MIHAILS BULGAKOVS - ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI
Здесь есть возможность читать онлайн «MIHAILS BULGAKOVS - ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI
- Автор:
- Жанр:
- Год:неизвестен
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
JAUNĀ ĀRSTA PIEZĪMES
ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI
ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Slikti ārstē. Jauns vēl. Saproties, man rīkle aizkritusi, bet šis skatās, skatās… Te krūtis, te vēderu … Ta- gadīt darba pilnas rokas, bet puse dienas jānonīkst pa slimnīcu. Kamēr izbraukšu — jau nakts būs klāt. Ak kungs! Rīkle sāp, bet šis dod smēri kājām.
— Nekādas vērības, nekādas vērības, — mazliet drebelīga sievišķa balss apliecināja un piepeši aprāvās. Tas biju es, kas baltajā uzsvārcī pašāvos garām kā rēgs. Ne- nocieties atskatījos un pustumsā pazinu bārdeli, kas izskatījās kā no pakulām taisīta, arī satūkušos plakstiņus un vistas aci. Pazinu arī balsi ar draudīgo piesmakurnu. Ierāvu galvu plecos, tā kā mazliet zaglīgi sarāvos, it kā vainīgs juzdamies, un aizsteidzos, skaidri manīdams sirdī iesmeldzamies kādu uzplēstu vāti. Man bija baigi.
Vai tiešām viss būtu veltīgi? …
… Nevar būt! Un veselu mēnesi es kā detektīvs katrā pieņemšanas reizē no rītiem rūpīgi izskatīju ambulances grāmatu, cerēdams ieraudzīt tā cilvēka sievas uzvārdu, kurš tik uzmanīgi bija klausījies manā monologā par sifilisu. Veselu mēnesi es gaidīju viņu pašu. Bet nesagaidīju nevienu no abiem. Un pēc mēneša viņš manā atmiņā izbalēja, vairs nemodināja satraukumu, aizmirsās…
Jo nāca atkal un atkal jauni slimnieki un katra darba diena šajā aizmirstajā nomalē man nesa apbrīnojamus gadījumus, sarežģītas slimības, kas mani piespieda pamocīt savas smadzenes, simtiem reižu apjukt un atkal atgūt aukstasinību, un atkal sevi iedvesmot cīņai.
Tagad, kad pagājuši daudzi gadi, tālu prom no aizmirstās netīri baltās slimnīcas es atceros zvaigznītēm līdzīgos izsitumus uz viņa krūtīm. Kur viņš ir? Ko dara? Ak, zinu jau, zinu. Ja viņš ir dzīvs, tad laiku pa laikam kopā ar sievu brauc uz veco slimnīcu. Abi žēlojas par čūlām uz kājām. Varu skaidri iedomāties, kā viņš tin vaļā autus, gaida līdzjūtību. Un jauns ārsts vai varbūt ārste baltā, salāpītā uzsvārcī noliecas pie kājām, uzspiež ar pirkstu uz kaula augšpus čūlas, meklē cēloņus. Atrod tos un ieraksta grāmatā lues III, tad apjautājas, vai viņam nav dota melna ziede, ar ko ārstēties.
Un, lūk, tad, tāpat kā es atceros viņu, viņš atcerēsies mani, septiņpadsmito gadu, sniegu aiz loga un sešas paciņas vaskotā papīrā, sešus neizmantotus lipīgus pinkuļus.
— Kā ne, kā ne, deva jau… — viņš teiks un parau- dzīsies, nu jau bez ironijas, bet ar tumšām bažām acīs. Un ārsts viņam izrakstīs kālija jodītu, varbūt liks kā citādi ārstēties. Varbūt, tāpat kā es, ielūkosies rokasgrāmatā.
Esiet sveicināts, mans biedri!
«… vēl, visudārgā laulātā draudzene, nododiet mīļus sveicienus tēvocim Safronam Ivanovičam. Un tad vēl, dārgā laulātā draudzene, aizbrauciet pie mūsu daktera, parādieties viņam aiz tam, ka es jau-pusgadu esu slims ar slikto slimību — sifilu. Kad biju pie Jums, tad vis neatzinos. Ārstējieties.
Jūsu laulāts draugs An. Bukovs.»
Jauna sieviete aizspieda muti ar flaneļa lakata stūri, apsēdās uz sola un sāka raustīties raudās. Gaišās, kūstošajā sniegā samirkušās matu cirtas bija izsprauku- šās uz pieres. «
— Viņš tak ir nelietis! Vai ne?! — viņa izsaucās.
— Nelietis gan, — es stingri atbildēju.
Tad sākās visgrūtākais un mokošākais. Vajadzēja viņu nomierināt. Bet kā lai nomierina? Nepacietīgo gaidītāju balsīm pieņemamā istabā dobji dūcot, mēs ilgi sačukstējāmies …
Kaut kur savas pret cilvēku ciešanām vēl nenotrulinātās sirds dziļumos es atradu laipnus vārdus. Vispirms es centos sievietē nomākt bailes. Sacīju, ka vēl itin neko nevar zināt un pirms izmeklēšanas nedrīkst ļauties izmisumam. Un arī pēc izmeklēšanas tas nav vajadzīgs: pastāstīju, ar kādiem panākumiem mēs ārstējam šo slikto slimību — sifilisu.
— Nelietis, nelietis, — jaunā sieviete iešņukstējās, asaras rīdama.
— Nelietis gan, es piebalsoju.
Tā mēs diezgan ilgi apsaukājām «visudārgo laulāto draugu», kurs bija laiciņu padzīvojis mājās un tad devies uz Maskavu.
Beidzot sievietes seja sāka apžūt, palika tikai plankumi un virs melnajām, izmisuma pilnajām acīm smagi pietūkuši plakstiņi.
— Ko es iesākšu? Man tak ir divi bērni, — viņa teica sausā, samocītā balsī.
— Pagaidiet, pagaidiet, — es murmināju, — gan jau redzēsim, ko iesākt.
Pasaucu vecmāti Pelageju Ivanovnu, mēs trijatā nošķī- rāmies atsevišķā istabā, kur atradās ginekoloģiskais krēsls.
— Ak tu, neģēlis, ak, neģēlis, — Pelageja Ivanovna šņāca caur zobiem. Sieviete cieta klusu, viņas acis bija kā divas melnas iedobītes, viņa raudzījās vakara krēslā aiz loga. 1
Sī bija arī viena no visrūpīgākajām apskatēm manā mūžā. Mēs ar Pelageju Ivanovnu neatstājām nepārbaudītu nevienu ķermeņa vietiņu. Un es nekur neatradu it nekā aizdomīga.
— Ziniet ko, — es sacīju, un man bezgala gribējās, lai cerības mani nepieviltu un lai turpmāk nekur neparādītos draudīgā, cietā sākotnējā čūla, — ziniet ko?… Beidziet uztraukties! Ir cerība. Cerība. Tiesa gan, vēl var gadīties viss kas, bet pašlaik jums nekā nav.
— Nav? — sieviete piesmakušā balsī pārvaicāja. — Nav? — Viņas acis iedzirkstījās un vaigu galos iesitās sārtums. — Bet ja nu piepeši uzrodas? Ko tad?…
— Es pats netieku gudrs, — pusbalsī sacīju Pelagejai Ivanovnai, — spriežot pēc tā, ko viņa stāstīja, viņai vajadzētu būt inficētai, un tomēr nekā nav.
— Nekā nav, — kā atbalss atsaucās Pelageja Ivanovna.
Mēs ar sievieti vēl kādu brīdi čukstējāmies par dažādiem termiņiem, par dažādiem intīmiem jautājumiem, un sieviete no manis saņēma rīkojumu braukāt uz slimnīcu.
Nu es raudzījos uz sievieti un redzēju, ka tā ir dziji aizlauzts cilvēks. Viņā bija iezagusies cerība, bet tūliņ noplakusi. Viņa vēlreiz iešņukstējās un aizgāja kā tumša ēna. Kopš šī brīža pār sievieti karājās zobens. Katru sestdienu viņa klusi parādījās pie manis ambulancē. Bija ļoti novājējusi, vaigu kauli izspiedās asāk, acis iegrimušas un ēnu ieskautas. Saspringta doma lika viņas lūpu kaktiņiem slīgt lejup. Ar ierastu kustību viņa raisīja vaļā lakatu, tad mēs trijatā devāmies istabā. Apskatījām viņu.
Pirmās trīs sestdienas pagāja, un mēs uz viņas ķermeņa atkal neko neatradām. Tad viņa sāka pamazām atkopties. Acīs parādījās dzīvs spožums, seja kļuva možāka, saspringtie vaibsti izlīdzinājās. Mūsu izredzes pieauga. Briesmas mazinājās. Ceturtajā sestdienā es jau runāju pārliecinoši. Varēju apgalvot, ka par deviņdesmit procentiem bija gaidāms laimīgs iznākums. Ar uzviju bija pagājis pirmais — labi zināmais 21 dienas termiņš. Vēl palika ilgstošākie gadījuma termiņi, kad čūla attīstās ar milzīgu novēlošanos. Beidzot bija garām arī tie, un reiz, iemetis bļodā mirdzošo spoguli un pēdējoreiz iztaustījis dziedzerus, es sievietei teicu:
— Jums nekādas briesmas nedraud. Vairāk nebrauciet. Sis ir laimīgs gadījums.
— Man nekas nebūs? — viņa neaizmirstamā balsī pārjautāja.
— Nebūs.
Man nepietiks prasmes, lai aprakstītu viņas seju. Atceros tikai, kā viņa līdz zemei paklanījās un nozuda.
Tomēr vēl vienu reizi viņa ieradās. Rokās viņai bija vīstoklis — pāris mārciņu sviesta un divdesmit olu. Un pēc briesmīga cīniņa es ne sviestu, ne olas nepaņēmu. Un ar to ļoti lepojos, jo biju jauns. Bet vēlāk, kad man revolūcijas gados nācās badoties, es dažu labu reizi atcerējos petrolejas lampu, melnās acis un zeltaino, aprasojušo sviesta piku ar pirkstu iespiedumiem.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.