MIHAILS BULGAKOVS - KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

vieglāk ne man, ne dzemdētājai; es itin nekā nesaprotu un nevaru tur iekšā nekā sataustīt.

Taču ir laiks par kaut ko izšķirties.

— Šķērsguļa… ja nu tā ir šķērsguļa, tad nepiecie­šams … nepieciešams …

— Bērnu aiz kājiņas pagriezt taisni, — Anna Nikola- jevna nenocietās un it kā pie sevis noteica.

Vecs, pieredzējis ārsts būtu uzmetis vecmātei greizu skatienu par to, ka viņa steidzas izteikt savus secināju­mus … Taču es nepiederu pie tiem, kas ātri apvainojas…

— Jā, — dziļdomīgi apstiprināju, — bērns aiz kājiņas jāpagriež taisni.

Un man acu priekšā sāka ņirbēt Doderleina lappuses. Taisnais pagrieziens … kombinētais pagrieziens … slī­pais pagrieziens … Lappuses, lappuses … un tajās attēli. Iegurnis, saliekti, cieši saspiesti mazuļi ar milzīgām gal­vām … atliekta rociņa, ap to cilpa.

To taču es lasīju pavisam nesen. Un turklāt pasvītroju, cītīgi domāju līdzi katram vārdam, iztēlojos kopsakaru starp atsevišķām daļām un visus paņēmienus. Un lasot šķita, ka viss teksts iespiežas atmiņā uz mūžīgiem laikiem.

Bet tagad no visa lasītā uzpeld viena frāze:

… Šķērsguļa ir visnelabvēlīgākais stāvoklis.

Tiesa gan. Visnelabvēlīgākais kā pašai sievietei, tā ārstam, kas pirms sešiem mēnešiem beidzis universitāti.

— Ko tad vairāk… rīkosimies, — pieceldamies teicu.

Annas Nikolajevnas seja atdzīvojās.

— Demjan L'ukič, — viņa teica feldšerim, — sagata­vojiet hloroformu.

Labi, ka viņa to pateica, jo es taču nemaz nebiju skaid­rībā, vai operācija izdarāma ar narkozi. Jā, nu protams, ar narkozi — kā gan citādi!

Tomēr Doderleinā jāieskatās….

Un, noskalojis rokas, teicu:

— Tātad norunāts … sagatavojiet visu narkozei un ap­guldiet viņu, bet es tūliņ nākšu, tikai paņemšu dzīvoklī papirosus.

— Labi, dakter, vēl ir laiks, — Anna Nikolajevna at­bildēja.

Noslaucīju rokas, kopēja uzmeta man plecos mēteli, un es, rokas piedurknēs neiebāzis, skrēju uz mājām.

Kabinetā iededzu lampu un, aizmirsis noņemt cepuri, metos pie grāmatu skapja.

Te ir šis Doderleins. «Operatīva dzemdniecība». Steig­šus sāku šķirstīt spīdīgās lapas.

… bērna pagriešana vienmēr nozīmē mātei bīstamu operāciju…

Man pār muguru pārskrēja šermuļi.

… Galvenās briesmas ir tās, ka iespējams spontāns dzemdes plīsums.

Spon-tāns…

… Ja ārsts, ievadījis roku dzemdē un mēģinādams sa­sniegt bērna kājiņu, sastopas ar pretestību, kas var rasties brīvas telpas trūkuma dēļ vai dzemdes sieniņu kontrak­cijas ietekmē, tad no tālākiem mēģinājumiem izdarīt pa­griezienu jāatsakās…

Jauki! Pat tad, ja es brīnumainā kārtā spēšu uztvert šo «pretestību» un atteikšos no «tālākiem mēģinājumiem», jājautā — ko gan es iesākšu ar hloroformēto sievieti no Duļcevas ciema?

Tālāk:

… Pilnīgi nepieļaujams ir mēģinājums satvert kājiņu, ievadot roku gar augļa muguriņu …

Liksim vērā.

… Virsējās kājiņas satveršana uzskatāma par kļūdu, jo šai gadījumā viegli iespējama augļa aksiāla apgrie­šanās, kas var kļūt par cēloni smagam augļa iestrēgumam un līdz ar to izraisīt visbēdīgākās sekas …

«Visbēdīgākās sekas». Mazliet miglaini, taču gaužām iespaidīgi vardi! Bet kas notiks, ja duļcevietes vīrs kļūs par atraitni? Noslaucīju aprasojušo pieri, saņēmos un, iz­laizdams visas šīs briesmīgās rindas, pūlējos iegaumēt vienīgi pašu svarīgāko: kas īsti man jādara, kā un kur jāievada roka. Taču, aši pārskatot melnās rindiņas, nemi­tīgi atklāju jaunus šausmu aprakstus. Tie paši dūrās acīs:

… ņemot vērā briesmas, ka ļoti iespējams plīsums …

… iekšējais un kombinētais pagrieziens ir operācijas, kas pieskaitāmas pie mātei visbīstamākajām dzemdnie- ciskām operācijām …

Un kā noslēguma akords:

… Ķatra novilcināta stunda briesmas padara lielākas…

Pietiek! Lasīšanai bija rezultāti: man galvā viss galīgi sajuka un acumirklī kļuva skaidrs, ka nesaprotu neko un,

galvenais, kādu pagriezienu es beigu beigās izdarīšu — kombinēto, nekombinēto, taisno vai greizo …

Atgrūdu grāmatu un atkritu krēslā, cenzdamies sakārtot juceklīgās domas … Tad paraudzījos pulkstenī. Nolādēts!- Izrādās, esmu mājās jau divpadsmit minūtes. Bet tur mani gaida!

… Katra novilcināta stunda …

Stundas sakrājas no minūtēm, bet minūtes tādos gadī­jumos joņo kā neprātīgas. Nometu Doderleinu un skrēju atpakaļ uz slimnīcu.

Tur jau viss bija sakārtots. Feldšeris stāvēja pie gal­diņa, sagatavodams uz tā masku un pudeli ar hloroformu. Dzemdētāja jau atradās uz operāciju galda. Slimnīcā at­balsojās nepārtraukti vaidi.

— Pacieties, pacieties, — Pelageja Ivanovna laipni mur­mināja, noliekusies pie sievietes, — dakteris tev tūliņ pa­līdzēs …

— V-vai! Nav,., spēka.,. Nav man vairs spēka!… Neizturēšu!

— Gan jau… gan… — vecmāte murmināja, — iz­turēsi! Tūliņ dosim tev paostīt… Nekā pat nemanīsi.

No krāniem burzguļodams sāka tecēt ūdens, un mēs ar Annu Nikolajevnu sākām berzt un mazgāt līdz elkoņiem kailās rokas. Skanot kunkstiem un vaimanām, Anna Niko- lajevna man stāstīja, kā mans priekštecis, pieredzējis ķirurgs, izdarījis bērna pagriešanu. Es kāri klausījos viņā, cenzdamies nepalaist garām ne vārda. Un šīs desmit mi­nūtes man deva vairāk nekā viss, ko biju dzemdniecībā izlasījis pirms valsts eksāmeniem, kuros taisni šajā priekš­metā dabūju atzīmi «ļoti labi». No saraustītiem vārdiem, nepabeigtām frāzēm, starp citu izteiktiem mājieniem uzzi­nāju pašu vajadzīgāko, kas nav atrodams nekādās grā­matās. Un, kad sāku ideāli tīrās un baltās rokas slaucīt sterilā marlē, man radās apņēmība un galvā bija pilnīgi skaidrs un noteikts plāns. Vai izdarīšu kombinēto vai ne­kombinēto pagriezienu, par to tagad nemaz nav jādomā.

Visi šie gudrie vārdi pašlaik izrādījās gluži lieki. Sva­rīgs bija vienīgi tas: man vajadzēja vienu roku ievadīt dzemdē, ar otru no ārpuses palīdzēt bērnu pagriezt un, paļaujoties nevis uz grāmatām, bet uz mēra izjūtu, bez kuras ārsts nav ārsts, piesardzīgi, taču noteikti satvert vienu kājiņu un aiz tās mazuli izvilkt.

Man jābūt mierīgam un piesardzīgam, un tai pašā laikā ārkārtīgi noteiktam un drošam.

— Dodiet, — pavēlēju feldšerim un sāku ziest pirkstus ar jodu.

Pelageja Ivanovna tūliņ salika dzemdētājas rokas un feldšeris ar masku aizsedza izmocīto seju. No tumšdzel- tenās pudeles lēnām sāka pilēt hloroforms. Telpā izpla­tījās saldena, šķebīga smaka. Feldšera un vecmāšu sejas kjuva svinīgas, it kā apgarotas …

— Ha-a! A! — sieviete piepeši iekliedzās. Dažas se­kundes viņa krampjaini raustījās, pūlēdamās nogrūst masku.

— Turiet!

Pelageja Ivanovna satvēra sievietes rokas, salika uz krūtīm un piespieda. Sieviete vēl vairākkārt iekliedzās, griezdama seju prom no maskas. Tad jau retāk… re­tāk … Ving, sāka klusi murmināt:

— Ha-a… laid!… A!…

Tad balss kļuva arvien vājaka un vājāka. Baltajā telpā iestājās klusums. Caurspīdīgie pilieni joprojām krita un krita uz baltās marles.

— Pelageja Ivanovna, pulss?

— Labs.

Pelageja Ivanovna mazliet pacēla sievietes roku un at­laida — tā bez dzīvības ļengani nokrita uz palaga. Feldšeris, atbīdījis masku, pārbaudīja redzokļus.

— Guļ.

Asiņu peļķe. Manas rokas līdz elkoņiem sarkanas. Asiņu traipi uz palagiem. Sarkanas gļotas" un marles kumšķi. Bet Pelageja Ivanovna jau krata un pliķē mazuli. Aksiņja šķindina'spaiņus, liedama ūdeni mazgājamās bļodās. Ma­zulis tiek mērkts te aukstā, te karstā ūdenī. Viņš klusē, un galva, kā diedziņā pakārta, bez dzīvības zvalstās no vienas puses uz otru. Bet pēkšņi atskan kaut kas pīkstie­nam vai nopūtai līdzīgs, un tam vārgs un piesmacis seko pirmais brēciens.