Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Vai karalis tā teica? — sajūsmināts iekliedzās Vilfors.

— Es jums atstāstu paša karaļa vārdus, — teica de Zalvjē, — un tas saskan ar to, ko karalis pirms pusgada teica pašam Senmerānam.

— Ak, tad es par visu pateicos viņam! Kā es viņam tagad kalpošu.

— Lai nu tagad Dievs atsūta kādu sazvērnieku vai citu politisku no­ziedznieku, — teica marķīze, — tad jūs gan zināsit, ko ar viņu darīt.

Te piepeši ienāca kāds sulainis un iečukstēja Vilforam kaut ko ausī. Vilfors atvainodamies aizgāja blakusistabā un pēc brīža atnāca ar smaidu uz lūpām.

— Kāpēc jūs tikāt traucēts? — viņam jautāja Renē.

— Lieta ir ļoti svarīga un, kā šķiet, grozās ap ešafotu.

— Ak, mans Dievs! — nobālēdama iesaucās Renē.

— Kā liekas, tad ir atklāta neliela bonapartistu sazvērestība. Šeit ir denuncējuma vēstule.

Un Vilfors lasīja priekšā nodevības rakstu:

„Karaliskajam prokurora kungam liek no kāda troņa un ticības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un piestāja Neapolē un Portoferrajo ostā uz Elbas salas, veda līdzi vēstuli no Mi rata* laupītājam (t.iNapo­leonam) un no laupītāja ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.

Pierādi jumus par viņa noziegumu atradis, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraona""

— Bet šī anonīmā vēstule, — teica Renē, — jau nav adresēta jums, bet gan prokuroram.

— Jā, bet prokurora nav mājās, es izpildu viņa vietu; sekretārs vēstuli uzplēsis un sūtījis man, bet uzrādīto personu jau apcietinājis.

Napoleona maršals un radinieks, Neapolē no viņa iecelts par karali.

— Nu, ka tik noziedznieks ir noķerts, — teica marķīze, — tad ejiet vien, Vilfor, izpildiet savu pienākumu — pakalpot karalim!

Vilfors piecēlās un sāka atsveicināties. Pie Renē pienācis, viņš teica:

— Lai jūs atpestītu no nemiera, arī darīšu visu, kas vien iespējams, dārgā Renē; bet, ja denuncējums būs patiess, tad šo nederīgo bonapar­tistu nezāli vajadzēs nogriezt.

Renē nodrebēja pie vārda „nogriezt", jo šai nezālei, kura bija jāno­griež, bija cilvēka galva.

— Ko nu! Neklausies tai meitenē! — teica vecā marķīze.

— Es apsolos jums, marķīze, — teica Vilfors, — krietni izpildīt savu atriebēja amatu un būšu, cik vien var būt, stigrs.

Bet, noliekdamies pie savas līgavas, prokurors ar smaidu uz lūpām čukstēja:

— Esiet mierīga, mīļā Renē, es būšu mīkstsirdīgs, pieminot mīlestību!

Renē atbildēja ar mīļu skatienu, un prokurors izgāja ar laimes pilnu

sirdi.

Tiklīdz Vilfors izgāja no ēdamistabas, viņš nometa jautro masku un pieņēma svarīga vīra izskatu, kurš aicināts veikt augsto pienākumu izšķirt jautājumu par sev līdzīgas būtnes dzīvību un nāvi. Bet, nelūkojoties uz sava vaiga vieglo pārgrozāmību, kurā viņš kā veikls aktieris bija ievin­grinājies spoguļa priekšā, viņam šoreiz tomēr neizdevās saraukt uzacis un piešķirt sejai bargumu. Viņš bija pārāk laimīgs. Kāpēc gan ne? Ja nebūtu nelaimīgā tēva revolucionārās politikas, no kuras dēls bēga kā no uguns, tad nekas nespēja traucēt viņa nākotnes laimi: viņš jau pats bija bagāts, tikai divdesmit septiņus gadus vecs, jau ieņēma diezgan augstu stāvokli, tagad prec jaunu, skaistu meiteni, kuru mīl ne kaislīgi, bet ar prātu, kā pienākas karaliskā prokurora palīgam, ar laulībām iekļūs ģimenē, kura galmā ir labi ieredzēta, dabūs vēl pūrā piecdesmit tūkstošus dālderu, ir cerība no sievas puses vēl mantot veselu pusmiljonu. Ja visus šos apstākļus iedomājas kopā, tad tie veidoja Vilforam tādas apžilbinošas laimes ainu, ka viņam šķita: redz saulē melnus plankumus, ja ilgāku laiku gara acīm bija skatījies savā iekšējā dzīvē.

Aiz durvīm Vilfors sastapa policijas komisāru. Melnā mundierī apģēbtā vīra izskats prokuroru tūdaļ no septītām debesīm noveda atpakaļ uz zemes.

— Es lasīju jūsu vēstuli, komisār. Labi, ka jūs to cilvēku apcietinājāt! Kādus sīkumus jūs man varat paziņot par viņu un sazvērestību?

— Citu neko, kā vien to, kas ir minēts rakstā.

— Vai viņš kaut kur kalpoja pirms tirdzniecības kuģa vadīšanas?

— Nē, viņš ir gluži jauns cilvēks, gadus divdesmit vecs.

Kad viņi bija izgājuši uz ielas, kāds cilvēks viņiem steidzīgi pienāca klāt. Tas bija Morelis.

— A, Vilfora kungs, — viņš teica, — kāda savāda kļūda nodarīta — mans leitnats ir apcietināts.

— Es zinu, — atteica Vilfors, — un eju viņu nopratināt.

— Ak, mans kungs! — lūdz Morelis, pārņemts ar draudzības jūtām pret Dantesu. — Jūs nezināt, kas liek apvainots. Es viņu pazīstu. Iedo­mājieties — pašu lēnāko, pašu godīgāko cilvēku pasaulē! Es varu teikt: nav cilvēka, kurš labāk pieprastu savu amatu. Ak, Vilfora kungs, es jums viņu ieteicu no visas sirds!

Vilfors nicinoši paskatījās uz Moreli, kurš viņa acīs bija tikai plebejs, prasts cilvēks un slepens bonapartists, tātad noziedznieks, un vēsi atbil­dēja:

— Jūs zināt, Moreļa kungs, ka cilvēks var būt lēnīgs ģimenes dzīvē, godīgs un krietns tirdzniecībā, bet tomēr ļoti bīstams politisks noziedz­nieks. Vai tā nav, ko?

Un viņš ar caururbjošu skatienu skatījās uz Moreli, it kā gribēdams viņam ieskatīties pašos dvēseles dziļumos un apdraudēdams viņu par pār­drošību lūgt par otru, kad pašam tik vajadzīga apžēlošana, jo zema cil­vēka politiskie uzskati nekad nevar būt gluži labi.

Morelis nosarka, jo viņa politiskā sirdsapziņa tiešām nebija skaidra ro- jālista — karaļa piekritēja — priekšā; viņš nevarēja aizmirst neseno slave­no pagātni. Tomēr viņš vēl piebilda:

— Es jūs lūdzu, Vilfora kungs, esiet taisnīgs, kādam pienākas būt ties­nesim, esiet labsirdīgs un atdodiet mums ātrāk šo nabaga Dantesu!

Prokurora biedra ausīs skanēja pārāk patvaļīgie vārdi „atdodiet mums".

„Ē, ē!" viņš nodomāja pie sevis. „"Atdodiel mums…" Vai tik šis Dan­tess nepieder pie kādas slepenas karbonāru sabiedrības, ka viņa pavēl­nieks aiz neapdomības tā runā par „mēs"?! Viņš tika apcietināts kādā krogā, kā teica policijas komisārs; liels ļaužu bars bijis tur sapulcējies. Vai tik tā nav kāda slepena savienība?!"

Tad viņš turpināja skaļā balsī:

— Mans kungs, esiet mierīgs, ja viņš ir nevainīgs; bet ja viņš ir vainīgs, tad jāparādās visai likuma bardzībai.

Pa to laiku Vilfors jau bija sasniedzis savu namu un svinīgā cienībā iegāja pa durvīm, ledaini auksti paklanījies pret nelaimīgo Moreli, kurš palika uz vietas stāvot, kā ar aukstu ūdeni apliets.

Prokurora palīgs iegāja priekšistabā. Tā bija pilna ar žandarmiem un policistiem. Viņu vidū, visu naidīgi uzlūkots, stāvēja apcietinātais, mierīgs un kluss.

Vilfors pameta iesānis skatienu uz Dantesu, paņēma papīru mapi no aģenta un iegāja savā istabā, teikdams:

— Vediet šurp apcietināto!

Vilfors ar pirmo acu uzmetienu bija ievērojis apķērīgu prātu Dantesa augstajā un platajā pierē, vīrestību stingrajā skatienā un sarauktajās uzacīs un vaļsirdību pilnajās, pusatvērtajās lūpās. Pirmais iespaids bija labs, bet Vilfors to apspieda sevī un spoguļa priekšā pieņēma svarīgu seju, un drūms un bargs nosēdās pie sava galda.

Pēc minūtes ienāca Dantess.

Jauneklis vēl arvien bija bāls, bet mierīgs un smaidīja. Viņš paklanījās prokurora palīgam, tad ar acīm meklēja krēslu, kur apsēsties, it kā viņš būtu Moreļa viesistabā. Tikai tagad viņš sastapās ar prokurora nedzīvo skatienu, kāds mēdz būt prokuroriem, kuri lūko apslēpt savas domas.