Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga,, Год выпуска: 1994, Издательство: «Aeroekspresis», Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

GRAFS MONTE-KRISTO: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «GRAFS MONTE-KRISTO»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

GRAFS MONTE-KRISTO
Aleksandrs Dima (tevs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Astotais sējums un Devītais sējums
Rīga, «Aeroekspresis» 1994
Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra „AEROEKSPRESIS"
Tulkojis: J. Rainis
Кооп. «Импакс» 191028, С.-Петербург, наб. Фонтанки, 18. Лицензия Л Р 060203 от 18.09.1991.
Отпечатано с оригинал-макета п АООТ «Санкт-Петербургская типография № 6». 191144, Санкт-Петербург, ул. Моиссспко, 10.

GRAFS MONTE-KRISTO — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «GRAFS MONTE-KRISTO», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tu jau redzi, — atbildēja Danglārs, — ka nekas ļauns nav iznācis. Nabaga Fernāns no sākuma bija ļoti bēdīgs, un man palika viņa žēl; bet vēlāk viņš padevās savam liktenim un pat pieņēma brūtes brāļa lomu.

Kadruss it kā neticēdams paskatījās uz Fernānu, kurš bija gluži pie­sarcis.

— Vai nu mēs iesim? — piepeši Mersedese jautāja mīlīgā balsī. — Pulkstenis pašlaik sit divi, un pustrijos mēs jau tiekam gaidīti.

— Jā, jā, iesim! — teica Dantess, aši pieceldamies.

— Iesim, iesim! — atkārtoja korī visi viesi.

Tanī pašā minūtē Danglārs, kurš Fernānu neizlaida no acīm, pamanīja, ka jauneklis, kas līdz šim bija sēdējis uz loga, piepeši piecēlās, it kā kram­pju raustīts, un atkal atkrita uz loga atpakaļ. Gandrīz vai tanī pašā acu­mirklī uz trepēm atskanēja dobjš troksnis, it kā klaudzieni no smagiem soļiem, dažādu balsu skaņas un ieroču žvadzēšana. Troksnis bija dzirdams cauri kāzinieku jautrajai čalošanai un saistīja visu klātesošo uzmanību. Ie­stājās nemierīga, uztraukta klusuciešana.

Ttroksnis tuvojās; pie durvīm atskanēja trīs klaudzieni; katrs brīnīda­mies palūkojās uz savu kaimiņu.

— Likuma vārdā! — iesaucās kāda balss, kurai neviens neatbildēja.

Durvis atdarījās un zālē ienāca komisārs, apjozies ar savu lentu. Aiz viņa kaprāļa vadībā sekoja četri bruņoti zaldāti.

Visus pārņēma izbailes.

— Kas tas? — prasīja kuģa īpašnieks, tuvodamies komisāram. — Te laikam ir kāds pārpratums?

— Ja būtu kāds pārpratums, Moreļa kungs, — sacīja komisārs, — tad esat pārliecināts, ka tas drīz noskaidrosies. Diemžēl man tomēr jāizpilda savs pienākums un jāizdara apcietināšana. Kurš no kungiem ir Edmons Dantess?

Visu acis pagriezās uz jauno cilvēku, kurš, kaut gan uztraukts, tomēr palika mierīgs un, soli uz priekšu pagājis, teica:

— Tas es esmu, monsieur. Ko jums no manis vajag?

— Edmon Dantes, — sacīja komisārs, — likuma vārdā es jūs apcie­tinu.

— Jūs mani apcietināt? — sacīja Edmons, drusciņ nobālēdams. — Par ko tad?

— Es to nezinu. Pie pirmās nopratināšanas jūs to dabūsit zināt.

Morelis noprata, ka šajā gadījumā nekas nebija izdarāms. Komisārs,

kurš apjozies ar savu lenti, vairs nav cilvēks, tas ir likuma tēls, mēma, auksta statuja.

Dantesa tēvs turpretim pieskrēja pie virsnieka. Tēva un mātes sirds likumu nesaprot.

Viņš lūdzās un raudāja, bet visas asaras bija veltīgas, kaut gan viņa izmisums aizgrāba komisāru.

— Monsieur, — pēdējais teica, — nomierinieties, var būt, ka jūsu dēls ir tikai pārskatījies kādās muitas darīšanās, un, kad no viņa dabūs vajadzīgos paskaidrojumus, viņš būs atkal svabads.

— Bet ko gan tas nozīmē? — seju saraucis, jautāja Kadruss Danglā- ram, kurš izlikās izbrīnījies.

— Vai es to zinu! — atrūca Danglārs. — Es skatos tāpat kā tu un nezinu, kas notiek.

Kadruss ar acīm meklēja Fernānu, bet tas bija paslēpies.

Tagad viņš it skaidri atcerējās vakarējo skatu.

— O, o, — viņš sacīja cietā balsī, — vai tas nav vakarējā joka iznā­kums? Nolādēts, kas šo joku pārvērtis par īstenību, tāpēc ka tas iznācis ļoti bēdīgs.

— Vai tu neatceries, ka es vēstuli saplēsu, — sacīja Danglārs.

— Tu to nesaplēsi, bet iemeti kaktā.

— Klusē! Tu nekā neredzēji, jo biji piedzēries.

— Kur Fernāns? — prasīja Kadruss.

— Vai man jāzina! — atrūca Danglārs. — Laikam aizgājis savās darī­šanās. Bet, kamēr mēs te strīdamies, iesim labāk palīga nabadziņiem.

Pa to laiku Dantess smaidīdams spieda visiem saviem draugiem roku un sacīja:

— Nomierinieties, pārpratums noskaidrosies, un man droši vien nebūs jāiet cietumā.

— Droši vien tas nenotiks, — sacīja Danglārs, kurš tanī brīdī pienaca pie pulciņa.

Dantess, zaldātu pavadīts, nokāpa pa kāpnēm. Pie durvīm viņu jau gai­dīja aizsegti rati. Viņš iekāpa tajos pirmais, un komisārs ar zaldātiem viņam nopakaļ. Rati aizripoja pa ceļu uz Marseļu.

— Vesels, Dantess! Dzīvo sveiks, Edmon! — sauca viņam pakaļ Mer­sedese.

Apcietinātais dzirdēja šo pēdējo kliedzienu, kurš izlauzās no viņas līga­vas sagrauztās sirds. Viņš izbāza pa ratu lodziņu galvu un sauca: — Uz redzēšanos, Mersedese! — kamēr rati iegriezās gar Sv. Nikolaja ielas stūri.

— Pagaidiet mani šeit, — sacīja kuģa īpašnieks, es paņemšu pirmo ormani, kas man gadīsies ceļā, aizbraukšu uz Marseļu un atvedīšu jums ziņas.

— Brauciet! — visi iesaucās vienā balsī. — Brauciet un atvediet mums drīz ziņas!

Pēc kuģa īpašnieka aizbraukšanas visi palika ka apjukuši.

Sirmgalvis un Mersedese kādas minūtes stāvēja klusu, katrs savās do­mās nogrimuši. Beidzot viņu skatieni sastapās. Viņi viens otrā ieraudzīja upuri, kuru bija aizķēris tas pats sitiens, un viens otru apkampa.

Pa to laiku ienāca Fernāns, ielēja sev glāzi ūdens, izdzēra un apsēdās.

Mersedese, kura bija atraisījusies no sirgalvja apskāvieniem, nejauši at­krita blakuskrēslā.

— To viņš ir izdarījis! — Danglāram sacīja Kadruss, kurš nebija Fer­nānu i/laidis no acīm.

— Nedomāju vis, — sacīja Danglārs, — viņš tam ir par muļķīgu. Visā­dā ziņā sitiens kritis atpakaļ uz pašu ļauna darītāju.

— Bet tu nerunā par to, kas viņam deva padomu, — sacīja Kadruss.

— Vai nu par visu var atbildēt, ko cilvēks kādreiz izrunā! — sacīja Danglārs.

Pa to laiku viesi katrs kā zinādams iztulkoja apcietinājumu.

— Un jūs, Danglār, ko jūs domājat par šo notikumu? — prasīja kāds no apkārtstāvošiem.

— Es? — sacīja Danglārs. — Es domāju, ka Dantess būs laikam uz kuģa sev līdzi atvedis aizliegtas preces.

— Bet, ja las tā būtu, tad jums to vajadzētu zināt, jūs jau esat piln­varotais aģents?

— Jā gan, bet pilvarotais aģents zina tikai to, ko viņam rāda. Viss, ko es zinu, ir tas, ka mēs kuģi pielādējām ar kokvilnu, kuru saņēmām pie Smirnas, Aleksandrijas un citās vietās. Vairāk man neprasiet.

— Ak, tagad es atceros, — čukstēja nabaga tēvs, ķerdamies pie pē­dējās cerības, — es atceros, ka viņš vakar sacīja, ka man atvedis līdzi kastīti kafijas un kastīti tabakas.

— Vai nu redzat, — sacīja Danglārs, — kāpēc viņš ir apcietināts. Vi­ņam promesot, muitas komiteja izmeklēja kuģi un atrada aizliegto preci.

Mersedese tam neticēja. Viņas sirdsēsti, kurus tā līdz šim bija apspie­dusi, izplūda skaļās elsās.

— Ceri! — vecis sacīja, pats nezinādams, ko sacīt.

— Ceriet! — atkārtoja Danglārs.

— Ceri! — gribēja sacīt arī Fernāns, bet lūpas nekustējās.

— Kungi! — iesaucās kāds no klātesošajiem. — Lūk, tur brauc Mo­reļa kungs! Esiet jautri! Viņš mums pavēstīs kaut ko labu!

Mersedese un sirmgalvis izskrēja kuģa īpašniekam pretim. Morelis bija ļoti bāls.

— Nu? — visi iesaucās reizē.

— Jā, mani draugi, — atbildēja Morelis, — lieta ir daudz nopietnāka, nekā mēs domājām.

— Ak, mans kungs, — iesaucās Mersedese, — viņš ir nevainīgs!

— Es arī tā domāju, — teica Morelis, — bet viņš tiek apvainots, it kā būtu bonapartistu aģents.

Kas dzīvoja tanīs laikos, tas tikai varēja iztēloties visas tās briesmas, kādas bija savienotas ar šādu apsūdzību.

Mersedese iekliedzās, vecais Dantess atkrita krēslā.

— A, — čukstēja Kadruss, — jūs mani apmānījāt, Danglār, un ne­ģēlība ir izdarīta. Bet tomēr negribu pieļaut, ka šis vecītis un šī meitene nobeigtos žēlabās. Es viņiem visu izstāstīšu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «GRAFS MONTE-KRISTO»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «GRAFS MONTE-KRISTO» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Неизвестный Автор
libcat.ru: книга без обложки
Неизвестный Автор
libcat.ru: книга без обложки
Неизвестный Автор
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - GRAFS NUĻINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «GRAFS MONTE-KRISTO»

Обсуждение, отзывы о книге «GRAFS MONTE-KRISTO» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x