NIKOLAJS GOGOLIS: VECLAIKU MUIŽNIEKI

«Es pats domāju iet karā; kāpēc gan es nevaru iet karā?»

«Tad ta nu aizgājis!» pārtrauca Pulcherija Ivanovna. «Jūs viņam neticiet,» sacīja viņa, griezdamās pie viesa, «kur tad nu viņš, vecs, ies karā. Viņu pirmais zaldāts nošaus! Nudien, nošaus! Notēmēs tikai un nošaus.»

«Kas par to,» teica Afanasijs Ivanovičs, «arī es viņu no­šaušu.»

«Nu paklausieties tikai, ko viņš runā!» uztvēra Pulcherija Ivanovna, «kur tāds ies karā. Arī viņa pistoles sen jau sarū­sējušas un gul kambarī. Ja jūs tās redzētu: tur ir tādas, ka, iekāms jūs izšaujat, pulveris jau to izārdīs. Ir rokas sev at­šaus, ir seju sakropļos, un uz mūžu kļūs nelaimīgs!»

«Nu ko,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, «es nopirkšu sev jaunu apbruņojumu; es paņemšu zobenu vai kazaku pīķi.»

«Tas viss ir iedomas. Pēkšņi viņam ienāk galvā, un sāks stāstīt!» piemetināja Pulcherija Ivanovna ar sašutumu. «Es jau zinu, ka viņš joko, bet tomēr nepatīkami klausīties. Un tā viņš vienmēr runā; citreiz klausies, klausies, un bailes sa­metas.» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka maz­liet nobiedējis Pulcheriju Ivanovnu, smējās, saliecies savā krēslā.

Pulcherija Ivanovna man šķita jo pievilcīga tad, kad veda viesi pie uzkodām. «Lūk te,» viņa sacīja, noņemdama aizbāzni no karafas, «šis degvīns uzliets retenājam un zalvijai: ja kādam sāp lāpstiņas vai viduklis, tad ļoti palīdz; lūk, šis — uz naglenēm: ja ausīs skan un sejā ēdes metas, tad ļoti palīdz; bet šis te — uzlējums uz firziķu kauliņiem, nu pa­ņemiet glāzīti, kāda brīnišķīga smarža! Ja kāds, no gultas celdamies, piesities kaut kā pie skapja vai galda stūra, un pierē uzcēlies bumbulis, tad jāizdzer tikai viena glāzīte priekš pusdienām — un viss kā ar roku noņemts; tai pašā mirklī viss pāries, it kā nemaz nebūtu bijis.» Pēc tam tāds pats pār­skats sekoja arī citām karafām, kurām gandrīz visām bija kādas dziednieciskas īpašības. Apkrāvusi viesi ar visu šo ap­tieku, viņa to pieveda pie daudzajiem šķīvjiem. «Lūk, šīs sēnītes ar timusu! Te — ar nagliņām un valriekstiem. Tos iesālīt mani iemācīja kāda turciete tai laikā, kad vēl turki bija pie mums gūstā. Tā bija tik lāga turciete, un ne­maz nevarēja manīt, ka viņai būtu turku ticība bijusi: un staigāja arī gandrīz pavisam tāpat kā pie mums; tikai cūkas gaļu neēda: saka, ka viņiem kaut kā likumos aizliegts. Sitās sēnītes ar jāņogu lapām un muskatriekstiem. Un šeit lielās bērzlapes; tās es tikai pirmo reizi vārīju etiķī; nezinu, kādas tās būs. Es dabūju zināt šo noslēpumu no tēva Ivana: mazā muciņā vispirms jāizklāj ozolu lapas, pēc tam jāapkaisa ar pipariem un salpetri un jāieliek vēl mauragu ziedi, ņemot un izklājot tos ar kātiņiem uz augšu. Un te ir pīrādziņi! tie ir pīrādziņi ar sieru! tie ar kaņepēm! Un te ir tie, ko Afanasijs Ivanovičs ļoti mīl, ar kāpostiem un griķu biezputru.»

«Jā,» piebilda Afanasijs Ivanovičs, «es tos ļoti mīlu: tie ir mīksti un mazliet ieskābi.» Vispār Pulcherija Ivanovna bija ārkārtēji pacilāta, kad pie viņiem bija viesi. Labā vecenīte! Viņa visa piederēja viesiem. Man patika būt pie viņiem, un kaut arī es pārēdos briesmīgā kārtā, tāpat kā visi, kas pie viņiem ciemojās, kaut arī man tas bija ļoti kaitīgi, taču es vienmēr biju ļoti priecīgs pie viņiem aizbraukt. Vispār man šķiet, vai pašam gaisam Mazkrievijā nav kaut kādas sevišķas īpašības, kas palīdz gremošanai, jo ja šeit kāds iedo­mātos pieēsties tādā veidā, tad, bez šaubām, gultas vietā viņš atrastos guļus uz galda.

Labie vecīši! Bet mans'stāstījums tuvojas visai bēdīgam atgadījumam, kas uz visiem laikiem pārvērta šā mierīgā kak­tiņa dzīvi. Sis notikums liksies jo sevišķi pārsteidzošs, tā kā to izraisīja visnenozīmīgākais gadījums. Bet pēc dīvainā lietu iekārtojuma arvien mazi cēloņi ir radījuši lielus notikumus, un Otrādi, lieli notikumi beidzas ar niecīgām sekām. Kāds iekarotājs savāc visas savas valsts spēkus, karo vairākus gadus, viņa pulkveži kļūst slaveni, un beidzot viss tas izbeidzas ar niecīga zemes gabaliņa iegūšanu, kurā nav kur iestādīt kar­tupeļus; bet dažreiz otrādi, kaut kādi divu pilsētu divi desu pārdevēji saplēšas savā starpā par niekiem, un ķilda pārņem beidzot pilsētas, pēc tam ciemus un sādžas, un pēc tam pat veselu valsti. Bet atliksim šo spriedelēšanu: tā te nepiederas; bez tam man nepatīk spriedelēšana, ja tā paliek tikai sprie­delēšana.

Pulcherijai Ivanovnai bija pelēks kaķēns, kas gandrīz vien­mēr gulēja, saritinājies kamolā, pie viņas kājām. Pulcherija Ivanovna dažreiz to glaudīja un kutināja ar pirkstu tā kak­liņu, ko izlutinātais kaķēns izstiepa pēc iespējas augstāk. Ne­var sacīt, ka Pulcherija Ivanovna to pārāk mīlētu, bet vien­kārši pieķērās tam, pieradusi to vienmēr redzēt. Un Afanasijs Ivanovičs bieži pajokojās par tādu pieķeršanos.

«Es nezinu, Pulcherija Ivanovna, ko jūs tādu atrodat kaķī: kam tas der? Ja jums būtu suns, tad cita lieta: suni var pa­ņemt medībās, bet kam tad kaķis?»

«Kļūsiet taču, Afanasij Ivanovič,» teica Pulcherija Iva­novna, «jūs mīliet tikai runāt, un vairāk nekā. Suns nav tīrīgs, suns pieķēza, suns sadauza visu, bet kaķis — kluss radījums, tas nevienam nenodarīs ļauna.»

Vispār Afanasijam Ivanovičam bija vienalga, vai kaķi, vai suņi; viņš tikai tāpēc tā runāja, lai drusku izjokotu Pulche­riju Ivanovnu.

Aiz dārza viņiem bija liels mežs, ko uzņēmīgais pārvald­nieks bija pilnīgi saudzējis, varbūt tāpēc, ka cirvja skaņas būtu aizsniegušas pašas Pulcherijas Ivanovnas ausis. Tas bija biezs, aizlaists, vecie koku stumbri bija aizklāti ar saaugu­šajām lazdām un izskatījās pēc spalvainām baložu kājām. Šai mežā dzīvoja meža kaķi. Nepiejaucētie meža kaķi nav sajau­cami ar tiem veiklajiem kaķiem, kas skraida pa māju jum­tiem; ja tie atrodas pilsētās, viņi, neraugoties uz savu spītīgo raksturu, ir daudz vairāk civilizēti nekā mežu iemītnieki. Sitie turpretī pa lielākai daļai ir drūmi un mežonīgi radījumi; tie vienmēr ir liesi, vāji, ņaud rupjā, neizkoptā balsī. Viņi dažreiz parokas pa apakšzemes ejām zem klētīm un zog speķi; ierodas pat pašā virtuvē, ielēkdami pēkšņi pa atvērtu logu, kad ir ievērojuši, ka pavārs nolīdis nezālēs. Vispār, ne­kādu cēlu jūtu tie nepazīst; tie dzīvo no laupīšanas un nokož mazos zvirbuļus viņu pašu lizdās. Sie runči ilgi saostījās pa caurumu, kas bija zem klēts, ar lēnīgo Pulcherijas Ivanovnas kaķīti un beidzot pievilināja to, kā kareivju nodaļa pievilina muļķa zemnieci. Pulcherija Ivanovna pamanīja kaķes nozu­šanu un aizsūtīja to meklēt; bet kaķe neatradās. Pagāja trīs dienas; Pulcherija Ivanovna par to pažēlojās, beidzot pilnīgi aizmirsa. Kādu dienu, kad viņa revidēja savu sakņu dārzu un atgriezās ar savu roku salasītiem zaļiem svaigiem gurķiem Afanasijam Ivanovičam, viņas dzirdi pārsteidza pavisam žēla ņaudēšana. Viņa, it kā instinktivi, izsacīja: — kis, kis! — un pēkšņi no nezālēm iznāca viņas pelēkais kaķēns, vājš, liess; bija redzams, ka tas jau vairākas dienas nav ņēmis mutē nekādas barības. Pulcherija Ivanovna turpināja to saukt, bet kaķe stāvēja tās priekšā, ņaudēja un nedrīkstēja nākt tuvāk; varēja redzēt, ka viņa kopš tā laika kļuvusi pavisam mežonī­ga. Pulcherija Ivanovna sāka iet uz priekšu, turpinādama saukt kaķi, kas bailīgi gāja tai pakaļ līdz pašam žogam. Bei­dzot, ieraudzījusi agrākās, pazīstamās vietas, iegāja ari istabā. Pulcherija Ivanovna tūdaļ pavēlēja pasniegt tai pienu un gaļu un, sēdot tās priekšā, tīksminājās ar savas nabaga favo- rites izsalkumu, ar kādu tā rija kumosu pēc kumosa un strēba pienu. Pelēkā bēgle gandrīz viņas acu priekšā kļuva resnāka un neēda vairs tik kāri. Pulcherija Ivanovna izstiepa roku, lai to noglaudītu, bet nepateicīgā acīm redzot bija jau pārāk saradusi ar meža runčiem vai arī bija piesātinājusies ar ro­mantikas likumiem, ka nabadzība mīlestībā ir labāka par pilīm, un runči bija pliki kā vanagi; lai būtu kā būdams, tā izlēca pa logu, un neviens no mājas ļaudīm nevarēja to no­tvert.