Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Skaudīgais šeit piedzeras vīna, ne žulti, un mīlētājs, kuram deguna priekšā atņem mīļāko, izliek ar asarām un žēlabām kā bērns. Un tomēr viņam zib acis kā spāniešiem, kuri tik krietni prot atriebties; viņam ir dūres, ar kurām varētu vērsi nosist kā ar cirvja pielu. Bet liktenis lutina šo Edmonu: viņš apprecēs skaistuli, kļūs par kapteini un smiesies par mums, ja tikai… — un viegls izsmiekls parādījās uz Danglāra lūpām, — …ja tikai es neiejaukšos, — viņš tad piebilda.

— Ē! — tikmēr turpināja kliegt Kadruss. — Ē! Edmon! Vai tu ne­redzi draugus, vai tu tik lepns kļuvis, ka ar mums vairs nerunā?

— Nē, — atbildēja Edmons, — es neesmu lepns, mans mīļais Kadrus, bet laimīgs, un laime, man šķiet, dara vēl aklāku nekā lepnība.

— Tas ir krietni teikts! Tas tik ir i/skaidrojums! — teica Kadruss.— Ē, labrīt, Dantesa madama!

Mersedese cienīgi paklanījās.

- Tas vēl nav mans vārds, — viņa sacīja, — pie mums saka, ka tas nozīmējot nelaimi, ja meiteni sauc līgavaiņa vārdā pirms kāzām. Sauciet mani par Mersedesi!

— Vajag atvainot šo labo kaimiņu Kadrusu, — viņai teica Edmons, — viņš jau teica gandrīz vai patiesību.

— Tātad kāzas būs drīzumā, — teica Danglārs, apsveicinādams jauno pāri.

— Pēc iespējas drīzā laikā, Danglāra kungs. Šodien būs derības vecā Dantesa dzīvoklī, rīt vai parīt, nekādā ziņā vēlāk, kāzu dzīres šeit viesnīcā. Es ceru, ka mani draugi atnāks. Tātad jūs, Danglāra kungs, tiekat ielūgts, jūs, Kadrus, arī.

— Fernāns arī ir ielūgts? — jautāja Kadruss, klusi smiedamies.

— Manas sievas brālis ir mans brālis, — atteica Dantess, — un mēs abi, Mersedese un es, būtu ļoti apbēdināti, ja brālis neierastos.

Fernāns atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, bet balss viņam aizrāvās, un viņš nevarēja ne vārda izrunāt.

— Šodien derības, rīt vai parīt kāzas… Lai velns parauj, jūs ļoti stei­dzaties, kapteini

— Danglār, — teica Edmons smiedamies, — es jums atbildēšu ar to pašu, ko Mersedese teica Kadrusam: nedodat man titulu, kurš man vēl nepienākas. Tas atnesot tikai nelaimi.

— Atvainojiet, — atbildēja Danglārs. — Es tikai teicu, ka jūs ļoti stei­dzaties, jo „Faraons" pirms trim mēnešiem neizbrauks no ostas. Laika vēl daudz.

— Visi steidzas kļūt laimīgi, Danglāra kungs, jo, kas ilgi cietis, tam grūti ticēt laimei. Bet ne patmīlība vien mani spiež tā darīt — man vēl jābrauc uz Parīzi.

— A, uz Parīzi! Jūs pirmo reizi braucat turp?

— Jā.

— Jums tur ir darīšanas?

— Ne pašas darīšanas, man jāizpilda mūsu nabaga kapteiņa Leklēra pavēle. Jūs saprotat, Danglār, ka tas ir svēts pienākums. Bet es jau tur ilgi nekavēšos un paspēšu būt laikā atpakaļ.

— Jā, jā, protams, — skaļi teica Danglārs.

Bet pie sevis klusībā viņš nodomāja:

— Tu brauc uz Parīzi, lai nodotu vēstuli, kuru tev iedeva maršals. Nudien! ŠI vēstule deva man laimīgas domas! Ā, pagaidi, draugs Edmon! Vēl tu nestāvi pirmajā vietā „Faraona" kuģa ļaužu sarakstā!

Tad, pagriezdamies pret Edmonu, kurš jau gāja projām, viņš uzsauca:

— Laimīgu ceļu!

— Daudz paldies! — atteica Edmons, draudzīgi mādams ar galvu. Abi mīlētāji turpināja savu ceļu klusi un ligsmi kā divi izvēlētie, kuri dodas uz debesīm.

Danglārs ar acīm sekoja Edmonam un Mersedesei, kamēr viņi nozuda aiz Sv. Nikolaja forta, tad nogriezdamies ievēroja Fernānu, kurš bāls un trīsošs bija atmeties atpakaļ uz krēsla, kamēr Kadruss pusmiegā ņurdēja kādu dziru dziesmu.

— Nu, mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — lūk, kur būs laulība, kura, kā man rādās, būs visiem par laimi un prieku.

— Tā mani ved izmisumā, — atteica Fernāns.

— Tātad jūs Mersedesi mīlat?

— Es viņu dievinu no tā acumirkļa, kad iepazinu.

— Un nu jūs raujat sev matus, kur jums labāk būtu meklēt kādu lī­dzekli. Velns lai parauj, es domāju, ka jūsu tautas jaunekļi tādās reizēs zina krietnāku izeju!

— Ko tad jūs gribat, lai es daru? — jautāja Fernāns.

— Vai tad es zinu? Vai tad tas viss attiecas uz mani? Kā liekas, ne es esmu tas, kas iemīlējies Mersedesē. Meklējiet tikai līdzekli, un jūs atra­dīsit!

— Es jau atradu.

— Ko tad?

— Es gribēju nosist vienu vīrieti, bet sieviete man teica, ka ja notikšot kāda nelaime viņas brūtgānam, tad viņa pati sevi nogalināšot.

— Ē, ko! Tādas lielas tikai liek runātas, bet ne darītas.

— Jūs nepazīstat Mersedesi; viņa izpilda to, ko saka.

— Muļķis! — norūca Danglārs. — Lai viņa sevi nogalina vai ne, kāda man tur daļa, ja tikai Dantess nekļūst par kapteini.

— Un, pirms mirs Mersedese, — turpināja Fernāns ar cietu apņem­šanos, — es labāk miršu pats.

— Labi, — teica Danglārs, — jūs liekaties man krietns zēns, un es labprāt jums palīdzēšu, bet…

Te vidū iemaisījās puspiedzērušais Kadruss.

— Ko jūs gribējāt man teikt? — kāri jautāja Fernāns, kad Kadruss bija atkal nomierināts un varēja sarunu netraucēti turpināt. — Jūs teicāt, ka gribētu palīdzēt man bēdās, bet…

— Bet lai palīdzētu jums bēdās, pietiktu ar to vien, ka Dantess neap­precētu to meiteni, kuru jūs mīlat; un kāzas, kā man liekas, ļoti viegli var palikt nesvinētas, ja Dantess nenomirtu…

— Tikai nāve vien spēj viņus šķirt, — skumīgi teica Fernāns.

— Jūs prātojat kā gliemezis, mans draugs, — starpā iejaukdamies, tei­ca Kadruss. — Lūk, še, Danglārs, tas viltīgais lapsas kūmiņš, tas jums skaidri un gaiši parādīs, ka jūs alojaties. Pierādi viņam, Danglār! Es tavā vietā atbildēju. Saki viņam, ka nav vajadzīgs, lai Dantess mirtu! Viņš ir lāga puika, es viņu mīlu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!

Fernāns piecēlās.

— Lai viņš pļāpā, — atteica Danglārs, atturēdams jauno karstgalvi, — un bez tam, lai viņš kā ir piedzēries, viņam tomēr taisnība. Nemaz nav vajadzīgs, ka Dantess mirst. Prombūtne šķir tikpat labi kā nāve. Ja starp viņu un Mersedesi atrodas mūra sienas, tad viņi būs tikpat labi šķirti, il kā starp viņiem atrastos zārka galdi.

— Jā, bet no cietuma vēlāk iznāk ārā, — atkal murmināja Kadruss, — un, kad iznāk no cietuma un saucas par Edmonu Dantesu, tad nāk at­riebšana.

— Kas par to! — nočukstēja Fernāns.

— Un par ko tad Dantesu lai liek cietumā? — turpināja Kadruss. — Viņš jau nav ne zadzis, ne nositis.

— Klusē tu! — iesaucās Danglārs.

— Es negribu klusēt, — tiepās Kadruss, — es gribu zināt, kāpēc Dan­tesu liks cietumā. Es mīlu Dantesu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!

Danglārs pēc kurpnieka apmiglotajām acīm lūkoja nojaust kādā mērā viņš jau ir piedzēries, un tad, pagriezdamies pret Fernānu, teica:

— Nu, vai jūs saprotat, ka man nav nekādas vajadzības viņu nosist?

— Protams, nē, ja ir gadījums, kā jūs sacījāt, likt viņu cietumā. Bet vai jums šāds gadījums ir zināms?

— Kad labi pameklēs, — teica Danglārs, — .varēs gan atrast piemē­rotu gadījumu. Bet, — tad viņš pats sevi pārtrauca, — kāda velna pēc es iejaucos šinī lietā! Vai tad man tur kāda daļa?

— Es nezinu, vai jums tur kāda daļa, — teica Fernāns, sagrābdams Danglāra roku, — bet es zinu, ka jums ir savi iemesli sevišķi ienīst Dan­tesu. Kas pats ienīst, tas nemaldās citu naida jūtās.

— Man ir sevišķs iemesls ienīst Dantesu? Nekāda iemesla man nav, goda vārds! — teica Danglārs. — Es redzu, ka jūs esat nelaimīgs, un jūsu nelaime modināja manu līdzcietību. Tas ir viss. Bet no tā brīža, kad jūs padomājāt, ka es pūlos pats savā labā, mēs esam Šķirti ļaudis, mans mīļais draugs: lūkojiet nu pats tikt galā ar savu darīšanu kā zinādams.