Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Jaunās lēdijas ļoti sirsnīgi nosmējās, un vecā mēģināja izskatīties laipna, bet tas viņai neizdevās.

- Ir gan jautras šīs jaunās meitenes, - mis Vordla sacīja misteram Tapmenam ar lēnprātīgu iecietību, it kā priecīgs noskaņojums būtu kontrabanda un to bez atļaujas turēt īpašumā bijis liels noziegums un pārkāpums.

- O, tādas viņas ir, - misters Tapmens attrauca, nedodams gluži tādu atbildi, kādu no viņa sagaidīja. - Tas ir ļoti patīkami.

- Hm! - mis Vordla šaubīdamās noņurdēja.

- Vai atļausit? - misters Tapmens ievaicājās visglaimīgākajā tonī, ar vienu roku pieskardamies apburošās Reišeles plaukstas virspusei un ar otru laipni paceldams pudeli. - Vai atļausit?

- Ak ser!

Mistera Tapmena skatiens izteica ļoti daudz, un Reišele izsacīja bažas, ka lielgabali no jauna varētu sākt šaut un tādā gadījumā viņai, protams, atkal vajadzēšot atbalsta.

- Vai jūs domājat, ka manas brāļameitas ir glītas? - viņu mīļā krustmāmiņa čukstēja misteram Tapmenam.

- Es tā domātu, ja še nebijis viņu krustmātes, - apķērīgais pikvikietis atbildēja, raidīdams kvēlu skatienu.

- Ak jūs nerātnais vīrieti!... Bet tiešām, vai jums neliekas, ja viņu sejas krāsa būtu mazlietiņ košāka, viņas izskatītos tīri glītas... sveču gaismā, protams?

- Jā, es domāju, tad gan, - misters Tapmens atteica vienaldzīgā balsī.

- Ak jūs zobgalis!... Es zinu, ko jūs gribējāt sacīt.

- Ko tad? - ieprasījās misters Tapmens, kas tik tiešām neko nebija gribējis sacīt.

- Jūs gribējāt sacīt, ka Izabella iet salīkusi... es zinu, ka to jūs gribējāt... jūs, vīrieši, esat acīgi. Nu jā, tā viņa dara, to nevar noliegt; un tiešām, ja ir kāds ieradums, kas dara meiteni neglītu, tad tā ir staigāšana ar salīkušu muguru. Es viņai bieži saku, ka, mazliet vecāka kļuvusi, viņa izskatīsies briesmīga. Jā, jā, jūs esat zobgalis!

Misteram Tapmenam nebija nekas pretī iegūt atzinību par tik lētu cenu, viņš lūkojās ar zīmīgu skatienu un noslēpumaini smaidīja.

- Kāds sarkastisks smaids! - sajūsminātā Reišele sacīja. - Man jāteic, ka es no jums taisni baidos.

- Baidāties no manis!

- Ak, jūs no manis nekā nevarat noslēpt... es zinu, ko šis smaids nozīmē, labi zinu.

- Ko tad? - vaicāja misters Tapmens, kam pašam par to nebija ne mazākās jausmas.

- Jūs domājat, - mīlīgā krustmāmiņa trieca tālāk, vēl vairāk noklusinādama balsi, - jūs domājat, ka Izabellas saliektā mugura nav vēl tik slikta kā Emīlijas nekautrība. Jā, viņa ir nekautra. Jūs nevarat iedomāties, cik tas mani reizēm dara nelaimīgu... es raudu par to stundām ilgi... mans mīļais brālis ir tik labs, tik lētticīgs, ka viņš to nekad neredz; ja viņš to redzētu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas salauztu viņa sirdi. Es vēlos, kaut varētu domāt, ka tā ir tikai izlikšanās... es ceru, ka tā tas varētu būt... (Še mīlošā radiniece smagi nopūtās un bezcerīgi pakratīja galvu.)

- Esmu pārliecināta, ka krustmāte runā par mums, - mis Emīlija Vordla pačukstēja māsai. - Par to esmu pilnīgi droša - viņai ir tik ļaunprātīgs izskats.

- Vai tā? - Izabella atbildēja. - Hm! Dārgo krustmāmiņ!

- Jā, manu dārgo mīlulīt!

- Es tā bīstos, ka jūs, krustmāmiņ, saaukstēsities... apsieniet zīda lakatu ap savu veco, mīļo galviņu... jums patiešām vajadzētu vairāk par sevi rūpēties... padomājiet par saviem gadiem.

Lai arī cik pelnīta bija šī atmaksa, par to nežēlīgāku tomēr būtu grūti iedomāties.

Nav pasakāms, kāda veida atbildē būtu izlādējies krustmātes sašutums, ja misters Vordls nevilšus nebūtu mainījis sarunas tematu, diktā balsī saukdams Džo.

- Sasodītais puika, - vecais džentlmenis norūca, - viņš atkal aizmidzis!

- Ļoti neparasts puika, - misters Pikviks ieminējas. - Vai viņš vienmēr tā guļ?

- Guļ! - vecais džentlmenis izsaucās. - Viņš vienmēr ir aizmidzis. Viņš izpilda uzdevumus, cieši aizmidzis, un krāc, apkalpodams pie galda.

- Ļoti dīvaini, - misters Pikviks nobrīnījās.

- Jā, patiešām dīvaini, - vecais džentlmenis attrauca. - Es ar šo puiku lepojos... es ne par kādu naudu no viņa nešķirtos... viņš ir dabas retums! E, Džo... Džo... novāc šos traukus un attaisi jaunu pudeli... vai tu dzirdi?

Resnais puika piecēlās, atvēra acis, norija milzīgu pīrāga gabalu, ko bija gremojis, iegrimdams miegā, un gausi paklausīja sava kunga pavēlēm, trulām acīm kārīgi skatīdamies uz mielasta atliekām, kamēr vāca kopā traukus un novietoja tos grozā.

Tika pasniegta jauna pudele un ātri iztukšota, grozu nostiprināja vecajā vietā; resnais puika vēlreiz uzkāpa uz bukas; brilles un tālskatis atkal tika likti lietā, un karaspēks atsāka manevrus. Lielgabali atkal vareni rībēja un izgrūda ugunis, lēdijas ļoti uztraucās, un pēdīgi, ikvienam par apmierinājumu, izsprāga mīna; un, kad tā bija aizgājusi pa gaisu, karaspēks un mūsu saviesīgais pulciņš sekoja tās paraugam un arī aizgāja.

- Tātad paturiet vērā, - vecais džentlmenis sacīja, kad viņš, noslēdzot sarunu, kas bija risinājusies pa starpbrīžiem manevru noslēguma laikā, spieda misteram Pikvikam roku, - rīt mēs jūs gaidīsim.

- Noteikti, - misters Pikviks apliecināja.

- Vai adrese jums ir?

- Menora ferma Dinglijdellā 2 , - misters Pikviks atbildēja, ieskatīdamies savā kabatas grāmatiņā.

- Pareizi, - vecais džentlmenis apstiprināja. - Un ievērojiet - bez nedēļas jūs projām nelaidīšu, un es galvoju, ka jūs redzēsit visu, ko vērts redzēt. Ja gribat iepazīties ar lauku dzīvi, nāciet pie manis, Un es jums to parādīšu visā pilnībā. Džo... sasodītais puika, viņš atkal guļ... Džo, palīdzi Tomam iejūgt zirgus!

Zirgus aizjūdza, kučieris uzkāpa uz bukas, resnais puika uzrausās viņam blakus, tika pateiktas sveikas, un kariete aizrībēja. Kad pikvikieši pagriezās, lai uzmestu tai pēdējos skatienus, rietošā saule meta viņu viesmīlīgo paziņu sejās košu sārtumu un apspīdēja resnā zēna augumu. Galva viņam bija noslīgusi uz krūtīm, un viņš atkal gulēja.

1 - Ņuriveras baseins - rezervuārs, kas apgādāja ar ūdeni Londonas ziemeļdaļu.

2 - Menora ferma Dinglijdellā - Dikensa izdomāti vietvārdi. Literatūrā par Dikensu var atrast daudzus minējumus par to, tieši kādu reāli eksistējušu muižu Dikenss izvēlējies par sava mistera Pikvika piedzīvojumu vietu, taču vienota secinājuma Dikensa pētniekiem tā arī nav.

Debesis bija spodras un mīlīgas, gaiss smaržīgs un apkārt viss izskatījās ļoti skaists, kad misters Pikviks, atspiedies pret Ročestras tiltu margām, aplūkoja dabu un gaidīja brokastis. Skats patiešām bija tāds, kas varēja savaldzināt arī mazāk uzņēmīgu garu nekā to, kas tajā patlaban gremdējās.

No skatītāja pa kreisi atradās sagruvis mūris, daudzās vietās pilnīgi sagāzies un dažās kā bezveidīga, smaga masa pārkāries pār šauro krasta joslu. Lieli ūdens zāļu pušķi, trīcēdami katrā vēja pūsmā, karājās pie asajiem un šķautņainajiem akmeņiem, un zaļās efejas skumji kļāvās ap tumšajiem, apdrupušajiem mūra virspuses robojumiem. Aiz tā pacēlās senlaicīga pils. Tās torņi bija bez jumtiem un masīvās sienas pamazām bruka kopā, bet tomēr tā lepni stāstīja par savu seno varenību un spēku, kad tajā pirms septiņsimt gadiem skanējusi ieroču šķinda vai atbalsojies dzīru un nevaldāmas līksmības troksnis. Uz abām pusēm, cik tālu acs spēja saredzēt, stiepās Medvejas krasti, klāti druvām un ganībām, ar šur tur saredzamām vēja dzirnavām vai attālu baznīcu, sniegdami bagātu un dažādības pilnu ainavu, ko vēl skaistāku vērta klīstošās ēnas, kas ātri to šķērsoja, vieglajiem, vēl lāgā neizveidotajiem mākonīšiem aizslīdot rīta saules gaismā. Klusi plūstošā upe, atstarodama debess dzidro zilumu, mirdzēja un vizuļoja, un zvejnieku airi, smagajām, bet gleznainajām laivām lēni slīdot lejup pa straumi, grima ūdenī ar gaišu, tīru skaņu.