Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Bija vēls, jo es spēlēju pēdējā gabalā, un, tā kā tas bija benefices vakars, izrāde bija ievilkusies neparasti ilgi. Bija tumša, auksta nakts ar saltu, mitru vēju, kas smagi trieca lietu pret logiem un māju fasādēm. Šaurajās, tukšajās ieliņās bija sakrājušās ūdens peļķes, un, tā kā no retajām petrolejas laternām spēcīgais vējš daudzas bija izdzēsis, gājiens bija ne tikai neērts, bet arī ļoti nedrošs. Laimīgā kārtā es tomēr biju uzņēmis īsto virzienu, un pēc nelielām grūtībām man izdevās atrast norādīto māju - kādu ogļu šķūni, kam virsū uzbūvēts vēl viens stāvs, kura dibenistaba gulēja meklētais cilvēks.

Kāda nožēlojama izskata sieviete, šī cilvēka sieva, iznāca man pretī uz kāpnēm un, sacīdama, ka viņš nupat kā iesnaudies, klusi ieveda mani istabā un nolika krēslu, pie viņa gultas. Slimnieks gulēja, pievērsis seju sienai, un, tā kā viņš manu klātbūtni neievēroja, man atlika laiks apskatīt vietu, kurā atrados.

Viņš gulēja vecā gultā, kas pa dienu bija atslejama pret sienu. Ap gultas galvgali bija savilktas rūtaina aizkara noskrandušās atliekas, lai aizsargātu to no vēja, kas tomēr iekļuva trūcīgajā istabā pa daudzajām durvju spraugām un ik brīdi šūpoja aizkaru šurp un turp. Kamīnā ar sarūsējušiem un izļodzītiem režģiem kvēloja maza uguntiņa, un tā priekšā bija izvilkts vecs, plankumains, trīsstūrains galds ar dažām zāļu pudelēm, ieplīsušu glāzi un vēl kādiem mājturības priekšmetiem. Uz grīdas paklātā guļvietā gulēja mazs bērns, un sieviete sēdēja krēslā tam blakus. Pie sienas bija kādi plaukti ar dažiem šķīvjiem, tasēm un bļodiņām, bet zem tiem karājās baletkurpju pāros un divi rapieri. Ja neskaita istabas kaktos nevērīgi sasviestās skrandu kaudzītes un dažus vīstokļus, tā bija visa istabas iekārta.

Man bija laiks apskatīt šos sīkumus un ievērot slimnieka smago un drudžaino raustīšanos, pirms viņš pamanīja manu klātbūtni. Nemitīgi mēģinādams iekārtot sev ērtāku pagalvi, viņš izgrūda roku no gultas, un tā atdūrās pret manējo. Viņš sarāvās un cieši ieskatījās man sejā.

«Misters Hatlijs, Džon,» viņa sieva teica. «Misters Hatlijs, pēc kura tu šovakar sūtīji, atceries vien.»

«Ā!» slimnieks atsaucās, pārvilkdams roku pār pieri. «Hatlijs... Hatlijs... pagaidiet.» Šķita, ka viņš dažus mirkļus censtos sakopot savas domas, un tad, satvēris mani cieši aiz rokas, sacīja: «Neatstājiet mani... neatstājiet mani, vecais draugs! Viņa mani nokaus, es zinu, ka nokaus.»

«Vai viņš jau sen ir tāds?» es teicu, uzrunādams raudošo sievu.

«Kopš vakarnakts,» viņa atbildēja. «Džon, Džon, vai tu mani vairs nepazīsti?»

«Nelaidiet viņu man klāt!» vīrs nodrebēdams izsaucās, kad sieva pār to noliecās.

«Dzeniet viņu prom, es viņu nevaru paciest!»

Viņš skatījās uz to ar mežonīgu, nāves baiļu pilnu skatienu un tad iečukstēja man ausī: «Es viņu situ, Džem. Es viņu situ vakar un vēl nez cik reižu agrāk. Es mērdēju badā viņu un zēnu arī, un tagad, kad esmu vājš un bezpalīdzīgs, viņa mani tāpēc nokaus. Džem, es zinu, ka viņa to izdarīs. Ja jūs būtu redzējuši viņu raudam, kā es esmu redzējis, jūs arī to zinātu. Nelaidiet viņu man klāt!»

Viņš atlaida manu roku un noguris atslīga uz spilvena.

Es pārāk labi sapratu, ko tas viss nozīmēja. Ja man par to kaut mirkli būtu radušās kādas šaubas, viens skatiens uz šīs sievietes bālo seju un izdilušo stāvu būtu pietiekami izskaidrojis īsto stāvokli.

«Atejiet labāk nost,» es teicu šai nabadzītei. «Jūs viņa labā nekā nevarat darīt. Varbūt viņš būs mierīgāks, ja neredzēs jūs.»

Viņa atgāja no gultas. Pēc dažām sekundēm viņš atvēra acis un bailīgi paskatījās visapkārt.

«Vai viņa aizgāja?» viņš uztraukts jautāja.

«Jā, jā,» es attraucu, «viņa jums pāri nedarīs.»

«Es jums kaut ko pateikšu, Džem,» vīrs klusā balsī sacīja, «viņa man dara pāri. Kaut kas viņas acīs saceļ manā sirdī tik briesmīgas bailes, ka es kļūstu vai ārprātīgs. Visu pagājušo nakti viņas lielās ieplestās acis un bālā seja bija cieši pie manējās. Lai uz kuru pusi es griezos, tās visur bija priekšā, un ikreiz, kad es uztrūkos no miega, viņa bija pie gultas un skatījās uz mani.» Viņš pievilka mani sev tuvāk un sacīja dobjā, satrauktā čukstā: «Džem, viņa laikam ir ļaunais gars... velns! Klusu! Es to zinu. Bijusi viņa sieviete, jau sen būtu beigta. Neviena sieviete nevarētu izciest to, ko viņa ir izcietusi.»

Ar sāpošu sirdi es domāju par tiem garajiem nežēlības un nevarības pilnajiem gadiem, kas radījuši šajā cilvēkā šādas iedomas, un nekā nevarēju atbildēt, jo kas gan varētu sniegt cerību vai mierinājumu šim nožēlojamam cilvēkam?

Es tur nosēdēju vairāk nekā divi stundas, un visu šo laiku viņš svaidījās pa gultu, izgrūzdams sāpju un nepacietības pilnus izsaucienus, drudžaini mētādams rokas un pastāvīgi griezdamies no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņš nonāca tai daļējas neapziņas stāvoklī, kurā gars bez saprāta vadības nemierīgi klīst no ainas pie ainas, no vietas uz vietu, bet tomēr nespēj atbrīvoties no neaprakstāmās pašreizējo ciešanu izjūtas. No viņa nesakarīgajiem murgiem saprazdams, ka viņš nonācis šādā stāvoklī, un spriezdams, ka drudzis tik drīz, jādomā, nepastiprināsies, es viņu atstāju, apsolīdams nelaimīgajai sievai, ka nākošo vakaru savu apmeklējumu atkārtošu un, ja būs nepieciešams, sēdēšu pie slimnieka visu nakti.

Savu solījumu es turēju. Pēdējās divdesmit četras stundas bija atnesušas briesmīgu pārmaiņu. Acis, lai gan dziļi iegrimušas un pa pusei aizvērtas, mirdzēja ar tādu spožumu, ko bija baigi uzlūkot. Lūpas bija apkaltušas un daudzās vietās sasprēgājušas. Sausā, raupjā āda dega kvēlainā karstumā, un sejā bija gandrīz pārdabiska mežonīgu baiļu izteiksme, kas vēl skaidrāk norādīja uz slimības postošo iespaidu. Drudzis bija sasniedzis augstāko pakāpi.

Es apsēdos tai pašā krēslā, kur pagājušo nakti, un nosēdēju vairākas stundas, klausīdamies skaņās, kas varētu dziļi saviļņot visnejūtīgākā cilvēka sirdi, - mirstoša cilvēka briesmīgajos murgos. Kad biju dzirdējis ārsta domas, zināju, ka viņam vairs nav ko cerēt, - es sēdēju pie viņa nāves gultas. Es redzēju izdilušos locekļus, kas pirms nedaudzām stundām bija kroplīgi locījušies par prieku trokšņainajai galerijai, raustāmies dedzinoša drudža mokās; es dzirdēju klauna griezīgos smieklus, kas saplūda ar mirēja klusajiem čukstiem.

Ir aizkustinoši dzirdēt, ka gars atgriežas pie vesela cilvēka ikdienišķīgajām nodarbībām, kad miesa guļ jūsu priekšā vāja un bezpalīdzīga, bet, ja šo nodarbību raksturs ir viskrasākā pretrunā ar visu, kas mūsos saistās ar drūmām vai svinīgām pārdomām, iespaids ir vēl bezgala daudz spēcīgāks. Teātris un dzertuve bija šī nožēlojamā cilvēka murgu galvenie temati. Viņš iedomājās, ka ir vakars; viņam šovakar jātēlo: jau vēls, un viņam tūliņ jāiziet no mājas. Kāpēc viņu aizturēja un neļāva viņam iet... viņš zaudēs naudu... viņam jāiet.

Nē, viņu nelaida! Viņš iespieda seju degošajās rokās un vājā balsī žēlojās par savu nespēku un vajātāju cietsirdību. Īsa pauze, un viņš izkliedza dažus bezjēdzīgus pantus - pēdējos, ko bija iemācījies. Viņš pacēlās gultā, izstiepa izdilušās rokas un izgrozījās nejēdzīgās pozās; viņš tēloja... viņš atradās teātrī. Minūte klusuma, un viņš nomurmināja kādas dzērāju dziesmas pēdējās rindas. Beidzot viņš bija aizsniedzis veco mājvietu. Cik istaba karsta! Viņš bija slimojis, smagi slimojis, bet tagad bija vesels un laimīgs. Pielejiet viņam glāzi! Kurš tas bija, kas atrāva to no viņa lūpām?