Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Es jau jums piedodu, — teica lepnā marķīze savai meitai un zno­tam. — Es sacīju, ka bonapartistiem nebija ne mūsu sajūsmas, ne mūsu padevības.

— Jā, marķīze, — atteica Vilfors, — bet viņiem ir tas, kas dara visu to nevajadzīgu. Viņiem ir fanātisms. Napoleons šiem vienkāršajiem ļau­tiņiem ir otrs Muhameds, viņš ir likumu devējs un valdnieks, un viņš ir brīvības un vienlīdzības nesējs.

— Vienlīdzības? — iesaucās marķīze. — Jūs jau tad atņēmāt Robes- pjēram viņa vietu?

— Nē, marķīze — teica Vilfors, — es atstāju katru savā vietā: Robes- pjēru uz laukuma, kur Ludviķis XV tika notiesāts, un Napoleonu uz Van- domas pilāra. Viens darināja to vienlīdzību, kura pazemina, un otrs to, kura pauagstina. Protams, ka viņi tāpēc tomēr abi bija revolucionāri, un svētītas tās dienas, kad viņi tika nogāzti. Bet tas izskaidro, kāpēc Napo­leonam, kurš kritis, lai nekad vairs neceltos, ir savi karsti piekritēji. Ko jūs gribat, marķīze? Kromvelam, kurš bija tikai puse Napoleona, arī bija savi sajūsmināti piekritēji.

— Vai jūs arī zināt, ko jūs runājat? — iesaucās marķīze. — Jūsu vārdi pilnīgi ož pēc revolūcijas! Bet es jums piedodu: kas reiz ir žirondista revolucionāra dēls, tas arī saglabā patiku uz teroru un briesmu darbiem.

Vilfors ļoti nosarka.

— Mans tēvs bija žirondists, marķīze, tā ir taisnība, — teica Vilfors. — Bet mans tēvs nav nodevis savu balsi par karaļa notiesāšanu. Manu tēvu izdzina tas pats terors, kura dēļ dzīvību zaudēja arī jūsu tēvs.

— Jā, bet mūsu ģimene palika uzticīga padzītajiem karaliskajiem prin­čiem. Jūsu tēvs turpretim piebiedrojās jaunajai valdībai: pilsonis Nuartjē bija žirondists, grāfs Nuartjē kļuva par Napoleona senatoru.

— Māt, māt, — teica Renē, — atcerieties, ka jūs solījāties vairs neru­nāt par šīm pagājušām lietām!

— Marķīze, — teica Vilfors, — es pievienojos jūsu meitas marķīzes Senmerānas lūgumam aizmirst pagātni. Es ne tik vien esmu atmetis tēva pārliecību un uzskatus, bet pat viņa uzvārdu. Mans tēvs bija un varbūt arī tagad vēl ir bonapartists un saucas Nuartjē, es esmu karaļa piekritējs rojālists un Vilfors. Atļaujiet revolūcijas sulai izmirt vecā celmā un lūko­jieties, marķīze, uz jauno atvasi, kura nevar pilnīgi atdalīties no celma.

— Bravo! — teica marķīzs. — Bravo, brangi teikts! Es pats vienmēr sprediķoju marķīzei, lai viņa aizmirst bijušo.

— Labi, es aizmirsīšu bijušās vainas, — teica marķīze, — bet es gribu, lai Vilfors lurpmāk būtu nelokāms mūsu priekšrocību aizstāvis. Neaiz­mirstiet, Vilfor, ka mēs par jums esam galvojuši karalim. Tāpēc, ka jūsu rokās krīt kāds sazvērnieks, tad gādājiet, ka uz jums ir vērstas visas acis, tāpēc, ka jūs piederat pie ģimenes, kura varbūt atrodas slepenā sakarā ar šiem sazvērniekiem.

— Jā, marķīze, — atbildēja Vilfors, — mans amats liek man būt stin­gram, un es būšu stingrs. Es jau vairākreiz esmu bijis par apsūdzētāju politiskās prāvās un šinī ziņā esmu izrādījis savas spējas. Vēl mēs nebūt neesam galā ar visiem politiskajiem noziedzniekiem.

— Vai jūs tā domājat? — jautāja marķīze.

— Es baidos, ka tā ir. Napoleons Elbas salā ir pārāk tuvu Francijai. Marselā ik dienas notiek ķildas starp viņa un mūsu piekritējiem.

— Bet jūs jau zināt, valstu sabiedrība grib viņu pārcelt uz citu vietu, — teica grāfs dc Zalvjē, kāds no viesiem, sens Senmerāna draugs un grāfa d'Artuā īstens kambarkungs, — uz Sv. Helēnas salu.

— Kas tā par salu? — ievaicājās marķīze.

— Tā atrodas divtūkstoš jūdžu no šejienes, viņpus ekvatoram, — atbil­dēja grāfs.

— Bet pastāv taču 1814. gada traktāts, — iemeta starpā Vilfors, kurā atmodās tieslietu pratēja taisnības maza apziņa. — Nevar Napoleonu pār­celt, nepārkāpjot šo līgumu.

— Nu, kas tad par to? Kad pārkāpj, tad pārkāps, — atbildēja grāfs de Zalvjē, apmierinādams tiesas zinātnieka šaubas. — Vai Napoleons ska­tījās uz līgumiem, kad lika notiesāt Anžū hercogu?

— Jā, — teica marķīze, — valstu svētā sabiedrība izdzīs Napoleonu uz Sv. Helēnas salu, un Vilfors Marselā iznīcinās viņa piekritējus.

— Ak, Vilfora kungs, — teica kāda jauna un skaista meitene, de Zalvjē meita, — raugiet, lai jums iznāk skaista prāva, kamēr mēs vēl esam šeit Marselā. Es nekad neesmu bijusi zvērināto tiesā, teic, ka tur esot ļoti pievilcīgi.

— Tiešām, ļoti pievilcīgi, — atbildēja prokurora palīgs, — jo izdo­mātas bēdu lugas vietā jūs varat redzēt īstas bēdas. Tas cilvēks, ko jūs redzat savā priekšā uz sodīto sola, pēc pabeigtas tiesas izrādes neies vis uz mājām, lai savā ģimenē mierīgi ēstu vakariņas un tad liktos gulēt, — nē, viņš ies uz cietumu un rīt varbūt būs bendes rokās. Jūs redzat, ka personām, kuras meklē uzbudinājumus un uzjautrinājumus, nav nevienas

(irāfs M otuc-Kristo

izrādes, kura līdzinātos šai. Esicl pārliecināta, manu jaunkundz, ka cs jums pagādāšu šos skatus, ja vien būs kāds gadījums.

— Viņš liek mums trīsēt - un pats smejas! — iesaucās Renē nobālē­dama.

— Jā, tur ir divkauja starp prokuroru un apsūdzēto, — Vilfors turpi- nāja, patmīlīgi smaidīdams. — Es jau piecas sešas reizes esmu pieprasījis nāvessodu apsūdzētajiem, tiklab politiskajiem noziedzniekiem, ka arī ci­tiem… kas zina, cik daudz dunču tagad slepenībā tiek trīti, vai jau pret mani pacelti?..

— Ak, Dievs! — teica Renē, aizvien vairāk bēdādamās par savu līga­vaini. — Vai jūs to nopietni sakāt, Villora kungs?

— C ik tik vien var nopietni, — jaunais prokurors un valsts pīlāru ap­sargātājs atteica pašapzinīgi un it kā visas briesmas varonīgi nicinādams. — Līdz ar tām skaistajam prāvām, kādas de Zalvjē jaunkundze vēlās ziņ­kārības un es — godkārības dēļ, aug arī mana stāvokļa nedrošība. Bet es esmu lepns uz to, zem manu runu pērkoniem noziedznieku galvas no­laižas un — krīt.

Renē iekliedzās.

— Tas tik ir cilvēks, kādi vajadzīgi mūsu nemierīgajos laikos. — teica kāds no viesiem.

Tāpēc jus arī tik debešķīgi runājāt, mīļais Villor, pēdējā reizē. To cilvēku, kurš nosita savu tēvu, nu, to jau jūs ka sist nositāt, pirms vēl bende viņam pieķērās, — teica kāds cits augstmanis.

— Ak, par tēvu slepkavām man nav nekādas daļas, — teica Renē, — tādus ļaudis nevar diezgan stingri sodīt. Bet nabaga politiskie noziedz­nieki!

— Bet (ie jau ir vēl ļaunāki! — iesaucās vecā marķīze. — Karalis ir tautas tēvs, un, kas grib nogāzt karali, tas noziedzas pret trīsdesmit diviem miljoniem tēvu!

— Ak, ko! Tas man vienalga! — teica Renē. — Bet, Vilfora kungs, apsolieties man, ka būsiet žēlīgs pret tiem. kurus es jums norādīšu.

— Esiet mierīga, — teica Vilfors ar vislaipnāko smaidu, — mēs abi kopā izdarīsim nopratināšanu.

— Mana mīļā, — marķīze leica meitai, — nodarbojieties ar saviem kolibri, Boloņas klēpja sunīšiem un apģērbiem un atļaujiet savam nāka­majam laulātajam draugam izpildīt savu uzdevumu. Tagad kareivjiem ir miers, bet sākas darba laiks tiesai, kura atriebj un atmaksā mūsu preti­niekiem.

40

— Es labak būtu vēlējusies, ka jūs būtu ārsts, — Renē teica Vilforam, — atriebējs eņģelis, kaut arī eņģelis, baida mani.

— Atriebēja eņģeļa loma ir skaista loma, — teica vecā marķīze, — tā liks aizmirst to lomu, kādu izrādīja viņa tēvs.

— Mīļo Vilfor, nebēdājaties, — grāfs de Zalvjē mierināja prokurora palīgu. — Pats karalis par jums izteicās ļoti atzinīgi vēl tikai pirms trim dienām. „Vilfors," viņš sacīja, ievērojiet: — Vilfors, nevis Nuartjē — „Vil­fors taisīs brangu karjeru; tas ir jau nobriedis jauns cilvēks un pieder pie manas pasaules. Es ar prieku redzēju, ka marķīzs un marķīze Senmerāni ņem viņu par znotu, un būtu pats viņiem devis šo padomu."