Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Tas pats vajātājs, kas viņam jau iepriekš sekojis. Viņš atkrita uz spilvena un skaļi ievaidējās. Īss aizmirstības brīdis, un viņš klīda pa zemu, velvētu telpu nebeidzamu labirintu - reizēm tās bija tik zemas, ka viņam bija jālien uz rokām un ceļgaliem, lai tiktu uz priekšu; bija šauri un tumši, un, lai kurp viņš pagriezās, visur kāds šķērslis kavēja doties tālāk. Tur bija arī kukaiņi, riebīgi rāpuļi, kuru acis blenza uz viņu no visām malām, tie čumēja pat gaisā, baigi zalgojot biezajā tumsā. Sienas un griesti mudžēja no rāpuļiem... velve pieņēma milzīgus apmērus - baismīgi stāvi šaudījās šurpu turpu... un starp tiem rādījās pazīstamu cilvēku sejas, atbaidoši saviebtas un ņirdzīgas. Tie dedzināja viņu ar nokaitētiem dzelžiem un žņaudza viņa galvu ar virvēm, kamēr izsprāga asinis; un viņš cīnījās kā ārprātīgs par savu dzīvību.

Kad beidzās viena no šīm lēkmēm, pa kuras laiku es ar lielām grūtībām biju noturējis viņu gultā, viņš it kā iesnaudās. Nomoda un piepūles nogurdināts, es uz dažām minūtēm biju aizvēris acis, kad sajutu spēcīgu grābienu plecā. Es tūliņ pamodos. Viņš bija piecēlies un sēdēja gultā - viņa seja bija briesmīgi pārmainījusies, bet apziņa atgriezusies, jo, acīm redzot, viņš mani pazina. Bērns, ko viņa murgošana jau seri bija uztraukusi no miega, piecēlās no savas gultiņas un, izbailēs kliegdams, skrēja pie tēva. Māte to steigšus satvēra rokās, lai tēvs neprāta lēkmē tam nenodarītu ko ļaunu, bet, viņa pārvērstās sejas izteiksmes izbiedēta, apstājās pie gultas kā pieaugusi. Viņš krampjaini žņaudza manu plecu un, ar otru roku sizdams sev pa krūtīm, izmisis mēģināja runāt. Tas bija veltīgi - viņš izstiepa roku pret tiem abiem un vēlreiz pūlējās ko izsacīt. No rīkles izlauzās gārdzoša skaņa... acis iekvēlojās... īss, apslāpēts vaids... un viņš atkrita atpakaļ... miris!

Mums būtu vislielākais prieks, ja mēs varētu atzīmēt mistera Pikvika domas par šo stāstu. Mēs nešaubāmies, ka mums būtu iespējams pasniegt tās mūsu lasītājiem, ja nebūtu noticis ļoti nepatīkams starpgadījums.

Misters Pikviks bija nolicis uz galda glāzi, ko, klausoties stāsta pēdējos teikumus, bija turējis rokā, un patlaban gribēja runāt - tiešām, atsaukdamies uz mistera Snodgrasa piezīmju grāmatiņas autoritāti, mēs apgalvojam, ka viņš jau bija atvēris muti, - kad istabā ienāca apkalpotājs un teica:

- Daži džentlmeņi, ser.

Tiek pieņemts, ka misters Pikviks, kad viņu tādā kārtā pārtrauca, patlaban gribēja izteikt dažas piezīmes, kas, ja arī nebūtu aizdedzinājušas Temzu, vismaz būtu apgaismojušas pasauli, jo viņš stingri noskatījās uz apkalpotāju un tad pārlaida skatienu visiem pārējiem, it kā prasīdams kādu paskaidrojumu par jaunpienācējiem.

- Ā! - misters Vinkls pieceldamies izsaucās. - Tie ir daži mani draugi. Lūdziet tos ienākt. Ļoti patīkami cilvēki, - misters Vinkls piemetināja, kad apkalpotājs bija izgājis. - Deviņdesmit septītā pulka virsnieki, ar kuriem es šorīt iepazinos diezgan savādā kārtā. Jums viņi ļoti patiks.

Misters Pikviks tūliņ atguva dvēseles mieru. Apkalpotājs atgriezās un ieveda istabā trīs džentlmeņus.

- Leitnants Tepltons, - misters Vinkls sacīja, - leitnants Tepltons, misters Pikviks; doktors Peins, misters Pikviks; misteru Snodgrasu jūs jau redzējāt; mans draugs misters Tapmens, doktors Peins; doktors Slemmers, misters Pikviks; misters Tapmens, doktors Slem...

Šai vietā misters Vinkls pēkšņi aprāvās, jo kā mistera Tapmena, tā doktora sejā bija redzams spēcīgs saviļņojums.

- Šo džentlmeni es jau esmu saticis, - doktors uzsvērti noteica.

- Ak tā! - misters Vinkls atsaucās.

- Un... un šo personu arī, ja nekļūdos, - doktors turpināja, pētījoši aplūkodams svešinieku zaļajos svārkos. - Man liekas, ka es šo personu vakar ļoti neatlaidīgi lūdzu ar mani satikties, bet viņam šķita labāk šo lūgumu noraidīt.

To teicis, doktors nikni noskatījās uz svešinieku un kaut ko pačukstēja savam draugam leitnantam Tepltonam.

- Nevar būt, - šis džentlmenis iesaucās, kad čukstēšana beidzās.

- Tā ir, - doktors Slemmers apstiprināja.

- Speriet viņam tūliņ ar kāju, - saliekamā krēsla īpašnieks ļoti iespaidīgi norūca.

- Palieciet mierā, Pein! - leitnants iejaucās. - Atļausit, ser, man jums jautāt, - viņš teica, uzrunādams misteru Pikviku, kas bija pilnīgā nesaprašanā par šo ļoti nepieklājīgo intermēdiju, - atļausit, ser, jums jautāt, - vai šī persona pieder pie jūsu sabiedrības?

- Nē, ser, - misters Pikviks atbildēja, - viņš ir mūsu viesis.

- Viņš ir jūsu kluba biedrs, ja nemaldos? - leitnants jautāja.

- Nebūt nē, - misters Pikviks atcirta.

- Un nekad nevalkā jūsu kluba pogu? - leitnants prašņāja.

- Nē, nekad! - pārsteigtais misters Pikviks attrauca. Leitnants Tepltons pagriezās pret savu draugu doktoru Slemmeru un tikko manāmi paraustīja plecus, it kā šaubīdamies par tā atmiņas spējām. Mazais doktors izskatījās noskaities, bet reizē apjucis. Misters Peins nikni noraudzījās mistera Pikvika starojošajā sejā, jo tas nekā no visa neapjauta.

- Ser, - doktors sacīja, piepeši uzrunādams misteru Tapmenu tādā balsī, ka šis džentlmenis sarāvās, it kā viņam kājas ikros negaidot būtu iedurta adata, - jūs vakar bijāt šeit ballē?

Misters Tapmens klusi izdvesa apstiprinājumu, visu laiku nenovērsdams skatienu no mistera Pikvika.

- Šī persona jūs pavadīja, - doktors turpināja, norādīdams uz svešinieku, kas vēl arvien neizrādīja ne mazāko uztraukumu.

Misters Tapmens šo faktu apstiprināja.

- Nu, ser, - doktors uzrunāja svešinieku, - es jums vēlreiz prasu šo džentlmeņu klātbūtnē: vai jūs labāk gribat dot man savu vizītkarti - un tad ar jums apiesies kā ar džentlmeni; vai arī jūs piespiedīsit mani jūs pārmācīt uz vietas?

- Pagaidiet, ser, - misters Pikviks iejaucās, - es tiešām nevaru pieļaut, ka šī lieta risinās tālāk, pirms jūs man nesniedzat dažus paskaidrojumus. Tapmen, pastāstiet, - kā tas bija?

Misters Tapmens, tik svinīgi uzaicināts, apgaismoja lietu nedaudzos vārdos: tik tikko pieminēja uzvalka aizņemšanos, plašāk izrunājās par to, ka tas noticis «pēc pusdienām», noslēgumā no savas puses izteica mazu nožēlu un tad atstāja visu svešiniekam, lai tiek galā, kā pats prot.

Tas, liekas, gatavojās to darīt, kad leitnants Tepltons, kas viņu bija ļoti ziņkārīgi apskatījis, ieteicās, neslēpdams nievu:

- Vai es jūs, ser, neesmu redzējis teātrī?

- Protams, - neapjukdams atbildēja svešinieks.

- Viņš ir ceļojošs aktieris, - pievērsdamies doktoram Slemmeram, leitnants nicīgi sacīja, - viņš uzstājas izrādē, ko piecdesmit otrā pulka virsnieki rītvakar rīko Ročestras teātrī. Jūs šo lietu nevarat turpināt, Slemmer, - tas nav iespējams!

- Pilnīgi neiespējami! - cienīgi piemetināja Peins.

- Nožēloju, ka sagādāju jums šīs nepatikšanas, - leitnants Tepltons uzrunāja misteru Pikviku. - Atļaujiet man sacīt, ka labākais veids, kā turpmāk izsargāties no šādu gadījumu atkārtošanās, ir uzmanīgāk izvēlēties paziņas. Ar labvakaru, ser!

Un leitnants strauji izgāja no istabas.

- Un atļaujiet man sacīt, ser, - ķildīgais doktors Peins piebilda, - bijis es Tepltons vai bijis es Slemmers, es paraustītu aiz deguna jūs, ser, un visus klātesošos. Jā gan, ser, visus. Mans vārds ir Peins, ser, - doktors Peins no četrdesmit trešā pulka. Ar labvakaru, ser.

Nobeidzis šo runu un pēdējos trīs vārdus izsacījis ļoti skaļā balsī, viņš majestātiskā gaitā sekoja savam draugam, un cieši aiz viņa turējās doktors Slemmers, kas neteica nekā, bet samierinājās ar to, ka satrieca visus klātesošos ar vienu skatienu.