NIKOLAJS GOGOLIS - VECLAIKU MUIŽNIEKI

Es esmu pārliecināts, ka paši saimnieki sen aizmirsuši to saturu, un ja dažas no tām būtu aizstieptas, tad viņi, droši vien, to nebūtu manījuši. Divas ģīmetnes bija lielas, gleznotas eļļas krāsām; vienā redzēja kaut kādu virsmācītāju, otrā Pēteri III, no šaurajiem ietvariem lūkojās hercogiene Lavaljēra, musu notraipīta. Gar logiem un virs durvīm bija daudz nelielu bildīšu, kuras kaut kā pierod uzskatīt par plankumiem sienā un tāpēc tās pavisam nemēdz apskatīt. Grīda gandrīz visās istabās bija māla, bet tik tīri iztriepta un tik tīrīgi uzturēta, kā laikam neuzturēja nevienu parketu bagātā mājā, ko laiski uzslaucīja neizgulējies kungs livrejā. Pulcherijas Ivanovnas istaba bija piekrauta pilna lādēm, kastēm, kastītēm un lādī­tēm. Daudz sainīšu un maisu ar sēklām, puķu, dārzāju, ar- buzu karājās gar sienām. Daudz kamolu ar visādu krāsu vilnas dziju, veclaicīgu kleitu lupatiņas, kas bija šūtas priekš puЈ gadsimta, bija sakrautas lādīšu kaktos un starp lādī­tēm. Pulcherija Ivanovna bija liela saimniece un visu savāca, kaut arī dažreiz pati nezināja, kur to vēlāk varēs izlietot. Bet visjaukākais mājās — bija dziedošās durvis. Līdzko bija pie­nācis rīts, durvju dziedāšana atskanēja pa visu māju. Es nevaru pasacīt, kāpēc tās dziedāja: vai vainīgas tur bija pārrūsējušās eņģes, vai arī pats mechaniķis, kas bija '.ās taisījis, bija apslēpis tajās kādu noslēpumu; bet brīnišķīgi ir tas, ka katrām durvīm bija sava īpaša balss: durvis, kas gāja uz guļamo istabu, dziedāja vissmalkākā diskantā; durvis uz ēdamo istabu basē; bet tās, kas bija priekšnamā, dziedāja kaut kādā savādā, drebošā un reizē vaidošā skaņā, tā ka, tajā ieklausoties, varēja galu galā ļoti skaidri sadzirdēt: vai dieviņ, es salstu! Es zinu, ka daudziem ļoti nepatīk šī skaņa; bet es to ļoti mīlu, un, ja man gadās kādreiz te dzirdēt durvju čīk­stēšanu, tad mani pēkšņi apšalc sādža: zema istabiņa, ko ap­gaismo svece veclaicīgā svečturi; vakariņas, kas uzliktas jau galdā; tumša maija nakts, kas raugās no dārza caur atvērtu logu uz traukiem piekrautu galdu; lakstīgala, kas pieskandina dārzu, māju un attālo upi savām dziesmām; bailes un zaru čabēšana … un, ak dievs, kāda gara atmiņu virkne mani ap­ņem tad! Krēsli istabā bija no koka, masivi, kas parasti rak­sturo senumu; tie visi bija ar augstām izgrieztām atzveltnēm, dabiskā krāsā, bez kādas lakas un krāsojuma; tie nebija apsisti ar drēbi un līdzinājās mazliet tiem krēsliem, kādos vēl šodien sēžas virsmācītāji. Trīsstūraini galdiņi kaktos, četr­stūraini dīvana un spoguļa priekšā, kas bija smalkos ietvaros ar izgrieztām lapām, ko mušas bija nosējušas melniem punk­tiem, dīvana priekšā paklājs ar putniem, kas līdzinājās pu­ķēm, un puķēm, kas līdzinājās putniem: tas bija gandrīz viss nepretenciozās mājiņas rotājums, kur dzīvoja mani sirm­galvji. Meitu istaba bija piebāzta jaunām un vecākām meitām svītrotos brunčos, kurām dažreiz Pulcher:ja Ivanovna deva šūt kaut kādus nieciņus un lika tīrīt ogas, bet kas lielāko tiesu skraidīja uz virtuvi un gulēja. Pulcherija Ivanovna uzskatīja par nepieciešamu turēt viņas mājā un stingri sekoja viņu tikumībai; bet, viņai par ārkārtēju brīnumu, nepagāja ne daži mēneši, kad kādai no viņas meitām augums kļuvu daudz pil­nīgāks par parasto. Jo vairāk tas šķita neizprotami tāpēc, ka mājās gandrīz nemaz nebija neprecētu puišu, atskaitot gan­drīz vienīgi istabas zēnu, kas nēsāja pelēku pusfraku un stai­gāja basām kājām un, ja vien neēda, tad katrā ziņā gulēja. Pulcherija Ivanovna parasti sarāja vainīgo un stingri pie­teica, lai turpmāk tā nenotiktu. Uz logu stikliem džingstēja briesmīgs mušu daudzums, kuru pilnīgi nosedza rupjais ka­menes bass, ko dažkārt pavadīja griezīgi lapseņu spindzieni; bet, tiklīdz ienesa sveces, visa šī varza devās uz nakts gulu un kā melns mākonis apklāja visus griestus.

Afanasijs Ivanovičs loti maz nodarbojās ar saimniecību, kaut gan ari dažreiz brauca pie siena un labības pļāvējiem un noraudzījās diezgan neatlaidīgi viņu darbā; viss pārvaldīšanas smagums gulās uz Pulcheriju Ivanovnu. Pulcherijas Ivanov- nas saimniekošana pastāvēja nepārtrauktā pieliekamā atslēg­šanā un aizslēgšanā, sālīšanā, kaltēšanā, neskaitāma dau­dzuma augļu un augu vārīšanā. Viņas māja pilnīgi līdzinājās ķimiskai laboratorijai. Zem ābeles mūžīgi kurējās uguns, un gandrīz nekad netika noņemts no dzelzs trijkāja katls vai vara bļoda ar ievārījumu, želeju, pastilām, kuras pagatavoja ar medu, ar cukuru un neatceros vēl ar ko. Zem cita koka kučieris mūžīgi tecināja degvīnu vaVa tvertnē uz firziķu lapām, ievu ziediem, naglenēm, ķiršu kauliņiem, un 5ā procesa beigās pilnīgi nebija spējīgs pakustināt moli, mul­dēja tādas aplamības, ka Pulcherija Ivanovna nevarēja nekā saprast, un devās uz virtuvi gulēt. Visu šo drazu savārīja, piesālīja, sakaltēja tādā daudzumā, ka tā beidzot būtu ap­plūdinājusi visu pagalmu, jo Pulcherija Ivanovna arvien pāri par lietošanai aprēķināto mīlēja sagatavot vēl krājumam, ja lielāko tiesu no tās neapēstu mājas meitas, kas, ielīdušas pieliekamajā, tik briesmīgi tur saēdās, ka visu dienu vaidēja un sūdzējās par saviem vēderiem. Zemes apstrādāšanas un pārējos saimniekošanas novados ārpus mājas Pulcherijai Iva- novnai bija maz izdevības piedalīties. Pārvaldnieks, kopā ar ciema vecāko, nežēlīgi zaga. Viņi bija pasākuši iet kunga mežos kā savos personīgajos, gatavoja daudz kamanu un pār­deva tās tuvējā gada tirgū; bez tam visus resnos ozolus viņi pārdeva nociršanai dzirnavām kaimiņu kazakiem. Tikai vienu reizi Pulcherija Ivanovna bija vēlējusies izrevidēt savus me­žus. Šim nolūkam aizjūdza drošku ar milzīgu ādas segu, no kuras, tiklīdz kučieris saraustīja grožus un zirgi, kas bija vēl kalpojuši milicijā, sakustējās no savas vietas, gaiss pildījās savādām skaņām, tā ka pēkšņi bija dzirdama gan (lauta, gan zvārguli, gan bungas; katra nagliņa un dzelzs iekibe tik loti skanēja, ka pie pašām dzirnavām bija dzirdams, kā kundze izbrauca no pagalma, kaut gan šis attālums bija ne mazāks par d:vi verstīm. Pulcherija Ivanovna nevarēja nepamanīt briesmīgo meža iztukšošanu un to ozolu nozušanu, kurus viņa jau bērnībā pazina kā simtgadējus. «Kāpēc gan tev. Ņičipor,» sacīja viņa, griezdamās pie sava pārvaldnieka, kas tepat at­radās, «ozoliņi kļuvuši tik reti? Pielūko, ka tev mati uz gal­vas nekļūst reti.»

«Kāpēc reti?» teica parasti pārvaldnieks: «aizgājuši bojā. Pavisam aizgājuši bojā: gan pērkons saspēris, gan tārpi iz­grauzuši — aizgājuši bojā, kundze, aizgājuši bojā.» Pulcheriju Ivanovnu pilnīgi apmierināja šāda atbilde, un, atbraukusi mājās, viņa izdeva tikai pavēli divkāršot sardzi dārzā pie spāniešu ķiršiem un lielajiem ziemas bumbieriem. Šie cienī­jamie vadītāji, pārvaldnieks un ciema vecākais, atzina par pilnīgi lieku vest visus miltus kungu klētīs un ka kungiem pietiks jau ar pusi; ^beidzot arī šo pusi viņi ievedu sapelējušu vai izmirkušu, kas bija atzīta par sliktu gada tirgū. Bet lai kā zaga pārvaldnieks un ciema vecākais; lai cik briesmigi visi rija sētā, sākot ar atslēgu glabātāju līdz cūkām, kas iznīci­nāja šausmīgu daudzumu plūmju un ābolu un bieži ar saviem purniem grūstīja koku, lai nopurinātu no tā veselu augļu birumu; lai cik tos knābāja zvirbuļi un vārnas; lai cik visi gājēji nesa kukuļus saviem kūmām uz citām sādžām un aiz­stiepa pat no klētīm vecus audeklus un dzijas, kas viss aiz­tecēja uz visas pasaules avotu, t. i., uz krogu; lai cik zaga viesi, flegmātiskie kučieri un sulaiņi, taču svētīgā zeme ražoja visu tādā vairumā, Afanasijam Ivanovičam un Pulche- rijai Ivanovnai bija tik maz vajadzīgs, ka visas šīs briesmīgās laupīšanas šķita pilnīgi nejūtamas viņu saimniecībā

Читать дальше