MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šā iemesla dēļ Tvenam nerodas nopietns konflikts ar «Kveikersiti­jas» pasažieriem. Ja arī viņu domas atšķiras sīkumos, visus tomēr vieno kopīga pārliecība, ka viņu dzimtene demonstrē vislielāko, nepieredzēto progresu, kādu cilvēce sasniegusi. Un Eiropas ģēnija lielie sasniegumi viņiem šķiet nenozīmīgi, labākajā gadījumā uzjautrinoši uz to panā­kumu fona, ko savā īsajā vēsturē sasniegusi Amerika.

Cita Amerikas izcilības cildinātāja mutē šāda akla slavināšana izklausītos rupja un aplama. Bet Tvens bija mākslinieks ar iedzimtu mēra sajūtu, kas viņu nekad nepievīla. Tiklīdz viņa ceļabiedri pārāk aizraujas patriotiskā jūsmībā, rakstnieks ar dažiem spalvas vilcieniem komēdijas garā prot piešķirt situācijai niansi, kas jebkurai patētikai nocērt virsotni un padara to smieklīgu. Vēl tālu tas laiks, kad Tvens atvadīsies no savām ilūzijām par spožo nākotni, kas gaida viņa dzimteni. Tomēr arī «Vientiešos ārzemēs» viņa humors nemaldīgi trāpa mērķī. Un mērķis ir ne tikai dažādi labās sabiedrības nosacījumi un neīsto vērtību kults, kas raksturīgs Eiropai, bet arī primitīvais amerikāņu prakticisms, kultūras trūkums, liekulība, pārlieka pašapziņa un daudzas citas tipiskas nacionālās īpašības, ko Tvens jau šajā agrīnajā darbā spilgti izcēlis.

Varbūt viņš centās ļoti tieši pierādīt, ka Eiropā Amerikai nav nekā, ko mācīties, un nav ari nepieciešamības to darīt. Šādi maldi zināmā mērā bija visai dabiski laikā, kad tika sarakstīti «Vientieši ārzemēs». Arī pats Tvens toreiz vēl bija par jaunu, lai nopietni izsvērtu Amerikas sabiedriskās iekārtas asās pretrunas. Un tomēr viņa korespondences nebūt nekļuva par slavas dziesmu Aizokeāna republikai, par cildinā­jumu, aiz kura paslēpt negatīvās parādības; šie apraksti liecināja par skaidru, vērīgu prātu, kas vispirmām kārtām sliecas uz ironiju, kura vēlāk pāraug niknā, nesaudzīgā satīrā.

Tā veidojas garīgā vide, kurā krāšņi sakuplo Tvena nāvējošā groteska — viņa galvenais mākslinieciskais paņēmiens aprakstos par «Kveikersitijas» jūrasbraucienu. Jau agrīnajā humoristikā asināts, šis ierocis tagad tiek laists darbā, lai diskreditētu jebkura veida mītus, vēsturiskas liecības, iekarojumus mākslā, tikumiskās vērtības, ar kurām lepojas Eiropa. Tvenam nepieciešams, lai viņa lasītāji smietos katrā lappusē. Ar humoru viņš neskopojas. Viņš sastāda Romas Kolizeja teātra izrādes afišu un sacer recenziju it kā senajā Romā iznākušā avīzē, kur gladiatoru cīņas aprakstītas tieši tā, kā amerikāņu reportieri mēdz rakstīt par teātra slavenību viesizrādēm. Rakstīdams par krustne­šiem, viņš slavē to vadoņa Buijonas Gotfrīda zobenu un apgalvo, ka pats to vienreiz pavēzējis un pāršķēlis pa rokai pagadījušos saracēni kā kāli.

Reizumis joki ir labsirdīgi, bet itin bieži kļūst gaužām kodīgi. Galvenokārt tas notiek tad, kad runa ir par dažādām ticības relikvijām, svētajiem pīšļiem, brīnumdarītājām svētbildēm un citiem tamlīdzī- gjiem baznīcas dārgumiem, kas izraisīja bijību arī «Kveikersitijas» pasažieros, lai cik augstprātīgi viņi citādā ziņā lūkotos uz visu eiropejisko. Tvens kopš agras jaunības bija pārliecināts ateists, kaut allaž bija spiests šos savus uzskatus slēpt. Daudzi Tvena manuskripti ar noniecinošiem komentāriem par Bībeles stāstiem un ļoti asu pret garīdzniecību vērstu kritiku ieraudzīja dienasgaismu tikai daudzus gadu desmitus pēc rakstnieka nāves. Taču ilgstošais karš ar klerikāļiem sākas jau šajā grāmatā, kaut vai ar šķietami nevainīgu piezīmi, ka Sv. Dionīsija kauli apskatāmi vairākās baznīcās un 'daudzuma ziņā to pietiktu divu skeletu sakomplektēšanai, vai arī par Jāņa Kristītāja pīšļu milzīgo kvantitāti, jo tos iegādājusies bezmaz vai katra katoļu baz­nīca …

Vēl daudzas citas Tvena turpmākās iemaņas aizsākušās šajā grā­matā. Tā kļuva par pirmo praktisko mēģinājumu ceļojuma piezīmju žanrā, kurš vēlāk Tvena daiļradē kļūst par vienu no galvenajiem. No šīs grāmatas vēlāk cauri daudzām citām grāmatām vijas pārdomas par ārkārtīgo nežēlību, ar kādu cilvēks spēj izturēties pret citu cilvēku, par fanātismu, par masku un patieso būtību, par pašaizliedzību un ciešanām — visas šīs kolīzijas Tvens apcer arī, stāvēdams Venēcijā uz Nopūtu tilta, pa kuru inkvizīcija raidīja mokpilnā nāvē savus upurus, un izpostītajā, trūkuma un posta piemeklētajā Palestīnā, kur viss atgādināja Kristus gaitas zemes virsū.

Grāmatā «Vientieši ārzemēs» nesenajam Misisipi locim, Mežonīgo Rietumu kalnracim, Sanfrancisko avīžu reportierim atklājās milzīga pasaule, tālu jo tālu no nomaļā Amerikas kakta, kur veidojās Marka Tvena talants un nostiprinājās viņa ļoti savdabīgā īstenības uztvere. Pagaidām vēl būtiski nesāk svārstīties Tvena agrajā jaunībā iedibināju­sies pārliecība, kurā atspoguļojas visas tās nepamatotās cerības un cildenais pašapmāns, ko tolaik sirdī loloja tik daudzi viņa tautieši. Bet mākslinieka dvēselē pēdas atstāj ikviens spēcīgs iespaids. Un Tvena pirmajā Eiropas ceļojumā gūto ārkārtīgi bagāto iespaidu neredzamais spēks vēl gadiem būs jūtams viņa dai|radē, daudzkārt pat nosakot rakstnieka meklējumu virzienu.

Daudzkas iegūla atmiņā uz mūžu — Ēģiptes senatne, antīko celtņu drupas, raibais pūlis, kas ņudzēja Konstantinopoles ielās, arābu apmetņu iedzīvotāju izmisīgā nabadzība Jordānas upītes saules izdedzi­nāto krastu smiltīs. Atmiņā iegūla Sevastopole, kas tikko sāka atgūties pēc Krimas karā piedzīvotās nelaimes, un mazā, gleznainā Jalta, un dzīvespriecīgā Odesa. Pirmā, mirklīgā saskarsme ar Krieviju modinās Tvenā dziļu interesi par šo tālo zemi. Gadu desmitus vēlāk viņš tiksies ar narodņiku Čaikovski, ar Kravčinski, ar Gorkiju. Un nepārprotama krieviska atbalss būs dzirdama pamfletos un stāstā «Jeņķis karaļa Artūra galmā».

Grāmatas «Vientieši ārzemēs» lasītāji no sirds izsmējās gan par senās Romas avīzi, gan par svētceļniekiem, kas, ar zaļām brillēm izrotājušies, dzenas pa tuksnesi, meklēdami peļķi, no kuras dzērusi Bileāma ēzeliene, gan par centīgo kolekcionāru, kas ar veserīti pūlas nodrupināt gabaliņu no tūkstošgadīgās sfinksas. Tādēļ jo negaidītāk autora pēcvārdā skan teikums: «Izpriecu kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa.» Pēc groteskajām epizodēm, ar kurām piebārstīta grāmata, un jokojošās intonācijas, ko Tvens visnotaļ cenšas saglabāt, šis rezumējums lasītāju pilnīgi izsit no sliedēm. Taču īstenībā tas tikai atkailina to iekšējo prefrunību, kas no sākuma līdz beigām jūtama Marka Tvena pirmajā lielajā grāmatā.

Lai šīs pretrunas pārvarētu, rakstniekam vajadzēs līdz pašiem pamatiem pārrevidēt dažus savus priekšstatus, kurus viņš pat tajos gados, kad rakstīja «Vientiešus ārzemēs», uzskatīja par nesatricinā­miem. Gadi daudzko mainīs viņa uzskatos un visā viņa daiļrades liktenī. Tomēr vienmēr dzīvs būs šo Eiropas tēlojumu dzirkstošais humors un autoram raksturīgā iekšējā brīvība no jebkādām iepriekš noteiktām normām un kritērijiem, ar kādu kopš jaunības ir apveltīti patiesi lieli mākslinieki.

A. Zverevs

ŠI grāmata ir ceļojuma apraksts. Ja tajā tiktu aprakstīta nopietna zinātniska ekspedīcija, tai pie mistu smagums, dziļums un iespaidīga nesaprotamība, kas šāda veida darbiem tik raksturīgi un padara tos visnotaļ tik pievilcīgus. Un, kaut arī šis ir tikai piknika atstāsts, tas spraudis sev mērķi rosināt lasītāju, lai iedomājas, kā viņš redzētu Eiropu un Austrumzemi, ja skatītu tās pats savām acīm, nevis ar to cilvēku acīm, kuri pa šīm zemēm ceļojuši pirms viņa. Es necentīšos nevienam iestāstīt, kā viņam vajadzētu raudzīties uz visu interesanto aizjūras zemēs, tam nolūkam sarakstītas citas grāmatas, tādēļ, pat ja man pietiktu prasmes, es nejūtu nepieciešamību to darīt.