Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Ienaidnieku! — izsaucās Mersedese, uzmezdama brālēnam dusmīgu skatienu. — Ienaidnieks, tu saki, esot pie manis! Edmon! Ja es tā domā­tu, es paņemtu tevi aiz rokas un aizietu uz Marseļu, lai nekad vairs neat­grieztos savās mājās!

Fernāna acis uzzibsnīja.

— Un, ja tev notiktu kāda nelaime, Edmon, — viņa turpināja ar tādu aukstumu balsī, kas pierādīja Fernānam, ka viņa ir tā sirds dziļumos lasī­jusi visus noslēpumos, — un, ja tev notiktu kāda nelaime, es pirmā uzkāp­tu augstajā Moržionā un mestos no turienes lejā uz klintīm.

Fernāns briesmīgi nobālēja.

— Bet tu alojies, Edmon, šeit tev nav ienaidnieku; šeit ir tikai mans brālēns, kurš sniegs tev roku kā uzticīgs draugs.

Meitene palūkojās uz katalānieti, kurš, no šā skatiena it kā apburts, tuvojās Edmonam un izstiepa savu roku tam pretim.

Viņa ienaids kā bezspēcīgs, kaut gan trakojošs vilnis sašķīda pret to varu, kādu pār viņu bija ieguvusi šī sieviete.

Bet tiklīdz viņš bija aizskāris Edmona roku, viņš sajuta, ka ir visu izda­rījis, cik vien viņa spēkos, un metās no nama laukā.

— Ak! — kliedza viņš, skrienot pa ielu, ar rokām saķēris savu galvu. — Kas izglābs, kas izpestīs mani no šā cilvēka?! Ak, bēdas, bēdas!

— Ē, katalānieti! E, Fernān! Kurp tad tu tā skrien? — iesaucās kāda balss.

Jaunais cilvēks piepeši apstājās un ieraudzīja Kadrusu un Danglāru, kuri koku pavēnī sēdēja pie vīna glāzes.

— Ko tu nenāc šurp? — teica Kadruss. — Vai tu tik ļoti steidzies, ka nevari sasveicināties ar saviem draugiem?

— Sevišķi vēl tad, kad pilna pudele stāv uz galda, — piebilda Dan­glārs.

Fernāns it kā bez jēgas paskatījās uz viņiem un nekā neatbildēja.

— Viņš gluži kā prātu zaudējis, — teica Danglārs paklusi uz Kadrusu, piegrūzdams viņam ar celi. — Vai tik mēs neesam maldījušies un Dantess būtu palicis uzvarētājs šinī sacensībā?

Kadruss vēlreiz uzaicināja Fernānu, kurš nu apstājās un, sviedrus no pieres slaucīdams, pienāca pie abiem sēdētājiem, kur koku vēsums viņu likās atspirdzinām un nomierinām viņa uztrauktās jūtas.

— Labdien! — viņš teica. — Jūs, kā likās, saucāt mani?

Un viņš vairāk pakrita nekā atsēdās uz sola, kas bija nolikts pie galda.

— Es pasaucu tevi, jo tu skrēji kā ārprātīgs, un es baidījos, ka tu neieskrien jūrā, — smiedamies teica Kadruss. — Velns lai parauj, kad ir draugi, tad tie nenoder tikai tam vien, lai piedāvātu glāzi vīna, bet arī lai atturētu no pārākas ūdens sarīšanās jūrā.

Fernāns tikai ievaidējās un ļāva galvai atslīgt uz rokām, kuras bija at­spiedis uz galda.

— Nu, Fernān, — atkal iesāka Kadruss rupjā kārtā, kādā mazizglītoti ļaudis ziņkārības dēļ mēdz aizmirst visu diplomātiju, — vai gribi, lai es tev saku, ka tu izskaties pēc padzīt^ mīlētāja?

Viņš šo zobgalību pavadīja ar skaļiem smiekliem.

— Ko nu! — iejaucās Danglārs. — Jauneklis tāda spēcīga auguma nav radīts atraidīta mīlētāja lomai.

— Paklausies tikai, kā viņš vaid, — atteiea Kadruss. — Vai tu esi nevesels, Fernān?

— Es esmu pilnīgi vesels, — teiea Fernāns, dūres saņemdams un acis nepaceldams.

— Lūk, nu, Danglār, — teica Kadruss, tam ar acīm pamezdams, — še tev ir mūsu Fernāns, labs un krietns katalānietis, viens no labākajiem Marseļas zvejniekiem. Viņš ir iemīlējies skaistā mietenē, kuru sauc par Mersedesi, bet par nelaimi skaistule liekas iemīlējusies „Faraona" leit­nantā. Un tā kā nu „Faraons" šodien ienāca ostā, tad… Vai tu nu saproti?

— Es nekā nesaprotu, — atteica Danglārs.

— Mūsu nabaga Fernāns dabūjis atvaļinājumu.

— Ko tur darīt? — teica Fernāns, paceldams galvu un lūkodamies uz Kadrusu kā cilvēks, kurš meklē, pie kā izgāzt savas dusmas. — Mersedese ne no viena nav atkarīga, viņa var mīlēt, kuru grib.

— Nu, kad tu tā domā, tad tā ir cita lieta, — teica Kadruss. — Es tevi uzskatījis par katalānieti, un tie ir tādi ļaudis, kas nemīl ļaut uzvarēt sāncensim. Man pat tika teikts, ka Fernāns esot sevišķi briesmīgs atrieb­damies.

Fernāns tikai nicīgi pasmējās.

— Iemīlējušies nekad nav briesmīgi.

— Nabaga puika! — teica Danglārs, izlikdamies nožēlojam jaunekli. — Ko tu, Kadrus, no viņa gribi? Viņš varbūt negaidīja, ka Dantess tik drīz pārnāks; varbūt domāja, ka tas ir miris vai kļuvis Mersedesei neuzticīgs. Jo sāpīgākas ir tādas raizes, kas nāk negaidītas.

— Nu, taisnību sakot, — iemeta starpā Kadruss, kurš no stiprā vīna jau sāka drusciņ reibt, — taisnību sakot, Fernāns nav vienīgais, kuram nepatīk Dantesa pārnākšana. Vai tā nav, Danglār?

— Jā, tu runā taisnību, un es gandrīz vai domāju, ka šī pārnākšana viņam nav gluži laimīga.

— Lai nu kā, — atteica Kadruss, ieliedams glāzi vīna Fernānam un arī sevi neaizmirsdams, — lai nu kā, bet viņš precēs Mersedesi, skaistuli Mersedesi. Vismaz viņš tanī nolūkā ir pārnācis.

Tikmēr Danglārs lūkojās uz jauno cilvēku, kura sirdi Kadrusa vārdi krita kā kausēts svins.

— Kad būs kāzas? — viņš jautāja.

— Ā! Kāzas vēl nav bijušas! — nočukstēja jauneklis.

— Vēl nav bijušas, bet būs. Tas i% tikpat droši kā tas, ka viņš tiks par „Faraona" kapteini. Vai tā nav, Danglār? — teica Kadruss.

Danglārs nodrebēja no šā negaidītā uzbrukuma un pagriezās pret Kad­rusu, lai izpētītu viņa vaigu, vai šis spēriens bijis iepriekš apdomāts. Bet

jau gluši apreibušā Kadrusa muļķīgajā sejā viņš nekā cita neredzēja kā vien skaudību.

— Nu, — viņš teica, pildīdams glāzes no jauna, — izdzersim uz kap­teiņa Edmona Dantesa — skaistās katalānietes vīra — veselību!

Kadruss ar smagu roku pacēla savu glāzi pie mutes un to izdzēra vienā vilcienā, kamēr Fernāns savu glāzi sašķaidīja pret grīdu.

— E, ē, ē! — iesaucās Kadruss. — Ko es redzu tur uz pakalnes pret Katalānu pusi? Paskat' tu, Fernān, tavas acis ir spodrākas. Es domāju, ka sāku vāji redzēt, un vīns, kā tu zini, ir nodevīgs: gluži tā vien šķiet, il kā divi iemīlējušies tur ietu blakus roku rokā. Lai Dievs pasarg'! Viņi nedomā, ka tur kāds viņus redzētu, un nu bučojas!

Danglārs nepalaida nepamanītu nevienu Fernāna kustību: viņa seja bija redzami pārvērtusies.

— Vai jūs viņus pazīstat, Fernān?

— Jā, — tas atbildēja, — tie ir Mersedese un Edmons.

— A, nu lūk! — iesaucās Kadruss. — Un es viņus nepazinu! Ē, Dan­tes! Ē, skaistule! Panāciet taču šurp uz kādu brītiņu un pasakiet mums, kad būs jūsu kāzas, jo Fernāns mums to kautrējas pasacīt!

— Vai tu neklusēsi! — teica Danglārs, izlikdamies it kā atturētu Kad­rusu, kurš kā jau piedzērušie nerimās un izbāza galvu no lapenes. — Pielūko, ka tu noturies uz kājām, un atstāj mierā mīlētājus. Raugies, kāds ir Fernāns, tas izturas gluži mierīgi. Ņem tu viņu par paraugu!

Varbūt Fernāns, sakaitināts līdz pēdējai pakāpei kā kaujas vērsis spā­niešu arēnā, būtu meties virsū Edmonam, savam pretiniekam, jo bija jau pacēlies un it kā gatavojās uz cīņu, bet Mersedese smaidīdama pacēla galvu, un viņas spožais skatiens pamirdzēja. Piepeši Fernāns atcerējās vi­ņas draudu, ka tā pati arī miršot, ja miršot Edmons, un bez spēka viņš atkrita uz sola.

— Kāds man labums no šiem abiem neliešiem, — zem deguna no­murmināja Danglārs, nicīgi nolūkodamies uz Kadrusu un Fernānu, no ku­riem viens bija muļķis kļuvis vīna, otrs — mīlas dēļ.