NIKOLAJS GOGOLIS: VECLAIKU MUIŽNIEKI

Abi vecīši pēc sena vecmodīgo muižnieku paraduma ļoti mīlēja paēst. Līdz ko pieņēmās rītausma (viņi vienmēr cēlās agri) un tiklīdz durvis uzsāka savu daudzbalsīgo koncertu, viņi jau sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju. Padzēris kafiju, Afanasijs Ivanovičs gāja laukā priekšnamā un, purinādams mutautu, runāja: «Kiš, kiš! projām, zosis, no lieveņa!» Pa­galmā viņš parasti uzdūrās uz pārvaldnieku. Viņš pēc para­duma uzsāka ar to sarunu, izprašņāja jo sīki par darbiem un apveltīja viņu tādām piezīmēm un rīkojumiem, kas katru būtu pārsteigušas ar neparastām saimniecības zināšanām un kaut kāds ienācējs nebūtu iedrošinājies pat iedomāties, ka pie tik redzīga saimnieka varētu zagt. Bet viņa pārvaldnieks biia rūdīts putns: viņš zināja, kā jāatbild, un vēl vairāk, kā jāsaimnieko. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs atgriezās telpās un sacīja, tuvodamies Pulcherijai Ivanovnai. «Nu ko, Pul­cherija Ivanovna, vai nebūtu laiks kaut ko iekost?»

«Ko gan tagad, Afanasij Ivanovič, uzkodīsim? varbūt kor- žikus ar speķi, vai magoņu pīrādziņus, vai varbūt sālītas rud­mieses?»

«Gandrīz, kaut vai rudmieses vai pīrādziņus,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs, un galdā pēkšņi parādījās galdauts ar pīrādziņiem un rudmiesēm.

Kādu stundu pirms pusdienām Afanasijs Ivanovičs iekoda atkal, iedzēra veclaiku sudraba glāzīti degvīna, uzkoda sēnī­tes, dažādas kaltētas zivtiņas un citu. Pusdienot sēdās div­padsmitos. Bez bļodām un mērču traukiem galdā atradās daudz podiņu ar aiztaisītiem vākiem, lai kaut kāds vecās gar­šīgās virtuves apetitīgais darinājums neizgarotu. Pie pus­dienām parasti sarunājās par pusdienām vistuvākajiem priekšmetiem.

«Man šķiet, ka šī biezputra,» mēdza teikt parasti Afana­sijs Ivanovičs, «mazliet piedegusi. Vai jums tā neliekas, Pul­cherija Ivanovna?»

«Nē, Afanasij Ivanovič, jūs ielieciet vairāk sviesta, tad tā neliksies piedegusi, vai arī paņemiet, lūk, šo mērci ar sēnī­tēm un pielejiet tai klāt.»

«Gandrīz,» runāja Afanasijs Ivanovičs, piestumdams savu šķīvi, «palūkosim, kā tas būs.»

Pēc pusdienas Afanasijs Ivanovičs devās atpūsties vienu stundiņu, pēc kam Pulcherija Ivanovna atnesa pārgrieztu arbuzu un teica: «Lūk, pamēģiniet, Afanasij Ivanovič, kas par labu arbuzu.»

«Bet jūs neticiet, Pulcherija Ivanovna, tam, ka viņš ir sar­kans no iekšas,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, paņemdams krietnu šķēli, «gadās sarkans, bet slikts.»

Bet arbūzs nekavējoties nozuda. Pēc tam Afanasijs Ivano­vičs apēda vēl dažus bumbierus un devās pastaigāties pa dārzu kopā ar Pulcheriju Ivanovnu. Atnākuši mājās, Pulche­rija Ivanovna devās savos darbos, bet viņš apsēdās zem no­jumes, kas bija vērsta pret pagalmu, un skatījās, kā pielie­kamais bez apstājas rādīja un aizsedza savu iekšieni, un meitas, viena otru grūstot, te nesa iekšā, te ārā kf.udzēm da­žādus ēdamus niekus koka kastēs, sietos, klūdzenēs un cita3 aug|u glabātuvēs. Mazliet vēlāk viņš sūtīja pēc Pulcherijas Ivanovnas vai pats devās pie viņas un sacīja: «Ko gan tādu lai es ieēdu, Pulcherija Ivanovna?»

«Ko gan tādu?» runāja Pulcherija Ivanovna, «varbūt es iešu un pateikšu, lai jums atsūta vareņikus ar ogām, kurus es tieši jums liku atstāt?»

«Arī tie labi,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs.

«Vai varbūt jūs ieēstu ķīseliti?»

«Arī tas labs,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs. Pēc tam viss tas nekavējoties tika atnests un, kā pieklājas, notiesāts.

Pirms vakariņām Afanasijs Ivanovičs vēl šo to uzēda. Pus- desmitos sēdās vakariņot. Pēc vakariņām tūlīt gāja atkal gulēt, un vispārējs klusums pārņēma šo darbīgo un reizē mierīgo kaktiņu. Istabā, kurā gulēja Afanasijs Ivanovičs un

Pulcherija Ivanovna, bija tik karsta, ka retais būtu bijis spē­jīgs palikt tajā dažas stundas; bet Afanasijs Ivanovičs vēl bez tam, lai būtu siltāk, gulēja uz mūrīša, kaut gan lielais kar­stums bieži viņu spieda vairākas reizes piecelties nakts vidū un pastaigāties pa istabu. Dažreiz Afanasijs Ivanovičs, staigā­dams pa istabu, vaidēja.

Tad Pulcherija Ivanovna jautāja: «Ko jūs vaidat, Afanasij Ivanovič?»

«Dievs viņu zina, Pulcherija Ivanovna; it kā mazliet vē­ders sāp,» teica Afanasijs Ivanovičs.

«Bet vai jums nebūtu labāk kaut ko uzēst, Afanasij Iva­novič?»

«Nezinu, vai tas būs labi, Pulcherija Ivanovna! Un ko tad tādu varētu uzēst?»

«Skābu pieniņu vai pašķidru viru ar kaltētiem bum­bieriem.»

«Gandrīz varētu varbūt pamēģināt,» sacīja Afanasijs Iva­novičs. Miegaina meita devās rakņāties pa skapjiem, un Afanasijs Ivanovičs izēda šķīvīti; pēc tam viņš parasti sacīja: «Tagad it kā kļuva vieglāk.»

Dažreiz, ja laiks bija skaidrs un istabās diezgan silti saku­rināts, Afanasijs Ivanovičs, kļuvis jautrs, mēdza pajokot ar Pulcheriju Ivanovnu un parunāt par kaut ko neparastāku.

«Bet kas būtu, Pulcherija Ivanovna,» sacīja viņš, «ja pēkšņi aizdegtos mūsu māja, kur mēs liktos?»

«Lai dievs pasarga!» teica Pulcherija Ivanovna, metot krustu.

«Nu, bet pieņemsim, ka mūsu māja nodegtu, kur tad mēs ietu?»

«Dievs zina, ko jūs runājat, Afanasij Ivanovič. Kā tas iespējams, ka māja varētu nodegt? Dievs to nepieļaus.»

«Nu, bet ja nodegtu?»

«Nu, tad mēs pārietu uz virtuvi. Jūs aizņemtu uz laiku to istabiņu, kuru aizņem atslēgu glabātāja.»

«Un ja arī virtuve nodegtu?»

«Vēl kas. Dievs lai pasarga no tāda posta, ka pēkšņi ir māja, ir virtuve nodegtu. Nu, tad uz pieliekamo, kamēr uz­celtu jaunu māju.»

«Bet ja arī pieliekamais nodegtu?»

«Dievs zina, ko jūs runājat. Es pat klausīties jūs negribu!

Grēks tā runāt, un dievs soda par tādām valodām!» Bet Afa­nasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka piejokojis Pulcheriju Ivanovnu, smaidīja, sēdēdams savā krēslā.

Bet visinteresantāki man likās vecīši tai laikā, kad viņiem bija viesi. Tad viss viņu mājā izskatījās citādāk. Sie krietnie ļaudis, var sacīt, dzīvoja viesiem. Visu, kas vien viņiem bija labāks, to visu nesa laukā. Viņi viens par otru centās jūs pa­cienāt ar visu, ko vien ražoja viņu saimniecība. Bet par visu vairāk man patika tas, ka visā viņu pakalpībā nebija nekādas liekulības. Sī viesmīlība un devīgums tik lēnīgi izpaudās viņu sejās, tā piedienējās viņiem, ka negribot bija jāpaklausa viņu lūgšanas. Tās bija viņu labsirdīgo, bezviltus, tīro, skaidro dvē­seļu vienkāršības sekas. Sī viesmīlība nemaz nav tāda, ar kādu pacienā valsts palatas ierēdnis, kas iegājis sabiedrībā ar jūsu pūlēm, kas sauc jūs par labdari un kas rāpo pie jūsu kājām. Viesi nekādā ziņā nevarēja atlaist tai pašā dienā; viņam bija noteikti jāpārnakšņo. «Kā var tādā vēlā laikā do­ties tik tālā ceļā?» vienmēr sacīja Pulcherija Ivanovna (viesis parasti dzīvoja trīs vai četras verstis no viņiem). «Protams,» teica Afanasijs Ivanovičs, «vai maz kas var notikt: uzkritīs laupītāji vai cits kāds ļauns cilvēks.» «Lai dievs pasarga no laupītājiem!» runāja Pulcherija Ivanovna. «Un kāpēc tas jā­stāsta vakarā? Laupītāji, ne laupītāji, bet laiks ir tumšs, nemaz neder braukšanai. Un arī jūsu kučieris… es pazīstu jūsu kučieri: viņš tāds vārgs un maziņš; viņu katra ķēve izpu­tinās; un bez tam viņš jau tagad, droši vien, piesūcies un guļ kaut kur.»

Un viesiem bija katrā ziņā jāpaliek; bet šis vakars zemajā, siltajā istabā; vēlīgais, siltais un iemidzinošais stāstījums, ga­raiņi, kas plūst no galdā pasniegtā ēdiena, kas arvien baro­joši un meistarīgi pagatavots, bija viņam kā balva. Es redzu kā šodien, kā Afanasijs Ivanovičs salīcis sēž krēslā ar savu pastāvīgo smaidu un klausās viesī ar uzmanību un pat ar baudu. Bieži sarunas novirzījās arī uz politiku. Viesis, kas arī visai reti izbrauca no savas sādžas, bieži ar nozīmīgu skatienu un noslēpumainu sejas izteiksmi secināja savus minējumus un stāstīja, ka francūzis slepeni vienojies ar angli uzlaist atkal Krievijai Bonapartu, vai arī vienkārši stāstīja par priekšā stāvošo karu, un tad Afanasijs Ivanovičs bieži sacīja, it kā neskatīdamies uz Pulcheriju Ivanovnu: