Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Un nu Danglārs no savas puses piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.

— Nē, — teica Fernāns, viņu atturēdams, — palieciet jel! Man nav nekādas vajadzības zināt, vai jūs Dantesam vēlat ļaunu vai ne; es viņam vēlu ļaunu, es skaļi atzīstos. Atrodiet kādu līdzekli, un es to likšu lietā. Tikai lai viņš paliek dzīvs, jo Mersedesa sacīja, ka viņa nogalināšoties, ja Dantess tikšot nosists. Bet kāds ir līdzeklis? Kāds ir līdzeklis? — nemie­rīgi jautāja Fernāns.

— Vai jūs tādu vēl neatradāt?

— Nē, jūs jau apņēmāties to atrast.

— Taisnība, — teica Danglārs. — Francūžiem, salīdzinājumā ar spā­niešiem, tanī ziņā priekšroka, ka pēdējie apdomā, bet pirmie izgudro.

— Nu, tad izgudrojiet! — vēl nepacietīgāk teica Fernāns.

— Ei, zēn, atnes man tinti, spalvu un papīru!

— Viss, ko jūs vēlaties, atrodas tur uz tā galda, — teica apkalpotājs zēns, pienākdams tuvāk.

— Padodiet visu šurp!

Zēns atnesa rakstāmrīkus un nolika tos lapenē uz galda.

— A, re! Tinte un papīrs! — teica Kadruss, uzlikdams savu smago roku uz papīra.— Ar šo var cilvēku lētāk nosist nekā ar ieročiem rokā mežā vai no paslēptuves! Es aizvien vairāk baidos no spalvas un tintes nekā no pistoles un zobena.

— Viņš vēl nav tik piedzēris kā izliekas, — teica Danglārs. — Ielejiet vēl glāzi vīna, Fernān!

Fernāns pielēja Kadrusam glāzi, kurš kā jau dzērājs nevarēja atturēties pretī un izdzēra to vienā vilcienā, glāzi vairāk no rokas izmezdams nekā nolikdams uz galda.

— Nu? — katalānietis jautāja Danglāram, redzēdams, ka pēdējās prāta atliekas sāk Kadrusam izzust pēc izdzertās glāzes.

— Nu, es, piemēram, sacīju, — teica Danglārs, — ja pēc tāda ceļo­juma, kādu veica mūsu Dantess un kurā viņš piestāja pie Neapoles un Elbas salas, kāds par viņu denuncētu karaliskajam prokuroram kā par bonapartistu aģentu…

— Es viņu denuncētu! — iesaucās spānietis.

— Jā, jā, bet tad jums būtu jāparaksta pašam sava denunciācija, un jūs tiktu aci pret aci pretī stādīts apsūdzētajam. Es dodu jums līdzekli, kā apliecināt jūsu nodevības patiesību. Bet Dantess mūžam nepaliks cie­tumā, un tanī dienā, kad viņš iznāks brīvībā, Dievs lai pasarg' to, kas viņu iegrūda cietumā.

— Ā, to es gribu, lai viņš sāktu meklēt ķildu ar mani, — teica Fernāns.

— A, ā, Mersedese! Mersedese, kura jūs ienīstu, ja jums būtu tikai nelaime viņas mīļotajam Edmonam ieskrāpēt ādu?

— Jums taisnība, — sacīja Fernāns.

— Nē, nē, — atteica Danglārs, — ja tādas lietas grib uzņemties, tad daudz labāk, ja ņem tā kā es spalvu, iemērc to tintē un raksta ar kreiso roku, lai nepazītu rokrakstu. Lūk, denunciācija var būt ar šādu saturu!

Un Danglārs, vārdiem pievienodams darbu, uzrakstīja ar kreiso roku dažas rindiņas uz papīra un pasniedza tās Fernānam. Pēdējais tās lasīja pusbalsī: Karaliskajam prokurora kungam tiek no kāda troņa un ti­cības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraonsf leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un, ceļā apbraukdams Neapoli un Por­toferrajo, veda līdzi vēstuli no Mi rata Napoleonam un tagad no Napoleona ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.

Pierādījumus par viņa noziegumu atradīs, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraona"."

— Tātad šī lieta būtu darīta, — sacīja Danglārs, salocīdams vēstuli, — un aizdomas nekādā ziņā nevar krist uz jums. Tagad tikai vēl atliek uz­rakstīt adresi:

„Karaliskajam prokurora kungam."

Un Danglārs it kā jokodams uzrakstīja adresi.

— Viss būtu kārtībā! — izsaucās Kadruss, kurš bija saņēmis kopā visu savu saprašanu, lai sekotu vēstules saturam, — viss būtu kārtībā, tomēr tā ir nekrietnība.

Un viņš izstiepa roku pēc vēstules.

— Tātad viss, — sacīja Danglārs, — ko es runāju un daru, būtu bijis tikai pa jokam un es būtu pirmais, kas nožēlotu, ja Dantesam atgadītos kāda klizma, tādam labam cilvēkam!

Un viņš paņēma vēstuli un iesvieda to kaktā.

— Dantess ir tomēr mans draugs, — sacīja Kadruss, — un es negribu, ka viņam nodara kaut ko ļaunu.

— Kas tad viņam dara kaut ko ļaunu! Ne es, ne Fernāns, — sacīja Danglārs, pieceldamies un paskatīdamies uz jauno cilvēku, kurš arvien vēl sēdēja un caur pieri skatījās uz kaktā nomesto vēstuli.

— Tādā gadījumā lai dod mums vēl šurp vīnu! — izsaucās Kadruss. — Es gribu dzert uz Edmona un skaistās Mersedesos veselību.

— Tu jau par daudz esi sadzēries, tu esi dzērājs, — sacīja Danglārs, — un ja tu vēl gribi dzert, tad būs jāpaliek tepat, tāpēc ka nespēj vairs uz kājām nostāvēt. Dod man labāk roku šurp un iesim!

— Jā, iesim, — sacīja Kadruss, — bet tāpēc man nav vajadzīga lava roka. Vai tu, Fernān, nāksi mums līdzi uz Marseļu?

— Nē, — sacīja Fernāns, — es iešu atpakaļ uz Katalānām.

— Kā tev patīk?! Iesim, Danglār, mēs!

Danglārs izmantoja gadījumu un veda Kadrusu uz Marseļu. Pēdējais gāja grīļodamies un turēdamies pie viņa rokas.

Kad viņi bija pagājuši kādus divdesmit soļus, Danglārs pagriezās un ieraudzīja, ka Fernāns turēja rokā papīru, kuru viņš bija pirmāk nometis. Jaunais cilvēks gāja uz Pilonas pusi.

— Ko viņš dara? — prasīja Kadruss. — Viņš mums ir samelojis, kad sacīja, ka iešot uz Katalānām, viņš jau iet taisni uz pilsētu.

— Tu redzi neskaidri, — sacīja Danglārs, — viņš iet pa ceļu, kas ved uz veco slimnīcu.

— Vai patiesi? — sacīja Kadruss. — Un es būtu zvērējis, ka viņš no­griezās pa labi. Vīns tiešām ir liels maldinātājs.

— Iesim, iesim, — čukstēja Danglārs, — es domāju, ka lieta tagad ir iegrozīta, ļausim tikai tai iet savu ceļu.

Nākamajā dienā saule spīdēja loti jauki. Tās zelta stari rotājās ar upes viļņiem.

Mielasts bija sarīkots tanī pašā „Rczervas" viesnīcā, ar kuru mēs jau iepazināmies. Tā bija liela zāle ar pieciem vai sešiem logiem, uz kuriem bija uz katra uzrakstīts kādas lielākas Iranču pilsētas vārds.

Šiem logiem priekšā bija koka reliņi.

Kaut gan mielasts bija iecerēts pulksten divpadsmitos, tad tomēr ap pulksten vienpadsmitiem rītā jau bija salasījies aiz reliņiem liels pulks nepacietīgu skatītāju. Tie bija matroži no „Faraona" un zaldāti, Dantesa labākie draugi. Visi viņi bija apvilkuši savas labākās drēbes. Visur jau bija izplatījušās baumas, ka „Faraona" īpašnieki piedalīšoties sava leit- nunta kāzu mielastā, bet tas Dantesam bija tāds gods, ka šīm baumām nemaz negribēja ticēt.

Bet Danglārs, kurš arī bija viesu vidū, kopā ar Kadrusu abi šīs baumas apstiprināja par patiesību. Pirmais šorīt bija sastapis Moreli, un Morelis pats bija viņam teicis, ka tas „Rezcrvā" ieradīšoties uz mielastu.

Un tiešām, pēc kāda brīža ienāca Morelis un no „Faraona" matrožiem lika apsveikts ar skalu „urā!".

Kuģa īpašnieka ierašanās gaiši liecināja, ka Dantess tiks ievēlēts par kapteini. Visi kuģa jaudis, kuri Dantesu ļoti mīlēja, viņam šo laimi no sirds novēlēja. Tiklīdz Morelis ieradās, Danglārs un Kadruss tika sūtīti pie līgavaiņa pavēstīt par cienījamā viesa ierašanos.

Danglārs ar Kadrusu skriešus devās turp, bet vēl nebija paguvuši pa­skriet kādus simt soļus, kad lie no pulvera noliktavas puses ieraudzīja nākam pretim kādu pulciņu.

Šis pulciņš — četras meitenes, Mersedesos draudzenes — pavadīja lī­gavu, kura gāja Edmonam zem rokas. Dantesam blakus gāja viņa tēvs un nopakaļ Fernāns, ļauni smaidīdams.