Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Šķiet, ka tādēļ arī es nesaņēmu «lappusi no patiesā dzīves stāsta», ko viņš man kādu rītu apsolīja uz Ročestras tilta, izskatīdamies tāds, it kā domātu par pašnāvību, - smaidīdams teica misters Pikviks. - Liekas, nav pat ko jautāt, vai viņa drūmais izskats bija patiess vai tikai izlikšanās.

- Viņš, ser, varēja izlikties, par ko vien gribēja, - Džobs paskaidroja. - Jūs varat justies laimīgs, ka tik viegli tikāt no viņa vaļā. Pie tuvākas iepazīšanās viņš varēja kļūt vēl bīstamāks nekā... - Džobs paskatījās uz Džinglu, sastomījās un pēdīgi nobeidza: -... nekā... nekā... es pats.

- Jūsu ģimene tiešām ir visai daudzsološa, mister Troter, - Perkers noteica, aizzīmogodams vēstuli, ko nupat bija beidzis rakstīt.

- Jā, ser, - Džobs atbildēja, - pilnīgi pareizi.

- Nu labi, - smiedamies teica mazais advokāts, - es ceru, ka jūs savu ģimeni liksit kaunā. Kad ierodaties Liverpūlē, nododiet šo vēstuli aģentam, un atļaujiet man dot jums, džentlmeņi, padomu - Rietumindijā neesiet tik pārgudri. Ja palaidīsit garām šo izdevību, jūs abi būsit pilnā mērā pelnījuši, ka jūs pakar, un es droši ticu, ka tad tā arī notiks. Un tagad atstājiet mūs ar misteru Pikviku vienus, jo mums vēl ir citas lietas, par ko pārrunāt, bet laiks ir dārgs.

To teikdams, Perkers paskatījās uz durvīm, acīm redzot, vēlēdamies atvadīšanos nokārtot, cik iespējams, ātrāk.

Misters Džingls to tiešām nokārtoja diezgan ātri. Viņš steidzīgi un īsos vārdos pateicās mazajam atornejam par laipnību un tik ātri sniegto palīdzību un tad, pievērsies savam labdarim, brīdi stāvēja it kā neziņā, ko teikt un ko darīt. Džobs Troter viņu no šī neveiklā stāvokļa izpestīja: godbijīgi un pateicīgi paklanījies pret misteru Pikviku, viņš laipni paņēma savu draugu pie rokas un aizveda.

- Vērtīgs pāris! - Perkers noteica, kad durvis aiz viņiem bija aizvērušās.

- Es ceru, ka viņi kļūs par vērtīgiem cilvēkiem, - misters Pikviks atbildēja. - Kā jūs domājat? Vai ir kādas izredzes, ka viņu labosies?

Perkers skeptiski paraustīja plecus, bet, ievērojis mistera Pikvika sejā satraukumu un vilšanos, atbildēja:

- Izredzes, protams, ir. Es ceru, ka tiešām kas labs iznāks. Patlaban viņi, bez šaubām, ir pilni nožēlu, bet jūs jau zināt, ka atmiņas par nupat pārdzīvotajām ciešanām viņiem vēl ir gluži svaigas. Kas ar viņiem notiks, kad šīs atmiņas izbālēs, tā ir tāda problēma, ko ne jūs, ne es nevaram atrisināt. Bet vienādi vai otrādi, godājamo ser, - Perkers piebilda, uzlikdams roku uz mistera Pikvika pleca, - jūsu rīcība dara jums godu, lai iznākums būtu kāds būdams. Vai tā labdarība, kas ir tik ļoti piesardzīga un tālredzīga, ka vispār reti kad parādās, jo labdaris bīstas, ka viņu piemānīs un tā tiks ievainota viņa patmīlība, - ir īsta labdarība vai tikai pasaulīga liekulība, to es atstāju izšķirt gudrākām galvām nekā manējā. Bet, ja abi šie puiši rīt izdarītu ielaušanās zādzību, es par šo jūsu rīcību paliktu tikpat labās domās.

Izteicis šos vārdus daudz sirsnīgākā un nopietnākā balsī, nekā tas džentlmeņiem juristiem parasts, Perkers pievilka savu krēslu pie pults un noklausījās mistera Pikvika stāstu par vecā mistera Vinkla ietiepību.

- Dodiet viņam nedēļu laika, - Perkers sacīja, pravietiski pamādams ar galvu.

- Vai jūs domājat, ka viņš piekāpsies? - misters Pikviks vaicāja.

- Domāju, ka jā, - Perkers atbildēja. - Ja ne, tad mums jāpamēģina, kādas pierunāšanas spējas piemīt jaunajai lēdijai, un ikviens to būtu darījis jau pašā sākumā, tikai jums tas neienāca prātā.

Misters Perkers ieņēma šņaucienu tabakas un, groteski vaibstīdamies, izrādīja savu sajūsmu par jaunām lēdijām piemītošām pārliecināšanas spējām. Šajā brīdī priekšistabā bija dzirdama klusa murmināšana - kāds jautājums un kāda atbilde, bet pēc tam Lautens pieklauvēja pie durvīm.

- Iekšā!- mazais advokāts uzsauca.

Klerks ienāca un noslēpumainā paskatā aizvēra durvis.

- Kas noticis? - Perkers apjautājās.

- Jūs grib satikt, ser.

- Kas mani grib satikt?

Lautens paskatījās uz misteru Pikviku un nokāsējās.

- Kas mani grib satikt? Vai jūs runāt neprotat, mister Lauten?

- Redziet, ser, - Lautens atbildēja, - tas ir Dodsons, un Fogs ar viņam ir līdzi.

- Pasarg, dievs! - mazais advokāts izsaucās, paskatīdamies pulkstenī. - Es taču viņus uzaicināju ierasties šeit pusdivpadsmitos, lai nokārtotu līdz galam jūsu lietu, Pikvik. Es viņiem par jums devu galvojumu, un uz tā pamata jūs arī tikāt atbrīvots.

Ļoti nepatīkams stāvoklis, godājamo ser. Ko jūs domājat darīt? Varbūt jūs gribat iziet blakus istabā?

Tā kā blakus istaba bija tā pati, kurā atradās misteri Dodsons un Fogs, misters Pikviks atbildēja, ka palikšot turpat, kur esot, jo sevišķi vēl tādēļ, ka nevis viņam esot jākaunas satikt misterus Dodsonu un Fogu, bet tiem gan būtu vajadzējis kaunēties skatīties viņam acīs. Šo pēdējo apstākli viņš, sejai sašutumā kvēlojot, lūdza misteru Perkeru sevišķi ņemt vērā.

- Labi, godājamo ser, labi, - Perkers atbildēja. - Es varu teikt tikai to, ka jūs esat vislielākais optimists, kādu vien esmu saticis, ja sagaidāt, ka Dodsons vai Fogs, satiekoties ar jums, izjutīs jel niecīgāko kaunu vai apjukumu. Lūdziet tos iekšā, mister Lauten!

Misters Lautens smīnēdams izgāja un tūliņ atkal atgriezās, ievezdams šo firmu padotības kārtībā - Dodsonu pirmo un Fogu pēc tam.

- Man šķiet, jūs jau esat redzējušies ar misteru Pikviku, - Perkers teica Dodsonam, ar spalvu norādīdams uz šo džentlmeni.

- Kā jums klājas, mister Pikvik? - Dodsons skaļā balsī sacīja.

- Ak dievs, misters Pikviks! - Fogs izsaucās. - Kā jums klājas? Es ceru, ser, ka jūs esat vesels! Man jau tūlīt jūsu seja likās pazīstama, - Fogs piemetināja, paņemdams sev krēslu un ar smaidu paskatīdamies visapkārt.

Misters Pikviks, atbildot uz šiem apsveikumiem, tikko manāmi palocīja galvu un, redzēdams, ka Fogs izvelk no svārku kabatas papīru žūksni, piecēlās un piegāja pie loga.

- Misteram Pikvikam nemaz nav jāiet projām, mister Perker, - Fogs aizrādīja, noraisīdams papīru žūksnim sarkano lentīti un smaidīdams vēl jo mīlīgāk. - Misteram Pikvikam šīs darīšanas ir labi pazīstamas - es domāju, ka mūsu starpā noslēpumu nav. He, he, he!

- Es arī tā domāju! - Dodsons piebalsoja. - Ha, ha, ka!

Abi partneri reizē nosmējās - bezrūpīgi un jautri, kā parasti mēdz smieties cilvēki, kad saņem honorārus.

- Mēs liksim misteram Pikvikam samaksāt par ziņkārību, - izklādams papīrus, teica Fogs, tā izrādīdams ievērojamas humorista dāvanas, - rēķins par tiesas izdevumiem, mister Perker, ir simt trīsdesmit trīs mārciņas, seši šiliņi un četri pensi.

Pēc šī paziņojuma par peļņu un zaudējumiem Fogs un Perkers sāka sīki salīdzināt savus papīrus, pāršķirstot katru lapu, bet Dodsons pa to laiku laipni uzrunāja misteru Pikviku:

- Man šķiet, mister Pikvik, ka jūs esat kļuvis vājāks kopš pēdējās reizes, kad man bija prieks jūs redzēt.

- Tas ir iespējams, ser, - atbildēja misters Pikviks, visu laiku raidīdams niknu skatienu zibeņus, kas tomēr neatstāja uz abiem rūdītajiem veikalniekiem ne mazāko iespaidu. - Tam es ticu, ser. Pēdējā laikā mani vajāja un apvainoja visādi nelieši.

Perkers skaļi ieklepojās un apjautājās misteram Pikvikam, vai viņš negribot apskatīt šīrīta avīzi, bet misters Pikviks uz šo jautājumu atbildēja ar nelokāmu atteikumu.