Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Kas jūs esat, un kāds ir jūsu vārds? — jautāja Vilfors, pāršķirstī­dams papīrus, kurus viņam pasniedza aģents un kuri drīz vien izauga par lielu kaudzi. Tā aizvien spiegu darbība ieēdas tā nelaimīgā ķermenī, kuru sauc par apsūdzēto.

— Mans vārds ir Edmons Dantess, — teica jauneklis mierīgā un skaļā balsi. — Esmu leitnants uz kuģa „Faraons", kurš pieder MorElim un dē­liem.

— Cik jums ir gadu?

— Deviņpadsmit, — atbildēja Dantess.

— Ko jūs darījāt, kad jūs apcietināja?

— Es svinēju savu saderināšanos, — atteica jauneklis drusciņ drebošā balsī.

— Jūs bijāt savās derībās? — jautāja prokurors, negribot notrīsēdams.

— Ja, es gribu precēt kādu meiteni, kuru mīlu jau trīs gadus.

Vilfors, kaut gan parasti neizrādīja kaislības, tomēr bija pārsteigts no

šīs nejaušās stāvokļa vienlīdzības, un Dantesa trīsošā balss aizkustināja

viņa dvēseles dziļumā kādu aizmirstu maigāku stīgu: viņš pats tāpat prie­cājās, bija laimīgs, un viņa laimība tika pārtraukta tikai tādēļ vien, lai viņš iznīcinātu citu cilvēku laimi, kuri, tāpat kā viņš, jau skāra šo laimi.

„Šādi filozofiski prātojumi," Vilfors nodomāja pie sevis, „atstās lielu efektu Senmerāna salonos, kad es uzstāšos kā stāstītājs." Un viņš gara acīm jau lasīja kopā skanošos teikumus, no kādiem runātāji mēdz sakopot savas lielās runas, kuras tad top pieņemtas par īstu daiļrunību.

Kad Vilfors savu iedomāto runu salonā bija pabeidzis, viņš atkal pie­vērsās Dantesam.

— Turpiniet! — viņš teica.

— Ko jūs gribat, lai es turpinu?

— Vai jūs bijāt laupītāja Napoleona karadienestā?

— Es tikai tad iestājos par matrozi, kad Napoleons bija gāzts.

— Stāsta, ka jūsu politiskie uzskati esot nepareizi, - teica Vilfors, kuram par to neviens nekā nebija sacījis; bet viņš. labprāt jautāja, tāpat kā cēla apsūdzības.

— Mani politiskie uzskati? Ak, man ar kaunu jāatzīstas, ka man tādu nemaz nav. Esmu tikai deviņpadsmit gadus vecs, nekā nezinu, nekā neno­zīmēju, un, ja arī Moreļa kungs man dos apsolīto vietu, arī tad es nekā nenozīmēšu. Visi mani uzskati pastāv trijās jūtās: mīlestībā uz tēvu, cienībā pret Moreli, dievināšanā pret Mersedesi.

Lūkodamies Edmona atklātajā vaigā, Vilfors atcerējās Renē vārdus, lai žēlojot apsūdzēto. Viņš skaidri redzēja, ka ar katru Dantesa vārdu at­klājas viņa nevainība. Šis jauneklis, gandrīz vēl bērns, vienkāršs, ar to sirsnīgo runas spēju, kuru nekad neatrod tie, kam nav skaidra sirds, pret visiem laipns, jo pilns laimes, kura pat ļaunus dara par labiem, — šis jauneklis pat uz prokuroru izlēja savas sirds maigumu. Viņa sirdī pat pret šo rupjo un bargo cilvēku necēlās citas jūtas kā vien laipnība un lab­sirdība.

„Nudien," nodomāja Vilfors pie sevis, „tas ir brangs zēns; man ne­nāksies grūti nopelnīt no Renē laipnu rokas spiedienu visu priekšā un bučiņu klusumā."

Šinī cerībā Vilfors pasmaidīja, un Dantess, kurš viņa sejas pantus no­vēroja, pasmaidīja līdzi.

— Mans kungs, — jautāja Vilfors laipnāk, — vai jums nav kādi ie­naidnieki?

— Mans stāvoklis ir pārāk neievērojams, lai varētu sev gūt ienaid­niekus, — atbildēja Dantess. - Es gan esmu drusku ātrs, bet cenšos aizvien būt taisnīgs, un mani divpadsmit matroži mani cienī kā vecāko brāli.

— Bet varbūt jums ir skauģi: jūs esat tik jauns un tiksit augstā kap­teiņa vietā; jūs bez tam precat skaistuli, kas ari ir apskaužama laime.

— Varbūt jums ir taisnība. Jūs to labāk zināsit; bet, ja man ir skauģi manu draugu vidū, tad es labāk nevelētos to zināt, lai man nevajadzētu viņus ienīst.

— Jūs maldāties; aizvien pēc iespējas jāskatās skaidri sev apkārt. Jūs man tiešām liekaties tāds krietns, jauns cilvēks, ka es jūsu dēļ atkāpšos no tiesu paražas un parādīšu jums nodevības rakstu, uz kura pamata jūs apcietināja. Vai jūs pazīstat šo rokrakstu?

Dantess palūkojās pasniegtajā vēstulē, un viņa seja apmācās.

— Nē, es nepazīstu šo rokrakstu. Tas ir sagrozīts un tomēr diezgan brīvi rakstīts. Esmu ļoti laimīgs, ka man ir darīšana ar tādu cilvēku ~kā jūs, jo mans skauģis ir marts īstais ienaidnieks.

Dantesa acis pamirdzēja kā zibens. Vilfors redzēja visu sparību, kāda slēpās šinī klusībā.

— Tagad, — teica prokurors pielabinādamies, — atbildiet man atklāti, ne kā apsūdzētais tiesnesim, bet kā cilvēks cilvēkam, kurš jūt viņam līdzi: cik taisnības ir šajā anonīmajā denuncējumā?

Un Vilfors ar skaidri izrādītu riebumu nometa uz galda nodevības rakstu, kuru Dantess viņam patlaban atdeva.

— Viss un nekas; un, lūk šeit būs tā skaidrākā patiesība, par kuru es zvēru pie sava jūrnieka goda, savas mīlestības uz Mersedesi un sava tēva dzīvības!

— Runājiet! — skaļi teica Vilfors.

Tad viņš pie sevis klusībā piebilda:

— Ja Renē tagad mani varētu redzēt, viņa būtu mierā ar mani un mani nesauktu par rīkļurāvēju!

— Kapteinis Leklērs, kad bija izbraucis no Neapoles, piepeši saslima ar tīfu. Tā kā mums uz kuģa nebija ārsta un tā kā Leklērs nevēlējās nekur malā piestāt, steigdamies uz Elbas salu, tad viņa slimība palika tik draudīga, ka trešajā dienā, juzdams pienākam beidzamo stundiņu, viņš piesauca mani pie sevis.

„Mīļais Dantes," viņš teica, „zvēriet man, ka jūs izpildīsit to, ko es jums teikšu: runa ir par visaugstākajām interesēm."

„Es jums to zvēru, kaptein," es atbildēju.

„Kad pēc manas nāves kuģa vadība pāries jūsu rokās kā jau leitnantam, tad pieņemiet kapteiņa amatu un pienākumus, brauciet taisni uz Elbas salu, izkāpiet malā Portoferrajo ostā, apprasieties pēc lielā maršala un nododiet viņam šo vēstuli! Varbūt, ka jums dos citu vēstuli vai kādu uzde­vumu; to tad jūs izpildiet, un viss gods pienāksies jums, kā tas būtu pie­nācies man, jo man bija jāveic šis uzdevums."

„Es to izdarīšu, kaptein," es atbildēju, „bct varbūt pie lielā maršala tikt nav nemaz tik viegli, kā jūs domājat?"

„Še jums gredzens, kurš jums pavērs ceļu un palīdzēs pārvarēt visus šķēršļus," teica kapteinis.

Pēc šiem vārdiem viņš man nodeva gredzenu.

Pēc divām stundām kapteinis sāka drudzī murgot un otrā dienā bija jau izlaidis garu.

— Un ko jūs pēc tam darījāt? — jautāja prokurors.

— Es darīju to, kas man bija jādara, ko manā vietā katrs būtu darījis, jo mirēja vēlējumi ir svēti; it īpaši jūrniekiem priekšnieka vēlējumi ir pa­vēles. Es piestājos pie Elbas, atstāju visus kuģa ļaudis kuģī, viens devos uz cietzemi un lūkoju uzmeklēt lielo maršalu, kas bija diezgan grūti izda­rāms. Tikai tad, kad nosūtīju gredzenu, liku pieņēmis, pastāstīju par Lek­lēra nāvi un dabūju vēstuli, kura man bija personīgi jānodod Parīzē. Es apņēmos to izdarīt, tad drīz pienācu Marselā, kur steidzos apmeklēt savu līgavu Mersedesi. Moreļa kungs palīdzēja man drīzāk saņemt visas vaja­dzīgās laulības atļaujas, un es jau svinēju savu saderināšanos, lai brauktu uz Parīzi, kad piepeši liku apcietināts.

— Jā, jā, — teica Vilfors, — las viss var būt taisnība, un, ja jūs kaut kur esat vainīgs, tad vienīgi savas neapdomības dēļ. Atdodiet man to vēs­tuli, ko jums nodeva Elbas salā, un apsolieties ierasties šeit pēc pirmā aicinājuma, un tad jūs varēsit tūdaļ doties atpakaļ pie saviem draugiem.

— Tātad es esmu atkal svabads! — Edmons iesaucās prieka pārplū­dumā.