MIHAILS BULGAKOVS: ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI

— Slikti tu, tēvoc, esi ierīvējis to ziedi. Gaužām slikti!…

Es esmu izdāļājis neskaitāmus kilogramus pelēkas zie­des. Esmu izrakstījis daudz, daudz kālija jodita un iz­teicis daudz kvēlu vārdu. Dažus slimniekus pēc pirmajām sešām ierīvēšanās reizēm man izdevās dabūt vēlreiz pie sevis. Vairākiem izdevās, kaut arī lielākoties ne visā pil­nībā, izdarīt vismaz pirmos iešļircinājumu kursus. Tomēr lielākā daļa aizplūda prom no manām rokām gluži kā smiltis smilšu pulkstenī, un es tos sniegos un tumsā ne­spēju sameklēt. Ak, es dabūju pārliecināties par to. ka šeit sifiliss tieši tāpēc bija bīstams, ka to neuzskatīja par bīstamu. Lūk, tāpēc jau es šo savu atmiņu sākumā arī pastāstīju par sievieti ar melnajām acīm. Un atcerējos viņu ar īsti sirsnīgu cienu tieši viņas baiļu dēļ. Taču viņa bija viena vienīgā!

Es kļuvu vīrišķīgs, kļuvu saspringts, reizēm drūms. Es sapņoju par to, ka, noteiktajam laikam beidzoties, atgrie­zīšos universitātes pilsētā un tur man kļūs vieglāk cī­nīties.

Kādā no šādām drūmām dienām uz pieņemšanu am­bulancē ienāca jauna un ļoti skaista sieviete. Rokās viņa nesa satīstītu mazuli, bet divi citi bērneli, pārāk lielajos velteņos kājām pinoties, klumpačodami ietuntuļoja viņai pakaļ, turēdamies pie zilajiem, no puskažociņa apakš­malas lejup plandošajiem brunčiem.

— Bērni apsitušies ar pūtēm, — sārtvaidze sieva cie­nīgi sacīja.

Es uzmanīgi pieskāros pie pieres meitenītei, kas turējās mātes brunčos. Un viņa pilnīgi noslēpās brunču krokās. Vaņku, kam bija neparasti liela seja, es izmakšķerēju no brunču krokām pretējā pusē. Pieskāros arī viņam. Un ne­vienam no abiem piere nebija karsta, bet parastā siltumā.

— Patin nu, mīļā, mazuli vaļā.

Viņa atsedza meitenīti. Kailais augumiņš bija sētin no­sēts, gluži kā zvaigžņota debess stindzīga sala naktī. No galvas līdz kājām vienos rozeolu plankumos un mitrajās papulās. Vaņka sadomāja turēties pretī un brēkt. Atnāca Demjans Lukičs un man palīdzēja …

— Būs apsaldējušies, vai? — sacīja māte, raudzīdamās ar bezrūpīgu skatienu.

— E-ek, ko nu par apsaldēšanos, — Lukičs ņurdēja, žē­lumā un riebumā sašķiebis muti. — Viss Korobovas ap­riņķis viņiem šitā apsaldējies.

— No kā tad tas ir? — apvaicājās māte, kamēr es ap­lūkoju viņas plankumainos sānus un krūtis.

— Ģērbies ciet, — es teicu.

Tad apsēdos pie galda, noliku galvu uz rokas un no­žāvājos (viņa šodien bija atbraukusi pie manis viena no pēdējām, un viņas numurs bija 98). Tad sāku runāt:

— Tev, krustmāt, un tāpat taviem bērniem ir sliktā sli­mība. Bīstama, briesmīga kaite. Jums visiem tūdaļ jāsāk ārstēties un ilgi jāārstējas.

Cik žēl, ka vārdos grūti attēlot neuzticību sievietes gaišzilajās, izvelbtajās acīs! Viņa mazuli apgrieza rokās kā malkas pagali, truli paraudzījās uz kājelēm un ievai­cājās:

— Kur ta tāda cēlusēs?

Tad greizi pasmīnēja.

—- Kur cēlusies — tas nav svarīgi, — es atbildēju, aiz­smēķēdams šodien piecdesmito papirosu, — tu labāk pa­vaicā ko citu: kas notiks ar taviem bērniem, ja nesāksi

ārstēt?

— Nu, kas ta? Nekas nenotiks, •— viņa atbildēja un sāka vīstīt mazuli autiņos.

Uz galdiņa man acu priekšā atradās pulkstenis. Kā šo­dien atceros, ka runāju ne ilgāk par trim minūtēm un sievišķis sāka raudāt. Un es ļoti nopriecājos par šīm asa­rām, jo tās bija izraisījuši mani tīšuprāt nežēlīgie un biedējošie vārdi, un, tikai pateicoties tām, kļuva iespējama sarunas tālākā daļa:

— Tātad viņi paliek. Demjan LukiČ, jūs viņus novie­tosiet flīģelī. Ar tīfa slimniekiem tiksim galā otrajā palātā. Rit braukšu uz pilsētu un panākšu, lai atļauj sifilitiķiem atvērt stacionāru nodaļu.

Feldšera acīs iezibējās dzīva interese. •— Ko jūs runājat, dakter, — viņš iebilda (jo bija liels skeptiķis), — kā tad mēs vieni tiksim galā? Un prepa­rāti? Lieku kopēju arī nav … Un ēdiena gatavošana? … Un trauki, šļirces?!

Taču es truli un iecirtīgi papurināju galvu un atbil­dējus — Panākšu.

Pagāja mēnesis…

Trijās sniegā ieputinātā flīģelīša istabās dega lampas ar skārda abažūriem. Gultas veļa bija noplīsusi. Bija tikai divas šļirces. Mazā — viena grama un piecgramu — luera. Vārdu sakot, tā bija nožēlojama, sniegā ieputinātā nabadzība. Tomēr… Lepni gulēja atsevišķi nolikta šļirce, ar kuras palīdzību es, klusībā pamirdams aiz bailēm, jau vairākas reizes biju izdarījis man jaunās — vēl neapgū­tās un grūti izdarāmās salvarsana injekcijas.

Un vēl: man ap sirdi bija krietni mierīgāk — flīģelītī gulēja septiņi vīrieši un piecas sievietes, un zvaigžņveida izsitumu manu acu priekšā kļuva ar katru dienu mazāk.

Bija vakars. Demjans Lukičs turēja mazu lampiņu un apgaismoja kautrīgo Vaņku. Mute viņam bija notriepta ar mannas biezputru. Bet izsitumu uz viņa ādas vairs ne­bija. Un tā viņi visi četri pabija lampiņas gaismā, prie­cēdami manu sirdsapziņu.

— Rītdien, kazi, rakstīšos laukā, — māte, jaciņu kār­todama, sacīja. 1

— Nē, vēl nedrīkst, — es atbildēju, — vēl vienu kursu nāksies paciest.

— Nav tam manas piekrišanas, — viņa atbildēja, — mājās darba līdz kaklam. Par palīdzēšanu paldies, bet rīt rakstiet laukā. Mēs jau esam veseli.

Saruna iedegās kā ugunskurs. Tā beidzās tā:

— Tu… tu zini, — es ierunājos un jutu, ka kļūstu ugunssarkans, — tu zini… tu esi muļķe!…

— Ko tu lamājies? Kas tad šitādu kārtību nolicis — cilvēkus lamāt?

— Vai nu tevi par muļķi vien būtu jānolamā? Nevis par muļķi, bet par… par … Paskat tak uz Vaņku! Vai gribi viņu postā iedzīt? Nu, tad es tev to neļaušu vis!

Un viņa palika vēl uz desmit dienām.

Desmit dienasl Ilgāk viņu neviens nebūtu spējis notu­rēt. Varu jums galvot. Bet, ticiet, mana sirdsapziņa bija mierīga, un pat… «muļķe» mani neuztrauca. Es to ne­nožēloju. Kas gan ir lamas, salīdzinot ar zvaigžņveida izsitumiem!

Un tā nu ir aizritējuši gadi. Liktenis un vētrainie gadi jau sen šķīruši mani no sniegā ieputinātā flīģeja. Kā tur ir tagad, un kas tur strādā? Ticu, ka ir labāk. Eka'nobal- sināta, varbūt arī vēja jauna. Elektrības gart, protams, nav. Varbūt pašlaik, kad es rakstu šīs rindas, tur kāda jauna ārsta galva noliecas pie slimnieka krūtīm. Petrole­jas lampa met dzeltenīgu gaismu uz dzeltenīgas ādas…

Esi sveicināts, mans biedri!;