MIHAILS BULGAKOVS - KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

— Dzīvs… dzīvs… — Pelageja Ivanovna bubina un nogulda mazuli uz spilvena.

Arī māte ir dzīva. Par laimi, nekas briesmīgs nav no­ticis. Lūk, es pats pārbaudu pulsu. Jā, tas ir vienmērīgs un noteikts, un feldšeris viegli purina sievieti aiz pleca un runā:

— Nu, sievišķi, mosties, mosties!

Asiņainie palagi tiek nomesti sāņus, māte steigšus pār­segta ar tīru pārklāju, un feldšeris un Aksiņja aiznes viņu uz palātu. Autiņos ievīstītais mazulis aizbrauc uz spil­vena. No baltas apmales laukā raugās krunkaina, brūn­gana sejiņa, un neapklust smalka, brēkulīga pīkstoņa.

Ūdens plūst no krāniem izlietnēs. Anna Nikolajevna kāri sūc papirosu, dūmos miedz acis, klepo.

— Jūs, dakter, pagriezienu izdarījāt labi, turklāt tik droši.

Es cītīgi beržu rokas ar suku un iesāņus paskatos viņā: vai tikai nezobojas? Tomēr vecmātes seja patiesi pauž lepnu labpatiku. Man sirds pilna prieka. Skatos uz asi­ņaino un balto jucekli visapkārt, uz sarkano ūdeni mazgā­jamā bļodā un jūtos kā uzvarētājs. Taču kaut kur dziļumā graužas šaubu tārps.

— Paskatīsimies vēl, kā būs tālāk, — es saku.

Anna Nikolajevna uzmet man pārsteigtu skatienu.

— Kas tad var būt? Viss taču kārtībā!

Par atbildi nomurminu kaut ko nenoteiktu. īstenībā man gribas" teikt to: kas zina, vai ar māti viss labi, vai neesmu viņai operācijas laikā nodarījis ko ļaunu… Šī doma neskaidri nomāc sirdi. Manas zināšanas dzemdnie­cībā ir tik miglainas, pa drumslai no grāmatām savāktas. Plīsums? Kā gan tam jāizpaužas? Un kad tas liks sevi manīt — tūliņ vai varbūt vēlāk? … Nē, par to labāk ne­runāt.

— Nu, kas var zināt, — es saku, — nav taču izslēgta infekcija, — atkārtoju kādā mācību grāmatā lasītu frāzi, pirmo, kas ienāk prātā.

— Ak tā-a! — mierīgi novelk Anna Nikolajevna. — Nu, gan dievs dos, nekas negadīsies. Un no kurienes tad? Viss sterils, tīrs.

*

Bija pāri vieniem, kad atgriezos savā dzīvoklī. Lampas apgaismotajā laukumā uz kabineta galda rāmi gulēja Do- derleins, atšķirts lappusē «Pagrieziena komplikācijas». Nosēdēju pie tā .vēl kādu stundu, dzerdams atdzisušu tēju un šķirstīdams lapas. Un atklājās kaut kas interesants: visas pirmīt nesaprotamās vietas bija kļuvušas pilnīgi skaidras, pār tām it kā ataususi gaisma, un te, šai no­males kaktā, nakti pie lampas sēdēdams, es sapratu, ko nozīmē īstas zināšanas.

«Strādājot laukos, var uzkrāt milzu pieredzi,» aizmigdams prātoju, «tikai jālasa, jālasa… vairāk jālasa…»

1925