personiskiem draugiem, kad no viņa prasa juridisku palīdzību. Starp citu, džentlmeņi, kopš es jūs pēdējo reizi šeit sastapu, mums ir bijis jāapraud kāds ļoti bēdīgs gadījums.

Nonācis līdz vārdam «jāapraud», misters Pells izvilka kabatas lakatu, taču izlietoja to tikai ruma lāsītes noslaucīšanai, kas bija aizķērušies pie viņa augšlūpas.

- Es to izlasīju «Ziņotājā», mister Veller, - Pells turpināja. - Pasarg, dievs, tikai piecdesmit divi! Nu padomājiet vien!

Šie domu pilnie vārdi bija veltīti vīram ar plankumaino seju, kura skatienu misters Pells nejauši uztvēra, bet vīrs ar plankumaino seju, kurš vispār nebija sevišķi apķērīgs, sāka nemierīgi grozīties krēslā un izsacīja domas, ka tiešām, kas uz to attiecoties, nevarot saprast, kā lietas notiekot. Tā kā šī piezīme attiecās uz tik augstām lietām, ka par tām grūti strīdēties, tad tai pretī neviens arī nerunāja.

- Esmu dzirdējis, mister Veller, ka viņa bijusi ļoti skaista sieviete, - Pells līdzjūtīgi teica.

- Jā, ser, bij gan, - atbildēja vecākais misters Vellers, kam ne visai patika, ka šo jautājumu apspriež šādā veidā, taču viņš domāja, ka advokātam, kas tik ilgi bijis nelaiķa lordkanclera tuvs draugs, labāk jāzinot pieklājīgas uzvešanās noteikumi. - Viņa bij gauži smuks sievišķis, ser, kad mēs sapazinās. Tolaik, ser, viņa bij atraikne.

- Cik savādi, - Pells teica, ar skumju smaidu palūkodamies visapkārt, - arī misis Pella bija atraitne.

- Tas ir ļoti neparasts gadījums, - vīrs ar plankumaino seju piebalsoja.

- Jā, tā ir dīvaina sagadīšanās, - Pells apliecināja.

- Nemazās ar nē, - paskarbi piezīmēja vecākais «misters Vellers. - Apprecas vairāk atraikņu nekā jaunu meitu.

- Tiesa, tiesa, - Pells piekrita, - jums taisnība, mister Veller. Misis Pella bija ļoti eleganta un smalka sieviete, viņas manieres apbrīnoja visā apkārtnē. Es biju lepns, redzot, kā šī sieviete dejoja. Viņas kustības bija tik drošas un cieņas pilnas, bet tomēr tik dabiskas! Viņas tērpu piegriezums, džentlmeņi, bija pati vienkāršība... Ak jā!

Piedodiet, mister Semjuel, ka jautāju, - advokāts turpināja klusākā balsī, - vai jūsu pamāte bija gara auguma?

- Ne visai, - Sems atbildēja.

- Misis Pella bija gara, - Pells trieca tālāk. - Lieliska sieviete, džentlmeņi, ar cēliem vaibstiem un degunu, kāds var būt tikai valdniekiem un pavēlniekiem. Viņa mani ļoti mīlēja... ļoti... un turklāt bija cēlusies no ievērojamas ģimenes. Viņas mātesbrālis, džentlmeņi, kas tirgojās ar tiesu kanceleju piederumiem, bankrotēja par astoņsimt mārciņām.

- Labi, - teica misters Vellers, kas pa šīs sarunas laiku bija kļuvis nepacietīgs, - sāks nu runāt par darīšanām.