ALEKSANDRS PUŠKINS - ĒĢIPTES NAKTIS

— Es ceru, — viņš sacīja nabaga māksliniekam, — ka jums būs panākumi: šejienes sabiedrība vēl nekad nav dzirdējusi improvizētāju. Ziņkāre tiks pa­modināta; tiesa, itāliešu valodu pie mums neprot, jūs nesapratīs; bet tā nav nelaime; galvenais — lai jūs būtu modē.

— Bet, ja pie jums neviens neprot itāliešu va­lodu, — improvizētājs domīgi teica, — kas tad nāks manī klausīties?

— Nāks, nebaidieties: vieni, ziņkāres dzīti, citi, lai kaut kā aizvadītu vakaru, trešie, lai parādītu, ka saprot itāliešu valodu; atkārtoju, vajag tikai, lai. jūs nāktu modē; un jūs būsit modē, te ir mana roka.

Čarskis laipni atvadījās no improvizētā ja, pierak­stīdams viņa adresi, un tai pašā vakarā devās par viņu parūpēties.

Es cars, es vergs, es tārps, es dievs.

Deržavins

Otrajā dienā Čarskis tumšā un netīrā traktiera gai­tenī meklēja 35. numuru. Viņš apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Vakarējais itālietis atvēra durvis.

— Uzvara! — Čarskis viņam sacīja. — Jūsu lieta nokārtota. Kņaziene ** nodod jūsu rīcībā savu zāli, — vakar rautā paspēju uz jūsu vakaru pievārdot pusi Pēterburgas; iespiediet tikai biļetes un sludinājumus. Galvoju jums ja ne gluži par triumfu, tad vismaz par peļņu . ..

— Improvizāciju! .. . Vai tad jūs varat iztikt arī bez publikas, bez mūzikas un bez aplausu vētras?

— Nieki, nieki! Kur lai rodu vēl labāku publiku? Jūs esat dzejnieks, jūs sapratīsit mani labāk par tiem, un jūsu klusā atzinība man vērtīgāka par veselu ap­lausu vētru … Apsēdieties kaut kur un uzdodiet man tematu.

Čarskis apsēdās uz čemodāna (no diviem krēsliem, kas atradās šaurajā būri, viens bija salūzis, otrs ap­krauts ar papīriem un veļu). Improvizētājs paņēma no galda ģitāru un nostājās iepretim Čarskim, kaulainiem pirkstiem skardams stīgas un gaidīdams tematu.

— Te būs temats, — Čarskis viņam teica, — dzej­nieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām; pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu.

Itālieša acis iedzirkstījās; viņš uzņēma dažus akor­dus, lepni pacēla galvu, un kvēlas vārsmas, pēkšņu jūtu izteiksme, saskanīgi plūda pār viņa lūpām .. . Lūk, tās — kāda mūsu drauga brīvi atstāstītas pēc vārdiem, kas bija palikuši Čarskim atmiņā.

Iet dzejnieks, plakstus vajā vēris,

Bet nesaredz viņš it neko!

Tad gājējs, soli blakus spēris,

Aiz svārku stūra rausta to …

«Teic, kādēļ tā bez mērķa klejo

Un, tikko sniedzis augstumu,

Drīz skatienu jau vērs uz leju

Un zemē nokāpt centies tu?

Tev apmiglota dzīve skaistā,

Tev velta kaisme sirdi māc,

Un tevi vilina un saista

Jo bieži vien mazs nieciņš kāds.

Bet vien uz lietām debesīgām

Tak dzejniekam ir jātiecas,

Un savām vārsmām iedvesmīgām

Tam jāizvēlas cēls kaut kas.»

Kādēļ gan vējš pa gravu žvīgo,

Griež putekļus un lapas trauc,

Kad kuģis valgmē nekustīgā

Pēc viņa elpas kāri sauc?

Kādēļ no kalniem, torņiem garām

Skrien ērglis, smags un briesmīgs varā,

Uz truslu celmu? Vaicā to!

KādēJ gan mori melna jo

Tā Dezdemona iemīlēja,

Kā mēness mīl nakts miglāju?

Tādēļ, ka ērglim nav un vējam,

Un meičas sirdij likumu. Tāds dzejnieks ir: kas patīkas,

Kā Akvilons to aiznes tas —

Viņš tā kā ērglis lido dzīvē

Un, citiem neprasot nemaz,

Kā jauna Dezdemona brīvi

Sirds elku pats sev izvēlas.

Itālietis apklusa … Čarskis klusēja pārsteigts un aizkustināts.

— Nu, kā ir? — improvizētājs jautāja.

Čarskis satvēra viņa roku un cieši paspieda.

— Ko? — improvizētājs vaicāja. — Kā bija?

— Brīnišķīgi! — dzejnieks atbildēja. — Kā? Sveša doma tikko skāra jūsu dzirdi un tūdaļ kļuva par jūsu īpašumu, it kā jūs būtu ar to saaudzis, to izauklējis, nemitīgi veidojis. Tātad jums nav ne grūtību, ne atslābuma, ne tā nemiera, kas nāk pirms iedves­mas? … Brīnišķīgi, brīnišķīgi! …

Improvizētājs atbildēja:

— Katrs talants ir neizskaidrojams. Kā gan skul­ptors Kararas marmora gabalā saskata ieslēptu Jupi­teru un izceļ to gaismā, ar kaltu un veseri saskaldī­dams tā čaulu? Kāpēc no dzejnieka galvas doma iziet, jau bruņojusies četrām atskaņām, izveidota saska­nīgā, vienmērīgā pantmērā? — Tāpat neviens, izņe­mot pašu improvizētāju, nevar izprast šo iespaidu straujumu, šo ciešo sakaru starp personisko iedvesmu un svešo ārējo gribu — veltīgi es pats pūlētos to

Čarskim nebija patīkami no dzejas augstumiem no­laisties līdz kantorista letei; bet viņš ļoti labi saprata dzīves prasības un kopīgi ar itālieti nodevās tirdznie­ciskiem apsvērumiem. Šai gadījumā itālietis izrādīja tik alkatīgu mantkāri, tik atklātu tieksmi pēc peļņas, ka Čarskim pavisam apriebās, un viņš pasteidzās at­vadīties no itālieša, lai pavisam nezaudētu brīnišķīgo sajūsmu, ko bija radījis lieliskais improvizētājs. Rūpju pilnais itālietis nepamanīja šo pārmaiņu un pavadīja viņu pa gaiteni un pa kāpnēm, zemu locīda­mies un apliecinādams savu bezgalīgo pateicību.

Biļete maksā 10 rubļu; sākums pulksten 7 vakarā.

Atiša

Kņazienes ** zāle bija nodota improvizētāja rīcībā. Skatuve bija iekārtota, krēsli salikti divpadsmit rin­dās; sarīkojuma dienā zāle jau no pulksten septiņiem > bija apgaismota, blakus durvīm pie biļešu pārdošanas

un saņemšanas galdiņa sēdēja veca sieviete garu degunu, pelēku cepuri ar salauzītām spalvām, gredze­niem visos pirkstos. Pie lieveņa stāvēja žandarmi. Sāka rasties publika. Čarskis atbrauca kā viens no pirmajiem. Viņš bija dziļi ieinteresēts šā sarīkojuma panākumos un gribēja sastapt improvizētāju, lai zi­nātu, vai tas ar visu apmierināts. Viņš atrada itālieti blakus istabiņā nepacietīgi raugāmies pulkstenī. Itā­lietis bija ģērbies teatrāli; viņš bija melnā tērpā no galvas līdz kājām; krekla mežģīņu apkakle bija at­liekta, kailais kakls ar savu dīvaino bālumu krasi atšķīrās no kuplās, melnās bārdas, mati cirtām krita uz pieres un uzacīm. Tas viss ļoti nepatika Čarskim, kam bija netīkami redzēt dzejnieku ceļojoša āksta ģērbā. Pēc īsas sarunas viņš devās zālē, kas arvien vairāk un vairāk pildījās ar publiku.

Drīz visas krēslu rindas bija aizņēmušas lepnas dā­mas; vīrieši ciešā lokā stāvēja pie paaugstinājuma, gar sienām un aiz pēdējās krēslu rindas. Mūziķi ar savām pultīm novietojās paaugstinājuma abās pusēs. Vidū uz galda atradās porcelāna vāze. Publikas bija daudz. Visi nepacietīgi gaidīja sākumu; beidzot pulk­sten pusastoņos mūziķi sāka rosīties, sakārtoja lociņus un uzsāka Tankreda uvertīru. Visi apsēdās un ap­klusa, noskanēja uvertīras pēdējie akordi. .. Un improvizētājs, skaļu vispārēju aplausu apsveikts, zemu locīdamies, pienāca pie pašas paaugstinājuma malas.

Čarskis satraukts gaidīja, kāds būs pirmā mirkļa iespaids, un ievēroja, ka ģērbs, kas viņam bija šķitis tik nepieklājīgs, publiku tā neietekmēja. Arī pats Čarskis itālietī neatrada nekā smieklīga, kad ierau­dzīja viņu uz paaugstinājuma bālu seju, ko spilgti apgaismoja daudzās lampas un sveces. Aplausi no­rima; sarunas apklusa . .. Itālietis, runādams lauzītā franču valodā, lūdza apmeklētājus uzdot dažus tema­tus, uzrakstot tos uz īpašiem papīriņiem. Pēc tik ne­gaidīta uzaicinājuma visi klusēdami palūkojās cits citā un neviens nekā neatbildēja. Itālietis, brīdi no­gaidījis, atkārtoja savu lūgumu kautrā un pazemīgā balsī. Čarskis stāvēja pie paša paaugstinājuma, un viņu pārņēma nemiers; viņš nojauta, ka bez viņa iejaukšanās te neiztiks un ka viņam vajadzēs uzrakstīt savu tematu. Patiesi, vairākas dāmu galviņas pagrie­zās pret viņu un aicināja viņu vispirms paklusi, tad arvien skaļāk un skaļāk. Izdzirdis viņa vārdu, impro­vizētājs acīm meklēja viņu sev pie kājām un, laipni smaidīdams, pasniedza zīmuli un papīra gabaliņu. Spēlēt lomu šai komēdijā Čarskim likās ļoti nepatī­kami, bet tur nekā nevarēja darīt; viņš saņēma no itālieša rokām zīmuli un papīru, uzrakstīja dažus vār­dus; paņēmis no galda vāzi, itālietis nokāpa no pa­augstinājuma un sniedza vāzi Čarskim, kas tur iemeta savu tematu. Viņa piemērs līdzēja; divi žurnālisti, kā daždien literāti, ieskatīja par savu pienākumu katrs uzrakstīt pa tematam; Neapoles sūtniecības sekretārs un kāds jauns cilvēks, kas bija nesen atgriezies no ceļojuma un sapņoja par Florenci, ielika urnā savus saritinātos papīriņus; pēdīgi kāda neglīta jaunava, sa­vas mātes mudināta, asarām acīs uzrakstīja dažas rin­das itāliešu valodā un, līdz ausīm nosarkusi, pasniedza tās improvizētājam, bet pārējās dāmas klusēdamas nolūkojās viņā, tikko jaušami smīnēdamas. — Uz­kāpis uz sava paaugstinājuma, improvizētājs nolika urnu uz galda un sāka izņemt vienu zīmīti pēc otras, skaļā balsī lasīdams: