Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Taisnība, - Dodsons piekrita, - nešaubos, ka Flītā jūs apvainoja. Tur gadās diezgan īpatnēji džentlmeņi. Kur atradās jūsu apartamenti, mister Pikvik?

- Mana istaba, - šis daudz cietušais džentlmenis atbildēja, - atradās ēdnīcas stāvā.

- Tiešam? - Dodsons piezīmēja. - Cik es zinu, tas ir patīkamākais rajons šajā iestādē.

- Ļoti patīkams, - misters Pikviks sausi atbildēja.

Mistera Dodsona aukstasinīgā izturēšanās šādos apstākļos varētu ļoti sadusmot katru džentlmeni ar strauju raksturu. Misters Pikviks tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt savas dusmas, bet, kad Perkers par visu summu bija izrakstījis čeku, Fogs to ielika mazā kabatas grāmatiņā un viņa pūtainajā sejā parādījās triumfējošs smaids, kas atspoguļojās arī Dodsona stingrajos vaibstos, - misters Pikviks juta, ka vaigi tam sašutumā dreb.

- Un tagad, mister Dodson, - Fogs teica, iebāzdams kabatas grāmatiņu atpakaļ un uzvilkdams cimdus, - esmu jūsu rīcībā.

- Labi, - Dodsons atsacīja pieceldamies, - esmu gatavs.

- Esmu ļoti laimīgs, - turpināja Fogs, ko čeks bija padarījis vēlīgāku, - ka man bija tas prieks iepazīties ar misteru Pikviku. Ceru, mister Pikvik, ka jūs vairs nedomājat par mums gluži tik ļauni kā tad, kad mums pirmo reizi bija tas prieks ar jums tikties.

- Ceru gan, ka ne, - Dodsons papildināja apvainotas tikumības balsī. - Es droši ticu, ka misters Pikviks tagad pazīst mūs labāk. Lai arī ko jūs domātu par mūsu profesijas džentlmeņiem, uzdrošinos jums, ser, apgalvot, ka neturu uz jums ļaunu vai atriebīgu prātu par tiem vārdiem, ko jums labpatika izsacīt mūsu kantorī Frīmenskortā, Kornhillā, tajā reizē, kuru mans partneris pieminēja.

- O nē, es arī ne, - Fogs piekrita piedodošā balsī.

- Mūsu izturēšanās, ser, - Dodsons turpināja, - runās pati par sevi, un es ceru, ka tā sevi attaisnos katrā gadījumā. Šajā profesijā, mister Pikvik, mēs darbojamies jau dažu labu gadu, un daudzi lieliski klienti mūs ir pagodinājuši ar savu uzticību. Novēlu jums, ser, vislabāko!

- Visu to labāko, mister Pikvik! - izsaucās arī Fogs un, to teikdams, paņēma lietussargu padusē, novilka labo cimdu un samierinoši sniedza roku šim ļoti sašutušajam džentlmenim, kas tūdaļ pasita rokas zem svārku stērbelēm un uzskatīja advokātu ar nicīgu izbrīnu.

- Lauten, - Perkers šajā brīdī iesaucās, - atveriet durvis!

- Mirkli pagaidiet, - misters Pikviks sacīja. - Perker, es runāšu.

- Godājamo ser, pametiet nu šo lietu, kā ir! - izsaucās mazais atornejs, kas pa visu iepriekšējās sarunas laiku bija ļoti nervozējis. - Mister Pikvik, es jūs lūdzu...

- Es neļaušu sev aizbāzt muti, ser, - steidzīgi attrauca misters Pikviks. - Mister Dodson, jūs man izsacījāt vairākas piezīmes.

Dodsons pagriezās, pazemīgi pašķieba galvu un smaidīja.

- Dažas piezīmes, - misters Pikviks atkārtoja gandrīz bez elpas, - un jūsu partneris man sniedza roku, un jūs abi runājāt piedodošā un augstsirdīgā tonī. Tā ir tāda nekaunība, kādu es nebiju gaidījis pat no jums.

- Ko, ser? - Dodsons iesaucās.

- Ko, ser? - Fogs atkārtoja.

- Vai jums ir zināms, ka es esmu jūsu intrigu un viltības upuris? - misters Pikviks turpināja. - Vai jums ir zināms, ka es esmu tas cilvēks, ko jūs iemetāt cietumā un aplaupījāt? Vai jums ir zināms, ka jūs pārstāvējāt sūdzētāju Bārdlas un Pikvika lietā?

- Jā, ser, tas mums ir zināms, - Dodsons atbildēja.

- Protams, ser, tas mums ir zināms, - apliecināja arī Fogs, piesizdams kabatai, - varbūt nejauši.

- Redzu, ka to jūs atceraties ar apmierinājumu, - misters Pikviks teica, pirmo reizi mūžā mēģinādams ņirdzīgi pasmīnēt, bet piedzīvodams acīm redzamu neveiksmi. - Kaut gan jau sen kāroju skaidros vārdos pateikt, ko par jums domāju, es, ņemdams vērā mana drauga Perkera vēlēšanos, nebūtu izmantojis pat šo izdevību, ja uz to mani nepavedinātu jūsu nepieļaujamais tonis un nekaunīgā familiaritāte - es saku: nekaunīgā familiaritāte, - misters Pikviks uzsvēra, tik nikni pavērsdamies pret Fogu, ka tas ļoti veicīgi atkāpās pie durvīm.

- Piesargieties, ser, - teica Dodsons, kas, lai gan būdams prāvākais no visiem, ar gudru ziņu bija paslēpies aiz Foga un ar nobālušu seju runāja pāri tā galvai; - Lai viņš jums uzbrūk, mister Fog, nekādā ziņā nepretojieties viņam.

- Nē, nē, es nepretošos, - Fogs apliecināja un runādams vēl mazliet atkāpās, sagādādams acīm redzamu atvieglojumu savam partnerim, kas to izmantoja, lai pamazām izvirzītos priekšistabā.

- Jūs, - misters Pikviks turpināja, atkal uzņemdams runas pavedienu, - jūs esat īsti saderīgs zemisku, nelietīgu un blēdīgu laupītāju pāris.

- Nu, nu, - Perkers pārtrauca, - vai nu ir viss?

- Ar to ir pateikts viss, - misters Pikviks atbildēja, - viņi ir zemiski, nelietīgi un blēdīgi laupītāji.

- Nu, lūk! - samierinoši teica Perkers. - Godājamie seri, viņš ir pateicis visu, kas viņam bija sakāms, un tagad, lūdzu, ejiet. Lauten, vai durvis vaļā?

Lautens kaut kur attālāk iesmējās un atbildēja apstiprinoši.

- Nu redziet, nu redziet... visu labu... visu labu... bet tagad, lūdzu, godājamie seri... mister Lauten, durvis! - mazais vīriņš sauca, visiem spēkiem stumdams Dodsonu un Fogu ārā no kantora. - Šeit, godājamie seri... lūdzu, nevelciet garumā... ak dievs!... Mister Lauten... durvis, ser, vai jūs nedzirdat?

- Ja Anglijā valda likums, ser, - Dodsons teica, uzlikdams cepuri un noskatīdamies uz misteru Pikviku, - tad jūs šo rūgti nožēlosit.

- Jūs esat zemisku...

- Atcerieties, ser, jūs par šo dārgi samaksāsit, - Fogs uzsauca, pakratīdams dūri.

- ...nelietīgu, blēdīgu laupītāju pāris! - misters Pikviks turpināja, negriezdams ne mazāko vērību uz viņam adresētajiem draudiem.

- Laupītāji! - misters Pikviks vēl uzkliedza, izskrējis kāpņu laukumiņā, kad abi atorneji jau kāpa lejup.

- Laupītāji! - misters Pikviks brēca, izraudamies no Lautena un Perkera rokām un izbāzdams galvu pa kāpņu telpas logu.

Kad misters Pikviks atkal atliecās no loga, viņa seja bija smaidoša un mierīga, un, lēni atgriezdamies kantorī, viņš paskaidroja, ka tagad esot novēlis sev no sirds lielu smagumu un jūtoties pilnīgi apmierināts un laimīgs.

Perkers neteica ne vārda, pirms nebija iztukšojis savu tabakas dozi un aizsūtījis Lautenu to piepildīt, bet tad viņu sagrāba smieklu lēkme, kas ilga piecas minūtes. Kad tā bija beigusies, viņš teica, ka šim tagad laikam vajadzētu būt ļoti dusmīgam, bet šis vēl nespējot par šo lietu nopietni domāt. Kad šis to varēšot, šis kļūšot dusmīgs.

- Labi, - misters Pikviks atteica, - un nu es gribētu norēķināties ar jums pašu.

- Tādā pašā veidā kā nupat? - Perkers jautāja, atkal sākdams smieties.

- Ne gluži, - misters Pikviks atbildēja, izvilkdams savu kabatas grāmatiņu un sirsnīgi paspiezdams mazā advokāta roku. - Es domāju tikai naudas norēķinus. Jūs man esat darījis tik daudz laba, ka to atmaksāt es nekad nevaru un arī negribu, jo man labāk patīk arvien palikt jūsu parādniekam.

Pēc šī ievada abi draugi iegrima ļoti sarežģītos rēķinos un attaisnojošos dokumentos, un, kad Perkers tos bija pienācīgā kārtā izskatījis un pārbaudījis, misters Pikviks bez kavēšanās samaksāja, daudzkārtīgi apliecinādams savu cieņu un draudzību.

Līdzko viņi bija tikuši tik tālu, pie durvīm atskanēja ārkārtīgi spēcīga un satraucoša klauvēšana. Tas nebija parastais divkāršais piesitiens, bet pastāvīga un nepārtraukta atsevišķu ļoti skaļu dārdienu sērija, it kā veserīti darbinātu perpetuum mobile vai arī cilvēks tur ārpusē būtu aizmirsis, ka laiks beigt.