MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Viņa pozīcija nav viennozīmīga, un uztverē jūtamas pretrunas un duālisms. Pārmainīdams jau gatavai grāmatai nosaukumu, Tvens zināmā mērā pieļāva kompromisu pats ar sevi. «Vientiesis» ir ne tikai viens no pamatjēdzieniem Tvena agrīnajā humoristikā, bet arī viņa autora nostāja, viņa personiskais princips īstenības skatījumam. Tvena agrīnajos stāstos «vientiesis» ir gan liecinieks, gan komentators, gan galvenā persona visās neiedomājamās situācijās, no kurām tas galu galā iznāk kā uzvarētājs, jo šādam tēlam, lai cik naivs tas šķistu, piemīt veselīga spriešanas spēja un instinktīva taisnības izjūta. Tas ir praktisks cilvēks bez noslieces uz jūtelību un no dabas apveltīts ar atjautu, kaut nevar lepoties ar dvēseles smalkumu un izcilām manierēm. īsi sakot, tas "ir īsts Tvena varonis.

Kā tad «vientiešu» vārdu izpelnījās «Kveikersitijas» pasažieri, lai gan Tvens atsevišķos aprakstos tos diezgan jūtami noniecina? Liekas, tādēļ, ka «Vientieši ārzemēs» nav tik vien kā jūrasbrauciena hronika, piezīmes par ceļā gūtajiem iespaidiem ar prāvu humora piejaukumu, bet grāmata atspoguļo Tvena nopietnās pārdomas par Amerikas un Eiropas šodienu un rītdienu, par divām civilizācijas formām, par divām domāšanas un dzīves koncepcijām, kas izveidojušās Atlantijas okeāna vienā un otrā krastā. Temats, kas Tvena laikā amerikāņu literatūrā jau bija paguvis kļūt tradicionāls, šajā grāmatā ieguva īpašu skanējumu un īpašu pavērsienu.

Kamēr «Kveikersitija» atradās atklātā jūrā, Tvens par cejabiedriem raksta ar ironiju, reizēm pat ar kodīgu sarkasmu. Turpretī lappusēs, kur aprakstītas Eiropas pilsētas, muzeji, pieminekļi, autora intonācija mainās. Tikai retumis Tvens atļaujas kādu nicīgāku piezīmi par vienu otru «svētceļnieku», kurš pašķirsta ceļvedi, pirms izrāda aizkustinā­jumu vai izsaka vērtējumu par kādu slavenu gleznu, kuru viņš, godīgi sakot, neprastu atšķirt no diletantiska smērējuma. Taču parasti mēs šajās lappusēs vispār nemanām «Kveikersitijas» pasažierus. Tvens stāsta pats no sava aspekta un dalās ar lasītājiem pats savos iespaidos. Un ļoti bieži viņa domas un vērtējums labāk iederētos jebkura jaunizceptā amerikāņu svētceļnieka mutē, kurš ir līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka stāv par galvas tiesu augstāk nekā franči vai itālieši, par grieķiem un sīriešiem nemaz nerunājot, jo Amerika taču ir visprogresīvākā un vispār vislabākā zeme pasaulē.

Tādēļ stāstījuma pavediens šajā grāmatā rit it kā divkāršā perspek­tīvā. Vienu brīdi Tvens sarkastiski vēršas pret «svētceļniekiem», otru brīdi ir gandrīz vienisprātis ar tiem spriedumos par redzēto. Eiropā viņš jūtas tāds pats provinciālis kā tie un mēro visu ar provinciāļa mērauklu, tomēr pašnonicināšana viņam nebūt nav raksturīga. Tieši otrādi, grāmatā no sākuma līdz beigām jūtama nelokāma pārliecība, ka Ameriku gaida spoža nākotne, turpretim Eiropa drūp acīm redzami un spēj vienīgi vispēdējiem spēkiem krampjaini turēties pie savām novecojušajām tradīcijām, tīksminoties ap nevienam nevajadzīgiem kultūras dārgumiem un gara vērtībām, ko jau sen laiks nosaukt par veciem krāmiem. Pēc amerikāņu provinciāļa ieskata, vēstures gadsimti, no kuriem saglabājušies izcili pieminekļi, kas pauž cilvēces dižgaru domas un meklējumus, nenozīmē nenieka. Svarīgi ir vienīgi mūsdienās radītie progresa objekti — jaunas, komfortablas viesnīcas, uz dzelzceļa līnijām sasniegtais ātrums, jauni panākumi rūpniecībā …

Nav grūti saprast, kur meklējams cēlonis šādam noskaņojumam, kas tik spilgti izpaužas Tvena grāmatas lappusēs. Amerikā tikko beidzies Pilsoņu karš. Aizokeāna republika nostiprinājusies, tā attīstās tādā tempā, kāds Eiropai nav pa spēkam. Amerikāņus sagrābusi kāre darboties, sācies «apzeltītais laikmets», kā pats Tvens to drīzumā nosauks. Par kādu kultūru, par kādu mākslu gan lai interesējas vakardienas fermeri vai sīkie kantoristi, kas pa kaklu pa galvu metas tvert savu varbūt vienīgo iespēju mūžā tikt pie bagātības? Amerikas Savienotajās Valstīs visu mēroja ar praktiskā derīguma mērauklu, pašreizējās utilitārās izmantojamības kritēriju. Un paies vēl ilgs laiks, līdz cilvēki izpratīs, ka praktiskais tvēriens un īstenā dzīves bagātība ir viens otram ne tikai tāli, bet pat pretmetīgi jēdzieni.

Arī Tvens ticēja, ka Amerika teju, teju pārmāks visu pārējo pasauli, bet tās kultūra — vienkārša un veselīga, nevis putekļiem klātie Eiropas šedevri, kas nevienu neinteresē,— kļūs par tādu pašu priekšzīmi visai pasaulei kā amerikāņu fabrikas, fermas un kuģu būvētavas.

Pazobodamies par «svētceļniekiem», kas degtin dega uz karstām pēdām ar savu pārākumu nospiest svešzemniekus pie zemes, viņš pats uz to visu skatījās gandrīz ar tādām pašām acīm. Jaunībā dažs labs mākslinieks pārdzīvo vēlēšanos satriekt drupās visu, kas bijis pirms viņa, it kā pasaule būtu par šauru, ja blakus stāv citi, vienalga, laikabiedri vai pagātnes dižgari. Sasniedzot briedumu, šī slimība pāriet. Arī Tvens to pārslimoja, gan ne visbīstamākajā formā.

Tādēļ viņu pārņem nevaldāma jautrība gan Itālijas slavenajās gleznu galerijās, gan aplūkojot pussagruvušās pilis, kas tiek uzskatītas par arhitektūras brīnumu. Paklausīgi izstaigādams Eiropas muzeju bezgalīgos gaiteņus un zāles, Tvens skeptiski noklausās ekskursiju vadītāju paskaidrojumos, bet vērtē pats pēc savas saprašanas. Šajos spriedumos allaž no jauna izjūtama amerikāņu provinciāļa pašapziņa, pareizināta ar jauna, iesācēja mākslinieka dedzību, ar kvēlu vēlēšanos sadauzīt dievekļus. Leonardo da Vinči lieliskā glezna «Svētais vakar­ēdiens» Tvena attēlojumā kļūst par aplupušu sienas gleznojumu netīrā kapelā, kuru Napoleons ļoti saprātīgā kārtā izmantojis par zirgu stalli. Pctrarka pieminēts kā vecs grēkagabals, kas apdzied cita vīra sievu. Venēcijā Tvens pamana nevis lieliskos ansambļus, bet gan kanālu slikto sanitāro stāvokli. Abelāra un Eloīzas daudzu dzejnieku apdzie­dāto traģisko mīlas stāstu viņš izklāsta, it kā būtu runa par divu intrigantu tiesas prāvu.

Visi šie Tvena izlēcieni, kas šokē jebkuru eiropieti, tomēr nav jāuzskata par autora patieso domu un izpratnes atklātu izpausmi, «Vientiesis» viņa agrīnajos darbos zināmā mērā ir arī humorista maska, un, reiz iegājušam lomā, vajadzēja to notēlot līdz galam. Tvens itin bieži mēdza kaitināt publiku ar uzbrukumiem neaizskaramām autoritā­tēm un nemirstīgiem mākslas tēliem.

Taču pamatdoma, par spīti visām «maskām», palikusi nemainīga. Tapat kā daudzi Jaunās pasaules iedzīvotāji, viņš Eiropu uzskatīja par neīstu vai efemeru vērtību, novecojušu priekšstatu, melu un izlikšanās valstību. Nav vajadzības pierādīt, cik vienpusīgs un tendenciozs bija šads uzskats. Lasītājam, kas iepazinis un atceras kaut vai Hercena «Vēstules no Francijas un Itālijas» vai Dostojevska neilgi pirms Tvena grāmatas iznākšanas uzrakstītās «Ziemas piezīmes par vasaras iespai­diem», nepaliks apslēpta ne daudzu Tvena grāmatā izteikto spriedumu paviršība, nedz arī tas, cik sekla ir par eiropiešu dzīvi un tradīcijām izteiktā kritika.

Tvens tolaik vēl dzīvoja ilūzijā par Amerikas īpašu vēsturisku misiju, par to, ka Amerikas uzdevums ir demonstrēt patiesi demokrātisku un taisnīgu sabiedrisko iekārtu, kur pavērti plašumi cilvēka dabiskajai tieksmei pēc laimes. Šādā ilūzijā rakstnieks nodzīvos gadu desmitus, tikai pamazītēm nonākdams līdz kritiskai, bezmaz mizantropiskai pasaules un cilvēkā slēpto iespēju uztverei. Taču «Vientieši ārzemēs» vēl pilnā mērā pieder citam — saulainam un dzīvespriecīgam — perio­dam viņa daiļradē. Šī pasaules uztvere ir raksturīga vispārējam noskaņojumam, kāds valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs tūliņ pēc Pilsoņu kara.