Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Misters Pikviks tikko bija apveltījis šos interesantos objektus ar ātru skatienu, kad viņu atkal uzrunāja uzticamais skolnieks.

- Pikvik, Pikvik! - misters Tapmens sauca. - Kāpiet šeit augšā! Pasteidzieties!

- Nāciet, ser! Lūdzu, kāpiet augšā! - druknais džentlmenis mudināja. - Džo!...

Sasodītais puika, viņš atkal aizmidzis... Džo, nolaid pakāpienus!

Resnais puika gausi novēlās no bukas, nolaida pakāpienus un aicinoši turēja vaļā karietes durvis. Šajā mirklī ieradās misters Snodgrass un misters Vinkls.

- Vietas pietiks jums visiem, džentlmeņi, - druknais vīrs sacīja. - Diviem iekšpusē un vienam ārā. Džo, atbrīvo vienam no šiem džentlmeņiem vietu uz bukas. Tā, ser, nāciet!

Un druknais džentlmenis pastiepa roku un sparīgi ievilka vispirms misteru Pikviku, tad misteru Snodgrasu karietē. Misters Vinkls uzkāpa uz bukas, resnais puika uztrausās uz tā paša sēdekļa un acumirklī cieši iemiga.

- Tā, džentlmeņi, - druknais vīrs sacīja, - ļoti priecājos jūs redzēt. Pazīstu jūs ļoti labi, džentlmeņi, lai gan jūs mani varbūt neatminaties. Pagājušajā ziemā es dažus vakarus pavadīju jūsu klubā; ar savu draugu misteru Tapmenu nejauši sastapos šorīt un biju ļoti priecīgs, viņu ieraugot. Un kā jums, ser, klājas? Jūs patiešām izskatāties neparasti labi.

Misters Pikviks pateicās par komplimentu un sirsnīgi spieda roku druknajam džentlmenim atloku zābakos.

- Nu, kā jums klājas, ser? - druknais džentlmenis taujāja, ar tēvišķīgām rūpēm uzrunādams misteru Snodgrasu. - Jauki, vai ne? Nu, tas ir labi, tas ir labi. Un kā jums, ser (uz misteru Vinklu)? Ā, esmu priecīgs, dzirdot, ka jums iet labi, ļoti priecīgs, patiešām. Manas meitas, džentlmeņi, - šīs ir manas meitenes; un tā ir mana māsa, mis Reišele Vordla. Viņa ir jaunkundze, jā gan, kaut arī nav vairs nekāda meitene, - vai ne, ser, vai ne?

Un druknais džentlmenis draiski iegrūda ar elkoni misteram Pikvikam sānos, no visas sirds nosmiedamies.

- Bet brāli! - mis Vordla izsaucās ar nosodošu smaidu.

- Pareizi vien ir, - druknais džentlmenis attrauca, - to neviens nevar neliegt. Lūdzu piedošanu, džentlmeņi, tas ir mans draugs misters Trandls. Un tagad, kad jūs visi cits citu pazīstat, jutīsimies omulīgi un jautri un skatīsimies, kas te notiks; tas ir viss, ko varu teikt.

Druknais džentlmenis uzlika brilles, bet misters Pikviks izvilka tālskati, un visi, karietē kājās stāvēdami, skatījās cits citam pār plecu uz karaspēka manevriem.

Manevri norisinājās ļoti pārsteidzoši; viena rinda izšāva pār galvām otrai rindai un tad aizskrēja projām; un tad šī otra rinda izšāva pār galvām nākamajai rindai un savukārt aizskrēja; un tad karaspēks izveidoja četrstūrus ar virsniekiem centrā; un tad kareivji ar pieslietņu palīdzību no vienas puses iekāpa cietokšņa grāvī un tādā pašā kārtā otrā pusē izkāpa ārā, sagāza no groziem celtās barikādes un izturējās tik varonīgi, cik vien iespējams. Pēc tam sekoja baterijās uzstādīto milzīgo lielgabalu lādēšana, ko veica ar lielām skursteņslauķu slotām līdzīgiem instrumentiem; tāda bija gatavošanās šaušanai un tik šausmīgs bija troksnis, kad šāvieni gāja vaļā, ka gaiss skanēja vien no lēdiju spiedzieniem. Jaunās lēdijas Vordlas tā pārbijās, ka misters Trandls katrā ziņā bija spiests saturēt vienu no viņām stāvus karietē, kamēr misters Snodgrass atbalstīja otru; bet mistera Vordla māsa pārdzīvoja tik briesmīgu nervu satraukumu, ka misters Tapmens atrada par pilnīgi nepieciešamu aplikt viņai roku ap vidu, lai vispār noturētu viņu uz kājām. Visi bija uztraukušies, atskaitot vienīgi resno puiku, kas gulēja tik ciešā miegā, it kā lielgabalu rēcieni bijuši viņa parastā šūpuļa dziesma.

- Džo, Džo! - druknais džentlmenis uzsauca, kad citadele bija ieņemta un aplencēji un aplenktie nosēdās pusdienot. - Sasodītais puika, viņš atkal guļ! Esiet tik labs, ser, un iekniebiet viņam... kājā, lūdzu, nekas cits viņu nespēj atmodināt... tā, pateicos.

Attaisi grozu, Džo!

Resnais puika, ko misters Vinkls bija sekmīgi atmodinājis, sakniebdams starp rādāmo pirkstu un īkšķi gabalu kājas liela, atkal novēlās no bukas un ar daudz lielāku ātrumu, nekā varētu sagaidīt no viņa iepriekšējā kūtruma, sāka izkravāt grozu.

- Tagad mums jāsasēžas ciešāk, - druknais džentlmenis aizrādīja.

Pēc lielas izjokošanās, ka lēdijām saburzīs piedurknes, un gaužas sarkšanas par dažādiem pārgalvīgiem priekšlikumiem, ka lēdijas varētu sēsties džentlmeņiem klēpjos, visi galu galā saspiedās karietē un druknais džentlmenis sāka izdalīt karietē sēdošajiem groza saturu, ko saņēma no resnā zēna (kas šajā nolūkā bija pakāpies karietes aizmugurē).

- Padod nažus un dakšiņas, Džo!

Nažus un dakšiņas pasniedza, un lēdijas un džentlmeņi iekšpusē, tāpat kā misters Vinkls uz bukas, visi tika apgādāti ar šiem derīgajiem instrumentiem.

- Šķīvjus, Džo, šķīvjus!

Šķīvjus izdalīja līdzīgā kārtā.

- Dod putnus, Džo! Sasodītais puika, viņš jau atkal guļ! Džo, Džo! (Daži viegli paukšieni ar spieķi pa galvu, un resnais puika ar pūlēm pamodās no savas letarģijas.) Veicīgi, dod šurp uzkožamos!

Pēdējā vārda skaņās bija kaut kas tāds, kas uzmodināja tauko puiku. Viņš uzlēca kājās un trulām acīm, kas mirkšķinājās aiz augstajiem vaigiem, kārīgi glūnēja uz ēdieniem, ko ņēma ārā no groza.

- Kusties veicīgāk! - misters Vordls uzsauca, jo resnais puika bija mīlīgi pārlīcis pār kādu kapaunu, no kura tam, likās, bija pilnīgi neiespējami šķirties. Zēns smagi nopūtās un, apveltīdams putna apaļumus ar dedzīgu skatienu, negribīgi atdeva to savam kungam.

- Lūk, tā... uzmanies! Tagad mēli... tagad baloža pīrāgu!... Nenosvied teļa cepeti un šķiņķi... neaizmirsti omārus... izņem no drānas salātus... pasniedz man salvetes!

Tādi bija steidzīgie rīkojumi, kas bira pār mistera Vordla lūpām, kamēr viņš dalīja dažādos tikko aprakstītos priekšmetus un lika ikvienam rokās un ikvienam uz ceļiem neskaitāmu daudzumu trauku.

- Nu, vai nav lieliski? - šis mundrais cilvēks apjautājās, kad bija sācies iznīcināšanas darbs.

- Lieliski! - atsaucās misters Vinkls, kas patlaban, sēdēdams uz. bukas, dalīja gabalos kādu putnu.

- Glāzi vīna?

- Ar lielāko prieku.

- Jums varbūt padot tur augšā pašam savu pudeli, ko?

- Jūs esat ļoti laipns.

- Džo!

- Jā, ser. (Šoreiz puika nebija aizmidzis, jo tam tikko bija izdevies nočiept teļa gaļas pīrāgu.)

- Pudeli vīna džentlmenim uz bukas! Man prieks par šo tikšanos, ser.

- Pateicos.

Misters Vinkls iztukšoja glāzi un novietoja pudeli sev līdzās uz karietes bukas.

- Vai jūs nenovēlētu man to prieku, ser? - misters Trandls apvaicājās misteram Vinklam.

- Ar lielāko prieku, - misters Vinkls atbildēja misteram Trandlam, un abi džentlmeņi iedzēra vīnu, pēc tam pa glāzei vīna izdzēra visi, arī lēdijas.

- Kā mīļā Emīlija flirtē ar svešo džentlmeni! - pačukstēja savam brālim misteram Vordlam neprecētā krustmāte ar īsti vecmeitīgu skaudību.

- O, nu kas tad tur! - mundrais vecais džentlmenis atteica. - Tas viss ir ļoti dabiski, uzdrošinos sacīt... nekā neparasta. Mister Pikvik, mazliet vīna, ser?

Misters Pikviks, kas pašlaik bija iedziļinājies baloža pīrāga iekšienes pārbaudē, labprāt piekrita.

- Manu dārgo Emīlij, - neprecētā krustmāte ieminējās aizbildnieciskā balsī, - nerunā tik skaļi, mīļā.

- Ak kungs, krustmāt!

- Man liekas, krustmāte un mazais, vecais džentlmenis domā, ka tikai viņi visu ko drīkst, - mis Izabella Vordla pačukstēja savai māsai Emīlijai.