MIHAILS BULGAKOVS: ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI

Kāpēc gan tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, es atcerējos šo sievieti, kam liktenis bija lēmis četrus mēne­šus dzīvot bailēs? Ne jau velti. Viņa bija mana otrā pa­ciente nozarē, kurai es vēlāk veltīju savus labākos gadus. Pirmais bija tas — ar zvaigžņveida izsitumiem uz krū­tīm. Un tā nu viņa bija otrā un vienīgais izņēmums: viņa baidījās. Vienīgā, kas palikusi manās atmiņās par darbu, ko petrolejas lampu gaismā mēs veicām četratā (Pela- geja Ivanovna, Anna Nikolajevna, Demjans Lukičs un es).

Tajā laikā, kad, it kā nāvessodu gaidot, ritēja šīs sie­vietes mokpilnās sestdienas, es sāku viņa meklēšanu. Ru­dens vakari ir gari. Daktera dzīvoklī holandiešu krāsnis sakurinātas karstas. Valdīja klusums, un man šķita, ka es ar savu lampu esmu viens pats visā pasaulē. Kaut kur gauži vētraina traucās dzīve, bet aiz maniem logiem bun­godams gāza slīps lietus, vēlāk nemanot pārvērzdamies klusās sniegpārslās. Es nosēdēju ilgas stundas, pārlasī­dams vecās pēdējo piecu gadu ambulances grāmatas. Man gar acīm aizņirbēja tūkstošiem un desmitiem tūk­stošu vārdu un sādžu nosaukumu. Es viņu meklēju šajās cilvēku kolonnās un bieži atradu. Garām zibēja šablo­niski, garlaicīgi ieraksti: bronchitis, laryngitis… un vēl, un vēl… Bet te jau ir ap meklētais! Lues III. Ahā … Un blakus plašā rokrakstā ar ieradušu roku izrakstītā recepte:

Rp. IJng. hidrarg. ciner. 3,0. D.t. d…

Te jau tā bija — melnā ziede.

Atkal. Atkal gar acīm ņirb bronhīti un katari un pēkšņi apraujas … atkal lues …

Visvairāk atzīmju bija tieši par otrās pakāpes luesu. Retāk pagadījās trešā stadija. Un tad kālija jodīts plaši

aizpildīja aili «ārstēšana».

Jo ilgāk es lasīju vecos, uz bēniņiem aizmirstos ambu­lances foliantus, kas oda pēc pelējuma, jo vairāk gaismas radās manā nepieredzējušā galvā. Es sāku izprast drausmīgus faktus.

Pagaidiet — bet kur tad ir atzīmes par sākotnējo čūlu? Tādas it kā nemana. Pa daudziem tūkstošiem vārdu re­tumis kāda atzīme, retumis. Bet par sifilisa otro sta­diju — nebeidzamas ierakstu virknes. Ko tad tas nozīmē? Lūk, ko tas nozīmē …

— Tas nozīmē… — es puskrēslā teicu pats sev un pelei, kas grāmatu skapja plauktos grauza vecu grāmatu muguriņas, — tas nozīmē, ka te cilvēkiem nav sajēgas par sifilisu un šī čūla nevienu nebiedē. Tā gan. Un tad tā ņem un sadzīst. Paliek rēta… Tā, tā, un tas ir viss? Nē, tas vēl nav viss! Attīstīsies otrais — turklāt visai straujais sifilisa periods. Kad sāp rīkle un uz miesas pa­rādās slapjas papūlas: tad gan trīsdesmit divus gadus vecais Semjons Hotovs brauks uz slimnīcu un viņam iedos pelēku ziedi… Ahā!…

Gaismas aplis krita uz galda, un pelnutraukā gujošā šokolādes krāsas sieviete fiozuda zem sinēķgalu kaudzes.

— Es atradīšu šo Semjonu Hotovu. Hm… .

Švīkstēja ambulances grāmatas dzeltenās, trunējuma

tikko skartās lapas. 1916. gada 17. jūnijā Semjons Ho­tovs bija saņēmis sešas paciņas dziedinošās dzīvsudraba iiedes, kas jau sen bija izgudrota Semjona Hotova glāb­šanai. Es zinu, ko mans priekšgājējs teica Semjonam, pa­sniegdams viņam ziedi:

«Semjon, kad būsi sešreiz ierīvējies, nomazgājies un atbrauc atkal. Vai dzirdi, Semjon?»

Semjons, zināms, klanījās un piesmakušā balsī patei­cās. Paraudzīsim: pēc dienām desmit, divpadsmit Semjo­nam atkal noteikti jāparādās grāmatā. Paraudzīsim, pa­raudzīsim … Dūmi, lapas švīkst. Ak, nav, nav Semjona! Nav pēc desmit dienām, nav pēc divdesmit… Viņa vispār nav. Ak, nabaga Semjons Hotovs! Laikam jau nozuda marmora raibumam līdzīgie izsitumi, kā rītausmā nobāl zvaigznes, apžuva kondilomas. Un Semjons būs pagalam, nudien būs pagalam. Es šo Semjonu ar gumrfiu čūlām droši vien ieraudzīšu pie sevis pieņemšanā. Vai deguna skelets viņam vēl vesels? Un redzokji vai ir abi vie­nādi? … Nabaga Semjons!

Un te, lūk, nevis Semjons Hotovs, bet Ivans Karpovs. Kas tur sevišķs! Kāpēc gan lai nesaslimtu Ivans Karpovs? Jā, bet pagaidiet — kāpēc tad viņam izrakstīts kalomels ar piena cukuru nelielā devā?! Lūk, kāpēc: Ivanam Kar- povam ir divi gadi! Un viņam ir lues III Liktenīgais divnieks! Ivanu Karpovu atnesa izsitumiem nosētu, mātei klēpī sēdēdams, viņš atgaiņājās no ārsta stingrajām ro­kām. Viss skaidrs.

Es zinu, es noprotu, esmu sapratis, kur divgadīgajam puisēnam bijusi sākotnējā čūla, bez kuras nevarētu būt nekādas otrās stadijas. Tā bijusi mutē! Viņš to dabūjis no karotītes.

Māci mani, tālā nomale! Māci mani, lauku mājas klu­sums! Jā, daudz ko interesantu jaunam ārstam var pastās­tīt vecā ambulance.

Pirms Ivana Karpova bija ieraksts;

«Avdotja Karpova, 30 gadu.»

Kas viņa ir? Ak jā, skaidrs. Tā ir Ivana māte. Tieši viņas rokās puisēns raudāja. Bet pēc Ivana Karpova: «Avdotja Karpova, 8 gadi.» Un kas tad šī? Māsa! Kalomels … Visa ģimene kopā. Ģimene. Un tajā trūkst tikai viena cilvēka — gadus trīsdesmit piecus, četrdesmit vecā Kar­pova.,. Un nav zināms, kā viņu sauc — par Sidoru vai Pjotru. Ak, tas nav svarīgi!

«… visudārgā laulātā draudzene… sliktā slimība —» sifils…»

Lūk, kur ir dokuments. Galvā rodas skaidrība. Jā, viņš droši vien pārbrauca no tās nolādētās frontes un «tad vis neatzinās», bet varbūt nemaz nezināja, ka viņam jā­atzīstas. Viņš aizbrauca. Un tad sākās. Pēc Avdotjas — Marja, pēc Marjas — Ivans. Kopēja kāpostu bļoda, dvie­lis…

Te vēl viena ģimene. Un vēl. Āre, večuks, 70 gadu. Lues II. Večuks. Pie kā tas vainojams? Ne pie kā. Vainīga kopējā bļoda! Te nu cēlonis nav dzimumsakari, te ne. Viss ir skaidrs un gaišs. Tikpat gaišs kā decembra sākuma bālganā rītausma. Tātad es pie ambulances ierakstiem un lieliskajām vācu mācību grāmatām ar spilgtiem attē­liem esmu nosēdējis visu savu vientuļo nakti.

Dodamies uz guļamistabu, es žāvājos un murmināju:

— Es ar šo slimību cīnīšos.

Lai ar slimību cīnītos, tā jāierauga. Un uz to ilgi ne­bija jāgaida. Uznāca kamanu ceļš, un gadījās, ka pie ma­nis sabrauca pa simt cilvēkiem dienā. Diena atausa blāvi balta, bet beidzās ar melnu tumsu aiz logiem, un šajā tumsā noslēpumaini, ar klusu švīkstoņu izgaisa pēdējās kamanas.

Slimība parādījās manā priekšā daudzveidīga un vil­tīga. Te baltganu čūlu veidā pusaugu meitenes kaklā. Te kā kāju zobenveida izliekums. Te kā uzplēsti, ļengani pūšļi uz dzeltenīgām večas kājām. Te miklu papulu veidā uz ziedošas sievietes ķermeņa. Reizēm tā uzpūtīgi dižojās uz pieres kā Venēras vainaga pusloks. Atspoguļodamās bērnos, kam deguni bija kā kazaku segli, tā šķita sods par vecāku tumsonību. Turklāt dažreiz slimība paslīdēja garām, manis nepamanīta. Ak, es taču nācu tieši no skolas sola!

Un visu mācījos izprast pats ar savu prātu un vien­tulībā. Dažkārt slimība slēpās gan kaulos, gan arī sma­dzenēs.

Es daudz ko uzzināju.

— Toreiz likāt man ierīvēt.

— Ar melnu ziedi?

— Ar melnu ziedi, tētiņ, ar melnu …

— Krusteniski? Šodien — roku, rit — kāju?.

— Kā tad. Un kā gan tu, labdari, varēji uzzināt? (Glaimīgi.)

«Kā nu neuzzināt? Ak, kā gan var neuzzināt! Te tā ir — gumrna ..

— Ar slikto slimību esi slimojis?

— Vai jums prāts! Visā mūsu dzimtā nekas tāds nav dzirdēts.

— Ahā … Vai rīkle nav sāpējusi?

— Vai rīkle? Sāpēja gan. Viņgad.

— Ahā … Un Leontijs Leontjevics deva ziedi?

— Kā tad. Melnu kā darva.