Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Līdz neprātībai. Viņš aizgāja pie viņas. Bet vai nu es ļoti maldos, vai viņam tur gadīsies nepatikšanas.

— Kā tā?

— Ko tur stāstīt!

— Vai tu nemīli Dantesu?

— Es ārprātīgus cilvēkus nevaru ciest.

— Nu, tad stāsti man vispirms, ko tu zini par šo katalānieti!

— Es nekā nevaru pierādīt, bet tik daudz zinu, ka Mersecfesi katrreiz, kad iet pastaigāties, pavada jauns, slaika auguma cilvēks, ar melnām acīm. Viņa to sauc par savu brālēnu.

— Tu teici, ka Dantess tagad aizgāja uz Katalānām?

— Viņš aizgāja jau pirms manas aiziešanas.

— Tad dosimies uz to pusi un ieiesim kādā viesnīcā iedzert glāzi alus, kamēr dabūjam par viņiem ziņas.

— Bet kas mums tās dos?

— Mēs sēdēsim tur, kur Dantesam jāiet garām, un no viņa sejas visu nolasīsim.

— Labi, iesim, — sacīja Kadruss. — Bet vai tu maksāsi?

— Protams, — atbildēja Danglārs.

Un viņi straujiem soļiem devās uz apzīmēto vietu. Tur nonākuši, viņi apsūtīja pudeli vīna.

Pamfila tēvs viņiem pastāstīja, ka tas Dantesu jau piecas minūtes pirms viņu atnākšanas bija redzējis garām ejam.

Pārliecināti, ka Dantess aizgājis uz Katalānām, viņi apsēdās brokastot zem zaļiem kokiem, kuros jautri dziedāja pavasara putniņi.

Dažus simt soļus atstatu no tās vietas, kur biedri, ausis un acis vaļā turēdami, iebaudīja vīnu, atradās Katalānu ciema pakalns.

Mēs lasītāju vedam pa šā ciema vienīgo ielu uz kādu sakritušu, dzelteni nokrāsotu māju.

Skaista, jauna meitene ar melni spīdošiem matiem un tikpat tumšām acīm stāvēja pie loga un ar saviem skaistajiem, slaikajiem pirkstiem plūkā­ja puķu lapas.

Viņas rokas drebēja nepacietībā, un viņas mazā, skaistā kājiņa spēra pret grīdu.

Trīs soļus atstatu no viņas krēslā sēdēja jauns, divdesmit divus gadus vecs cilvēks, un skatījās uz viņu. Viņa skatienā atspoguļojās nemiers un nicināšana, viņa acis likās kaut ko iekārojam, bet zem meitenes ciešā un asā skatiena viņš tās nolaida.

— Nu, Mersedese, — sacīja jaunais cilvēks, — Lieldienas tuvojas, jā­sāk domāt par kāzām, vai ne tā? Atbildiet!

— Es jums jau simtreiz esmu atbildējusi, Fernān.

— Bet atkārtojiet vēlreiz, es jūs lūdzu, lai es pilnīgi nāktu pie pār­liecības. Sakiet man vēlreiz, ka jūs atraidāt manu mīlu, kurai piekrīt jūsu māte. Ak, Dievs! Desmit gadu sapņot, ka jūs reiz būsit manējā, Merse­dese, un zaudēt šo cerību, kura bija manas dzīves vienīgais mērķis!

— Vismaz, es jūsu cerību nepabalstīju, Fernān, jūs man nevarat pār­mest, ka es ar jums kaut cik būtu koķetējusi. Arvien es jums esmu teikusi: „Mīlu jūs kā brāli, bet neprasiet no manis nekā cita, tāpēc ka mana sirds pieder citam." Vai es jums arvien par to nerunāju, Fernān?

— Jā, to es it labi zinu, — atteica jaunais cilvēks.

— Jūs bijāt atklāta pret mani līdz cietsirdībai. Bet vai jūs esat aiz­mirsusi, ka šeit Katalānās laulība savējo starpā ir svēts likums?

— Jūs maldāties, Fernān, tas nav likums, tā ir tikai paraža. Nesauciet šo paražu sev palīgā! Jūs arī aizmirstat, Fernān, ka jūs kuru katru acu­mirkli varat tikt iesaukts karaklausībā. Ko jūs, kareivis būdams, iesāktu ar mani, nabaga meiteni, kura jums nekā nevar pūrā atnest līdzi? Un jūs pats neesat bagāts, jums vajag mantu un laimi.

— Ja jūs mani mīlētu, Mersedese, es sev iekarotu laimi. Es tad drīz vien kļūtu bagāts. Es varētu palielināt savu zivju veikalu vai iestātos kādā lielākā tirgotavā par komiju, vai pats kļūtu par tirgoni.

— To visu jūs tagad nevarat iesākt, Fernān, jūs esat kareivis un drīk­stat Katalānās uzturēties tikai tāpēc, ka tagad nav karš. Palieciet, kā bijis, par zvejnieku, un nesapņojiet par augstām lietām, lai īstenība nebūtu jo rūgtāk sajūtama! Esiet mierā ar manu draudzību, es jums nekā vairāk nevaru dot.

— Jums taisnība, Mersedese, es palikšu par jūrnieku. Es atmetīšu mū­su tēvu apģērbu, kuru jūs tā nicināt, un uzlikšu spožu cepuri, apvilkšu strīpainu kreklu un zilus svārkus ar enkuriem uz pogām. Es domāju, ka vajag tādu apģērbu, lai jums patiktu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — jautāja Mersedese, uzmezdama viņam stingru skatienu.

— Es gribu sacīt, Mersedese, ka jūs tāpēc esat tik stingra ar mani, ka jūs gaidāt kādu, kas ir apģērbies tā, kā es teicu. Bet tas, kuru jūs gaidāt, var būt nepastāvīgs, un, ja ari viņš ir pastāvīgs, tad tomēr jūra ir nepastāvīga.

— Fernān! — izsaucās Mersedese. — Es domāju, ka jūs esat labs, bet es esmu maldījusies. Fernān, jums ir ļauna sirds! Es jums ari negribu slēpt, es gaidu un mīlu to, par kuru jūs runājat. Un ja viņš neatgriezīsies, tad tomēr es viņu neapvainošu tā kā jūs — par neuzticību, bet teikšu, ka viņš ir miris, mani mīlēdams.

Jaunais katalānietis dusmās nobālēja.

— Es jūs saprotu, Fernān. Viņš jūsu priekšā ir vainīgs tāpēc, ka es viņu mīlu un ne jūs. Jūs savu katalāniešu nazi krustosit ar viņa zobenu, bet ko jūs ar to iegūsit? Jūs tādā gadījumā pavisam zaudēsit manu drau­dzību un es jūs ienīdīšu. Bez tam, — viņa piebilda ar asarām acīs, — pagaidiet, Fernān, jūs nupat ko teicāt: jūra esot neuzticīga. Ir jau četri mēneši pagājuši, kopš es viņu gaidu, un pa to laiku ir bijušas daudzas vētras.

Fernāns pret meitenes asarām palika vienaldzīgs. Un tomēr viņš par šīm asarām būtu atdevis savas sirds asinis, ja tās tecējušas viņa dēļ.

Viņš piecēlās un staigāja pa istabu. Tad ar drūmu skatienu un rokas savilcis dūrēs nostājās Mersedeses priekšā.

— Mersedese, — viņš uzprasīja, — sakiet man vēlreiz, vai esat galīgi apdomājusies!

— Es mīlu Edmonu Dantesu, — auksti atbildēja jaunā meitene, — un neviens cits kā viņš būs mans laulātais draugs.

— Un jūs arvien viņu mīlēsit?

— Kamēr vien dzīvošu.

Fernāns izmisis nolaida galvu, no viņa krūtīm izlauzās nopūtai līdzīgas

elsas.

— Bet ja nu viņš būtu miris? — viņš jautāja.

— Tad arī es mirtu.

— Un ja viņš būtu jūs aizmirsis?

— Mersedese! — sauca kāda jautra balss laukā. — Mersedese!

Jaunā meitene pielēca kājās un steidzās uz durvīm, iekliegdamās:

— Edmon, Edmon!

Fernāns sarāvās, it kā čūskas dzelts.

Edmons un Mersedese apkampās. Karstā Marseļas saule, spiezdamās caur durvīm, apspīdēja viņus ar saviem zelta stariem. Viņi neizsakamā priekā bija aizmirsuši visu pasauli.

Piepeši Edmons ieraudzīja drūmā Fernāna stāvu, kura ēna atspguļojās uz sienas. Viņš redzēja, ka šī ēna kustējās un it kā neviļus pielika roku nazim, kas karājās pie jostas.

— Ak, atvainojiet! — sacīja Dantess. — Es neievēroju, ka mēs esam trīs.

Pēc tam viņš, pret Mersedesi pagriezies, prasīja:

— Kas tas ir?

— Viņš būs mūsu labākais draugs, Dantes, tāpēc ka viņš ir mans draugs. Tas ir Fernāns, mans brālēns, cilvēks, kuru pēc jums es visvairāk mīlu uz pasaules. Vai jūs viņu nepazīstat?

— Kā nu ne, — sacīja Edmons, jaunajam katalānietim draudzīgi roku pretim sniegdams.

Bet Fernāns šo draudzīgo pretimnākšanu neievēroja. Viņš palika kluss un nekustīgs kā marmora tēls.

Edmons uztraucies un drebēdams vispirms paskatījās uz Mersedesi, bet tad uz Fernānu.

Viņš saprata visu un dusmās nosarka.

— Es nebūtu tā pie jums steidzies, Mersedese, — viņš sacīja, — ja es būtu zinājis, ka te priekšā sastapšu ienaidnieku.