Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Viņa acis bija gandrīz nedabiski spožas un caururbjošas, vaigu kauli augsti un izspiedušies, bet viņa žokļi bija tik gari un kaulaini, ka novērotājs būtu domājis: sak, viņš šinī brīdī ievilcis vaigus, - ja vien pusatvērtā mute un nekustīgā sejas izteiksme neliecinātu, ka tas ir viņa parastais izskats. Ap kaklu viņš nēsāja zaļu šalli, kuras garie gali pārklāja krūtis un reizēm bija redzami pa vecās vestes izdilušajiem pogcaurumiem. Viņš valkāja garus, melnus svārkus un zem tiem platas, pelēkas bikses un lielus zābakus, kas bija tuvu izjukšanai.

Šai dīvainā izskata personai pievērsās mistera Vinkla acis, un uz to norādīja arī mistera Pikvika roka, kad viņš teica:

- Kāds mūsu drauga draugs. Šorīt mēs atklājām, ka mūsu draugam ir sakars ar šejienes teātri, taču viņš nevēlas, ka tas tiek vispārībā zināms, un šis džentlmenis ir tās pašas profesijas piederīgais. Viņš patlaban gribēja mūs iepriecināt, atstāstot nelielu notikumu, kam sakars ar šo profesiju, kad jūs ienācāt.

- Milzums stāstu, - teica iepriekšējās dienas svešinieks zaļajos svārkos, pienākdams pie mistera Vinkla un runādams klusā, noslēpumainā balsī. - Savādnieks - dara melno darbu - nav aktieris - dīvains cilvēks - visādas nelaimes - Drūmais Džimmijs, tā mēs viņu saucam savā starpā.

Misters Vinkls un misters Snodgrass pieklājīgi apsveica džentlmeni, kas tika apzīmēts ar smalko vārdu Drūmais Džimmijs, un, pasūtījuši groku tāpat kā pārējie, apsēdās pie galda.

- Nu, ser, - misters Pikviks ieminējās, - vai jūs nebūtu tik laipns un nesāktu apsolīto stāstu?

Drūmais cilvēks izvilka no kabatas netīru papīra vīstokli un, pievērsdamies misteram Snodgrasam, kas nupat bija izvilcis savu piezīmju grāmatiņu, teica dobjā balsī, kas pilnīgi atbilda viņa ārējam izskatam:

- Vai jūs esat tas dzejnieks?

- Es... es mazliet ar to nodarbojos, - misters Snodgrass atteica, diezgan apjucis par negaidīto jautājumu.

- Jā, dzeja dzīvei ir tas pats, kas skatuvei ugunis un mūzika; atņemiet skatuvei tās viltotos izskaistinājumus un dzīvei tās ilūzijas, un kas gan paliks, kā dēļ būtu vērts dzīvot vai uztraukties?

- Pilnīgi pareizi, ser, - misters Snodgrass apstiprināja.

- Atrasties rampas priekšā, - drūmais cilvēks turpināja, - ir tikpat kā sēdēt lieliskā galma pieņemšanā un apbrīnot greznā pūļa zīda tērpus; būt aiz tās - nozīmē būt cilvēkam, kas sagādā visu šo greznumu, bet kas pats ir atstumts un nepazīts un kas drīkst grimt vai peldēt, nomirt badā vai dzīvot, kā liktenim tas iepatiksies.

- Saprotams, - misters Snodgrass teica, jo drūmā cilvēka iegrimušās acis bija pievērstas viņam un viņš juta, ka kaut kas jāsaka.

- Sāc nu, Džimmij! - Spānijas ceļotājs skubināja. - Kā melnacainā Sjuzena 1 - viss Daunsā - nav ko ķērkt - sper vaļā - dzīvāk.

- Vai jūs, ser, neizdzersit vēl vienu glāzi, pirms sākat? - misters Pikviks uzaicināja.

Drūmais cilvēks paklausīja mājienam un, sajaucis glāzē degvīnu ar ūdeni un lēni izdzēris pusi no tās, attina papīra vīstokli un sāka un daļai lasīt, pa daļai atstāstīt šādu notikumu, ko kluba protokolos atrodam ar nosaukumu «Ceļojošā aktiera stāsts».

CEĻOJOŠA AKTIERA STĀSTS

- Manā stāstā nebūs nekā brīnišķīga, - drūmais cilvēks iesāka, ...... pat nekā neparasta. Trūkums un slimības ir pārāk parastas parādības daudzos dzīves posmos, lai tām pievērstu vairāk uzmanības, nekā parasti veltī visikdienišķākajām izmaiņām cilvēka dabā. Šīs nedaudzās piezīmes es uzmetu tādēļ, ka tās attiecas uz cilvēku, ko es labi pazinu daudzus gadus. Es redzēju, kā viņš gāja lejup soli pa solim, līdz beidzot nokļuva galīgā postā un no tā nekad vairs nepacēlās.

Cilvēks, par ko es runāju, bija neievērojams pantomīmas aktieris un, kā daudzi šīs šķiras pārstāvji, nelabojams dzērājs. Savās labākajās dienās, pirms vēl uzdzīve nebija viņu novājinājusi un slimība atņēmusi spēkus, viņš bija saņēmis labu atalgojumu un, ja vien bijis apdomīgs un gudrs, tad būtu varējis to saņemt vēl dažus gadus - ne daudzus, jo šie cilvēki vai nu agri mirst, vai, pārmērīgi piepūlot savus miesīgos spēkus, priekšlaicīgi zaudē tās fiziskās spējas, no kurām pilnīgi atkarīga viņu eksistence. Taču netikums tik ātri ieguva pār viņu varu, ka izrādījās neiespējami izmantot viņu lomās, kurās viņš teātrim tiešām varēja noderēt. Dzertuve pievilka viņu ar tādu spēku, kam viņš nevarēja pretoties. Ielaista slimība un bezcerīga nabadzība viņam draudēja tikpat neizbēgami kā pati nāve, ja viņš turpinātu tālāk tādā garā. Bet viņš turpināja, un iznākumu var iedomāties. Viņš vairs nevarēja dabūt angažementu un palika bez maizes.

Katrs, kas kaut cik iepazinies ar teātra dzīvi, zina, cik daudz noskrandušu nabagu slaistās ap liela teātra skatuvi. Tie nav aktieri ar pastāvīgu angažementu, bet kordebaleta ļaudis, statisti, akrobāti un tā tālāk, kurus pieņem pa kādas pantomīmas vai lieldienu izrādes laiku un tad atlaiž, kamēr kāds liels uzvedums no jauna neprasa viņu pakalpojumus. Tāda veida dzīve tagad bija jādzīvo šim cilvēkam. Katru vakaru kādā mazā teātrītī izpildīdams konferansjē pienākumus, viņš nopelnīja vēl dažus šiliņus nedēļā un tā varēja apmierināt savas vecās tieksmes. Pat šis ienākuma avots drīz izsīka; viņa dzīves veids bija pārāk nekārtīgs, lai ļautu tam nopelnīt to nožēlojamo iztiku, ko viņš tādā veidā varēja sagādāt, un viņam burtiski draudēja bada nāve. Tikai paretam viņam izdevās nedaudz aizņemties no kāda veca darba biedra vai uzstāties kādā no zemākās šķiras mazajiem teātrīšiem, un, ja viņš ko nopelnīja, to izdeva, kā paradis.

Ap šo laiku, kad jau vairāk nekā gadu viņš bija izticis dievs zina no kā, man bija īslaicīgs angažements vienā no teātriem Temzas Sārijas pusē 2 , un tur es redzēju šo cilvēku, ko kādu laiku biju pazaudējis no acīm, jo biju ceļojis pa provinci, bet viņš blandījies pa Londonas ielām un ieliņām.

Es biju saģērbies, lai atstātu teātri, un gāju pāri skatuvei uz izeju, kad viņš man uzsita uz pleca. Nekad es neaizmirsīšu atbaidošo skatu, kas atklājās manām acīm, kad pagriezos. Viņš bija ģērbies pantomīmai visā klauna kostīma nejēdzībā. «Nāves dejas» spokainās figūras, visbaismīgākie tēli, kādus visspējīgākais gleznotājs jebkad attēlojis uz audekla, nekad nav atstājuši ne tuvu tik baigu iespaidu. Viņa uzpūstais ķermenis un izdilušās kājas, kuru kroplīgumu vēl simtreiz pavairoja fantastiskais ietērps, stiklainās acis, kas baismīgi kontrastēja ar biezo, balto krāsu, kura klāja seju, ķēmīgi izrotātā galva, kas paralītiski drebēja, un garās, kaulainās rokas, notrieptas ar krītu, - tas viss viņam piešķīra atbaidošu un nedabisku izskatu, ko nav iespējams pienācīgi aprakstīt un par ko vēl šodien nevaru iedomāties nenodrebinājies. Viņa balss bija dobja un trīcoša, kad viņš mani pasauca sāņus un nesakarīgos vārdos nolasīja garu slimību un ciešanu sarakstu, kas, kā parasti, nobeidzās ar neatlaidīgu lūgumu aizdot niecīgu naudas summu. Es ieliku viņam rokā dažus šiliņus un aiziedams dzirdēju smieklu rēkoņu, kas sekoja viņa pirmajam kūlenim uz skatuves.

Pēc dažām dienām kāds zēns man iespieda saujā netīru papīra strēmelīti, uz kuras ar zīmuli bija uzskrāpēti daži vārdi; tie ziņoja, ka šis cilvēks esot bīstami slims un lūdzot mani pēc izrādes apmeklēt viņu tā dzīvoklī kādā ielā - tās nosaukumu es tagad esmu piemirsis - netālu no teātra. Es apsolīju izpildīt lūgumu, tiklīdz būšu brīvs, un, kad priekškars nolaidās, devos savā skumjajā gaitā.