Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Vecākais misters Vellers, kas visu laiku izmēģināja dažādus dīvainus un neveiklus paņēmienus, lai izliktos, ka ir aizmidzis, visu šo notikumu laikā neteica nevienu vienīgu vārdu, bet, kad misters Stiginss nolaida glāzi, lai atvilktu elpu, viņš metās tam virsū un, izrāvis glāzi no rokas, atlikušo groku iešļāca tam sejā, bet glāzi iemeta kamīnā. Tad, sagrābis cienīgtēvu cieši aiz apkakles, viņš to sāka nikni spārdīt ar kājām, katru zābaka purna pieskārienu mistera Stiginsa personai pavadīdams ar visdažādākiem sulīgiem un nesakarīgiem lāstiem, kas bija veltīti tā kājām, rokām, acīm un visam ķermenim.

- Semmij, - misters Vellers sacīja, - uzmauc man to cepuri ciešāk uz galvas!

Sems paklausīgi uzmauca tēvam ciešāk galvā cepuri ar garo lentu, un vecais džentlmenis, spārdīdamies vēl jo veiklāk, izvilka misteru Stiginsu caur bufetes istabu, pēc tam pa gaiteni līdz priekšdurvīm un pēdīgi ārā uz ielas. Spārdīšana turpinājās visu ceļu, un: ar katru zābaka pacēlienu tās spars drīzāk pieauga spēkā, nevis mazinājās.

Tas bija skaists un ielīksmojošs skats - redzēt, kā vīrs ar sarkano degunu lokās mistera Vellera rokās un raustās sāpēs zem nepārtrauktās spērienu krusas. Vēl aizraujošāk bija noskatīties, kā misters Vellers pēc niknās cīņas iebāza mistera Stiginsa galvu ar ūdeni pildītā zirgu silē un turēja to tur tik ilgi, līdz tas bija gandrīz noslāpis.

- Tā, - misters Vellers noteica, ielikdams visu savu enerģiju; pēdējā, visai komplicētā spērienā un beidzot atļaudams misteram Stiginsam izvilkt galvu no siles. - Atsūta vien man šur jel katru no tiem slinkajiem ganiem, un es viņu vispirmāk sadauzīs receklī, bet pēc tam noslīcinās. Semmij, palīdz nu man tikt iekšā un ielej glāzīti degvīna! Man aptrūcies elpas, manu zēn.

1 - Brama atslēga - to izgudrojis inženieris Brams, un tā līdzinās mūsdienu automātiskajām atslēgām.

2 - Dispensācija - izdalīšana bez maksas. Sems gan domā reliģisko terminu dispansācija - augstāku varu noteikta negrozāma kārtība.

Kad misters Pikviks pēc saudzīgas sagatavošanas un vairākkārtējiem apgalvojumiem, ka neesot ne mazākā iemesla zaudēt dūšu, pēdīgi iepazīstināja Arabellu ar sava Birmingemas brauciena neapmierinošo iznākumu, viņa izplūda asarās un, skaļi šņukstēdama, aizkustinošos vārdos žēlojās, kādēļ gan viņai bijis lemts kļūt par nelaimīgo iemeslu tēva un dēla nesaticībai.

- Manu mīļo meitenīt, - laipni teica misters Pikviks, - tā jau nav jūsu vaina. Nebija iespējams paredzēt, ka vecajam džentlmenim būs tādi aizspriedumi pret viņa dēla precībām. Esmu pārliecināts, - misters Pikviks piebilda, ielūkodamies viņas skaistajā sejiņā, - ka viņam nav ne jausmas, kādu prieku viņš pats sev nolaupa.

- Ak dārgo mister Pikvik, - Arabella attrauca, - ko mēs iesāksim, ja viņš turpinās uz mums dusmoties?

- Nu ko, mana dārgā, jums pacietīgi jāgaida, kamēr viņš apdomājas, - moži atbildēja misters Pikviks.

- Bet, mīļo mister Pikvik, kas notiks ar Nataniēlu, ja viņa tēvs atraus savu palīdzību? - Arabella jautāja.

- Tādā gadījumā, mana mīļā, - misters Pikviks atteica, - es uzdrošinos pareģot, ka viņš atradīs kādu citu draugu, kas neatteiksies palīdzēt viņam iesākt savu dzīvi.

Šīs atbildes jēgu misters Pikviks nebija maskējis tik labi, lai Arabella to nevarētu uztvert, tādēļ, misteru Pikviku apkampusi un mīļi noskūpstījusi, viņa sāka šņukstēt vēl skaļāk.

- Nu pietiks, pietiks, - misters Pikviks teica, saņemdams viņas roku. - Mēs vēl šeit dažas dienas nogaidīsim, vai viņš neatrakstīs vai kaut kā citādi neatbildēs uz jūsu vīra paziņojumu. Un, ja ne, tad man jau ir izdomāts pusducis plānu, no kuriem ikviens jūs tūliņ varētu padarīt laimīgus. Nu paklausieties, mana mīļā, pietiks!

To sacīdams, misters Pikviks maigi paspieda Airabellas roku un lūdza viņu noslaucīt asaras un neapbēdināt savu vīru. Pēc tam Arabella, viena no labākajām dvēselēm pasaulē, ielika savu kabatas lakatiņu somiņā, un, kad ienāca misters Vinkls, viņš redzēja pilnā mirdzumā tos pašus starojošos smaidus un dzirkstošās acis, kas viņu jau sākumā bija savaldzinājušas.

«Šie jaunie cilvēki ir nonākuši ļoti bēdīgā stāvoklī,» misters Pikviks otrā rītā ģērbdamies pārdomāja. «Aiziešu pie Perkera un aprunāšos ar viņu par to.»

Tā kā misters Pikviks steidzās uz Greizinnskvēru arī tādēļ, ka gribēja ar labsirdīgo, mazo advokātu bez kavēšanās nokārtot kādas naudas lietas, viņš ātri pabrokastoja un izpildīja savu apņemšanos tik žigli, ka, viņam sasniedzot Greizinnu, pulkstenis vēl nebija nositis desmit.

Kad viņš pa kāpnēm bija uzkāpis līdz Perkera kantorim, no desmitiem vēl trūka desmit minūtes. Klerki vēl nebija ieradušies, un viņš kavēja sev laiku, skatīdamies pa kāpņu telpas logu.

Jaukā oktobra rīta gaisma uzklāja mazliet mirdzuma pat vecajām, netīrajām mājām, Un daži no apputējušajiem logiem, saules stariem tajos iespīdot, izskatījās gandrīz jautri. Klerki cits pēc cita pa dažādajām ieejām iesteidzās skvērā un, paskatījušies uz halles pulksteni, paātrināja vai palēnināja savu gaitu atkarībā no laika, kad viņu kantoros sākās darbs; pusdesmitu ļaudis pēkšņi kļuva ļoti žigli, bet desmitu džentlmeņi sāka soļot aristokrātiski gausā gaitā. Pulkstenis nosita desmit, klerku straume sāka plūst arvien ātrāk, un katrs nākošais bija vairāk nosvīdis par iepriekšējo.

No visām pusēm skanēja un atbalsojās durvju slēgšanas un atvēršanas troksnis; kā uz burvja mājienu visos logos parādījās galvas; vārtnieki ieņēma savus dienas posteņus; mazgātājas savās nomītajās kurpēs aizsteidzās projām; pastnieks skrēja no mājas uz māju, un viss juridiskais strops sāka dūkt.

- Jūs gan esat agri ieradies, mister Pikvik, - sacīja kāda balss aiz viņa.

- Ā, misters Lautens, - šis džentlmenis atbildēja, atskatīdamies un ieraudzīdams savu veco paziņu.

- Karsts, vai ne? - Lautens teica, izvilkdams no kabatas Brama atslēgu ar putekļu aizsargu.

- Šķiet, ka jūs tiešām esat sakarsis, - misters Pikviks atbildēja, uzsmaidīdams klerkam, kas bija burtiski nokaitis sarkans.

- Es jums teikšu, ka mazliet arī steidzos, - Lautens atbildēja - Bija jau puse, kad es nācu caur Poligonu. Taču šeit esmu ieradies pirms viņa, tātad viss kārtībā.

Iepriecinādams sevi ar šo atziņu, misters Lautens izvilka no atslēgas aizsargu, atslēdza durvis, ielika aizsargu atpakaļ atslēgā un atslēgu kabatā un, uzlasījis vēstules, kuras pastnieks bija iemetis caur pastkastes spraugu, ieveda misteru Pikviku kantorī.

Šeit viņš vienā mirklī noģērba svārkus, izņēma no pults uzsvārci un uzvilka to mugurā, pakāra cepuri, izrāva no dažādām atvilktnēm vairākas loksnes rakstāmā un susināmā papīra un, aizlicis spalvu aiz auss, ļoti apmierināts saberzēja rokas.

- Tā, mister Pikvik, - viņš teica, - nu esmu kārtībā. Darba drēbes man mugurā un papīri uz galda, un tagad viņš var nākt, ka vien grib. Vai jums nav klāt kāds šņauciens tabakas?

- Nē, nav gan, - misters Pikviks atbildēja.