MIHAILS BULGAKOVS - KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

Dienas N. slimnītā skrēja, un es pamazām saku ap­rast ar jauno.dzīvi.

Sādžās vēl arvien paisīja linus, ceļi joprojām bija neiz­braucami, un uz pieņemšanu pie manis ieradās ne vairāk par pieciem cilvēkiem. Vakari bija pilnīgi brīvi, un es tos vadīju, kārtodams bibliotēku, lasīdams ķirurģijas mācību grāmatas un vienatnē ilgi dzerdams tēju pie klusi sīcoša patvāra.

Augām dienām un naktīm lija lietus un lāses nerim­damas grabinājās pa jumtu, un aiz loga šļakstēja ūdens, pa reni tecēdams toverī. Laukā bija dubļi, migla, melna tumsa, kurā kā blāvi, izplūduši plankumi mirguļoja feld­šera mājiņas logi un petrolejas lukturis pie vārtiem.

Vienā no tādiem vakariem sēdēju savā kabinetā pie to­pogrāfiskās anatomijas atlanta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, retumis to iztraucēja vienīgi pe|u skrabināšanās ēdamistabā aiz bufetes.

Lasīju tik ilgi, kamēr plaksti kļuva smagi un sāka vēr­ties ciet. Beidzot nožāvājos, noliku atlantu pie malas un nolēmu doties pie miera. Staipīdamies, jau iepriekš tīk­sminādamies par mierīgo miegu, lietum šalcot un grabi­noties, devos uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos.

Nepaguvu nolikt galvu uz spilvena, kad, miega dūmakā tīta, manā priekšā iznira Toropovas sādžas septiņpadsmit- gadīgās meitenes Annas Prohorovas seja. Annai Proho- rovai vajadzēja izraut zobu. Klusi garām aizpeldēja feld­šeris Dcmjans Lukičs ar spožām maiglēm rokās. Man ienāca prātā, ka viņš aiz mīlestības pret augstu stilu vārda «šāds» vietā mēdz teikt «šādens», — es pavīpsnāju un aizmigu.

Taču nepagāja vairāk par pusstundu, kad piepeši pa­modos, it kā mani kāds būtu sapurinājis, uzrāvos sēdus un ieklausījos, satrūcies blenzdams tumsā.

Kāds neatlaidīgi un skaļi dauzīja pie ārdurvīm, un šis troksnis man tūliņ likās ļauna zīme.

Pie durvīm klaudzināja.

Klauvējieni apklusa, nograbēja bulta, ierunājās vireja, tai atbildēja neskaidra balss, tad, kāpnēm čīkstot, kāds nāca augšā, klusām iegāja kabinetā un pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.

— Kas tur ir?

— Tā esmu es, — kā atbilde atskanēja godbijīgs čuksts, — es, Aksiņja, kopēja.

— Kas noticis?

— Anna Nikolajevna sūta pēc jums, lūdz, lai drīzāk nākot uz slimnīcu.

— Kas tad tur lēcies? — es jautāju un manīju, ka sirds spēji sažņaudzas.

— Tur atveduši vienu sievišķi no Duļcevas. Nelādzīgas dzemdības.

«Tā. Sākas!» man iešāvās prātā, un es neparko neva­rēju iedabūt kājas kurpēs. «Ka tevi nelabais! Sērkociņi negrib degt. Nu, agri vai vēlu tam vajadzēja notikt. Visu mūžu nevar ārstēt vienīgi laringītus un kuņģa katarus.»

— Labi. Ej teic, ka tūliņ nākšu! — uzsaucu un piecēlos no gultas, Aiz durvīm noplakšķēja Aksiņjas soļi, un atkal noklaudzēja bulta. Miegs bija kā ar roku atņemts. Dre- bosiem pirkstiem steigšus aizdedzu lampu un sāku ģēr­bties. Pusdivpadsmit… Kas īsti ir ar šo sievieti, kurai nelādzīgas dzemdības? Hm… nepareiza guļa… šaurs iegurnis. Vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks? Kas zina, va­jadzēs lietot stangas. Vai varbūt sūtīt viņu tieši uz pil­sētu? Taču par to nav nemaz ko domāt! Visi teiks — ir nu gan varens dakteris, nav vārdam vietas! Un man arī nav tiesību to darīt. Nē, jālūko vien pašam tikt galā. Bet ko iesākt? Jods viņu zina! Tīrais posts, ja apjukšu, kauns no* vecmātēm. Tomēr vispirms jāpaskatās, nav ko iepriekš uztraukties…

Apģērbos, uzmetu plecos mēteli un, klusībā cerēdams, ka viss beigsies laimīgi, pa ļodzīgām laipām lietū skrēju uz slimnīcu. Pustumsā pie ieejas varēja saskatīt ratus, zirgs ar kāju iespēra pa satrunējušo laipu.

— Vai jūs atvedāt dzemdētāju? — es nez kāpēc uzru­nāju stāvu, kas kūņojās līdzās zirgam.

— Mēs… mēs gan, tētiņ, — žēli atsaucās sievietes balss.

Kaut gan bija vēla stunda, slimnīcā valdīja rosība un steiga. Pieņemamā telpā mirkšķinādama dega spožlampa. Gaitenītī, kas veda uz dzemdību nodaļu, man garām pa­šāvās Aksiņja ar mazgājamo bļodu. Aiz durvīm piepeši ieskanējās un noklusa vājš vaids. Atvēru durvis un iegāju dzemdību istabā. Nelielo, izbalsināto telpu spilgti apgais­moja griestu lampa. Līdzās operāciju galdam gultā gu­lēja līdz zodam ar segu apsegta jauna sieviete. Viņas seja bija sāpēs saviebta, sāvilgušās matu šķipsnas lipa pie pieres. Anna Nikolajevna ar termometru rokā gatavoja šķīdumu Esmarha krūzē, bet otra vecmāte — Pelageja Ivanovna skapītī raudzīja tīrus palagus. Feldšeris, at­balstījies pret sienu, stāvēja Napoleona pozā. Mani ierau­dzījuši, visi sarosījās. Dzemdētāja atvēra acis, sāka lau­zīt rokas un atkal žēli un smagi ievaidējās.

— Nu, kas par nelaimi? — es noprasīju un pats nobrī­nījos par savu toni — tik pašpaļāvīgs un mierīgs tas bija.

— Šķērsguļa, — Anna Nikolajevna ātri atbildēja, tur­pinādama liet šķīdumā ūdeni.

— Tā-a, — es novilku, saraukdams pieri, — nu, paska­tīsimies …

— Dakterim mazgāt rokas! Aksiņja! — nekavējoties uz­sauca Anna Nikolajevna. Viņas seja izskatījās svinīga un nopietna,

Kamēr tecēja ūdens, noskalodams putas no rokām, kas ar suku bija noberztas sarkanas, uzdevu Annai Nikola- jevnai nenozīmīgus jautājumus, piemēram, cik sen dzem­dētāja atvesta, no kurienes viņa ir … Pelagejas Ivanovnas roka atmeta segu, un es, uz gultas malas apsēdies, ar viegliem pieskārieniem sāku aptaustīt uzblīdušo vēderu. Sieviete vaidēja, izstiepās, krampjaini sažņaudza un ņur­cīja pirkstos palagu.

— Mieru, mieru… pacieties, — es sacīju, uzmanīgi pieskardamies izspīlētajai, karstajai un sausajai ādai.

Taisnību sakot, pēc tam kad pieredzējusī Anna Nikola- jevna bija man visu pateikusi priekšā, izmeklēšana kļuva gluži lieka. Lai taustītu cik taustīdams, vairāk par Annu Nikolajevnu es tik un tā neuzzinātu. Viņas noteiktā diag­noze, bez šaubām, bija pareiza: šķērsguļa. Diagnoze skaidra. Bet ko tālāk? …

Uzacis raukdams, turpināju vēderu aptaustīt no visām pusēm un iesāņus centos palūkoties vecmāšu sejās. Tās izskatījās saspringti nopietnas, un abu acis liecināja, ka mana rīcība tiek vērtēta atzinīgi. Patiesi, manas kustības bija pārliecinošas un pareiz-as, bet savas bažas es pacentos noslēpt pēc iespējas dziļāk un tās ne ar ko neizrādīt.

— Tā, — nopūzdamies.teicu un piecēlos kājās, jo ārējā apskate bija galā, — paskatīsimies no iekšpuses.

Atkal Annas Nikolajevnas acīs pavīdēja atzinība.

— Aksiņja!

Atkal lija ūdens.

«Ai, kā tagad derētu palasīt Doderleinu!» skumīgs do­māju, ziepēdams rokas. Ak vai, tagad tas nebija iespējams! Un ko gan Doderleins šai mirklī man līdzētu? Nomazgāju biezās putas, noziedu pirkstus ar jodu. Pelagejas Iva­novnas rokās nočaukstēja tīrais palags, un, noliecies pie dzemdētājas, es piesardzīgi un bikli sāku iekšējo apskati. Atmiņā man neviļus atausa aina dzemdību klīnikas ope­rāciju zālē. Spilgti deg elektriskās spuldzes matētos lod­veida kupolos, spoža flīžu grīda, visur laistās krāni un aparāti. Asistents sniegbaltā uzsvārcī rīkojas ap dzemdē­tāju, viņam līdzās trīs palīgi — ordinatori, ārsti prakti­kanti, bars studentu — kuratoru. Labi, gaiši un droši.

Turpretī es te esmu pilnīgi viens; manā ziņā ir sieviete, kas cieš mokas; esmu par viņu atbildīgs. Bet, kā palīdzēt, nezinu, jo dzemdības tuvumā esmu redzējis tikai divas reizes mūžā klīnikas apstākļos, un tās bija pilnīgi nor­mālas. Tagad izdaru izmeklēšanu, bet no tā nekļūst