Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tomēr Dons uzstāja, lai papildus saviem pienākumiem Ģimenes darījumos Toms trīs gadus strādātu jurista darbu. Šī darbība vēlāk izrādījās izcili noderīga, turklāt Heigenam zuda jebkādas šaubas par savu lēmumu strādāt Donam Korleonem. Divus gadus viņš apguva pieredzi pirmklasīgā advokātu firmā, kura specializējās krimināllietās un kurā Donam bija zināma ietekme. Drīz kļuva skaidrs, ka Heigenam ir ķēriens šajā advokatūras novirzienā. Darbs viņam veicās, un vēlāk, kad Heigens sāka strādāt tikai Ģimenes dienestā, sešu gadu laikā Dons Korleone nevarēja viņam ne reizes pārmest.

Kad Tomu nozīmēja par consigliori vietas izpildītāju, citas spēcīgās sicīliešu (ģimenes sāka nicīgi dēvēt Korleones Ģi­meni par «īru varzu». Heigenu tas uzjautrināja, bet vienlaikus viņam kļuva skaidrs, ka kļūt par Dona pēcteci — Ģimenes biznesa galvu — viņš nekad nevarēs. Taču Heigens bija apmierināts. Tik augstu viņš nemaz netēmēja. Šāda godkārība nozīmētu necieņu pret savu labdari un tā īsto ģimeni.

Kad lidmašīna nolaidās Losandželosā, bija vēl tumšs. Heigens iekārtojās savā viesnīcas numurā, noskalojās zem dušas, noskuvās un sāka vērot, kā pār pilsētu aust rīts. Viņš pasūtīja, lai brokastis un laikrakstus uznes istabā, un atlaidās atpūsties līdz desmitiem no rīta, kad bija nolikta tikšanās ar Džeku Volcu. Tikšanos norunāt izdevās neticami viegli.

Iepriekšējā dienā Heigens bija piezvanījis ietekmīgākajam kino arodbiedrības vīram, ko sauca Bilijs Gofs. Rīkodamies saskaņā ar Dona Korleones norādījumiem, Heigens lika Go­tam nākamajā dienā iekārtot tikšanos ar Džeku Volcu, turklāt vajadzēja likt Volcam nojaust, ka neapmierinošu sarunas rezultātu gadījumā kinostudijā sāksies streiks. Stundu vēlāk Gofs piezvanīja Heigenam un paziņoja, ka tikšanās nozīmēta desmitos no rīta. Volcs bija sapratis mājienu par iespējamo streiku, taču, pēc Gofa vārdiem, nebija pievērsis tam sevišķu uzmanību. Gofs vēl piebilda: «Ja tiešām noies tik tālu, man pašam būs jārunā ar Donu.»

«Ja noies tik tālu, viņš runās ar tevi,» teica Heigens. Viņš nebrīnījās par Gofa atsaucību uz Dona vajadzībām. Pēc formālās uzbūves Ģimenes impērija nesniedzās ārpus Ņujor­kas robežām, taču pirmos pamatus savai varenībai Dons Korleone bija nostiprinājis, atbalstīdams strādnieku kustības vadoņus. Daudzi no viņiem vēl bija Donam pateicību parādā.

Turpretī tas, ka tikšanās nolikta pulksten desmitos no rīta, neko labu nevēstīja. Tas nozīmēja, ka režisoram šis būs pirmais no visiem dienā paredzētajiem darījumiem un ka Volcs nedomā aicināt Heigenu pusdienās. Tātad šis vīrs viņu augstu nevērtē. Acīmredzot Gofs savus draudus izteicis pārāk maigi, droši vien tāpēc, ka Volcs viņam labi maksā. Turklāt tas, ka Dons savos darījumos arvien cītīgi turējās ēnā, reizēm kaitēja Ģimenes sekmēm, jo Dona vārds tālākstāvošām aprin­dām gluži vienkārši neko neizteica.

Heigena prātojumi izrādījās pareizi. Volcs vispirms lika viņam gaidīt pusstundu ilgāk par norunāto laiku. Tas Heigenu sevišķi neuztrauca. Uzgaidāmā telpa bija ļoti ērta un tīkama. Uz tumši violeta dīvāna iepretī Heigenam sēdēja skaistākais bērns, kādu Heigens jebkad bija redzējis. Viņai nevarēja būt vairāk par vienpadsmit vai divpadsmit gadiem. Meitenes apģērbs likās ļoti dārgs, bet atturīgi vienkāršs kā pieaugušai sievietei. Viņai bija neparasti zeltaini mati, lielas, jūraszilas acis un aveņsārtas lūpas. Līdzās sēdēja meitenes pavadone, acīmredzot māte, kura raudzījās Heigena ar tādu nicīgu augstprātību, ka viņam radās vēlēšanās tai gāzt. Eņģelis un čūsku vecene, nodomāja Heigens, izturēdams mātes naidīgi auksto skatienu.

Beidzot ienāca izsmalcināti ģērbusies korpulenta pusmūža dāma un aicināja Heigenu sev līdzi uz kinorežisora kabinetu. Viņi izgāja cauri veselai virknei biroja telpu, un Heigenu pārsteidza to krāšņums. Arī cilvēki, kas tur strādāja, bija neparasti skaisti. Heigens pasmīnēja sevī. Viņš zināja, ka tie visi ir naivi iznireļi, kas cenšas iekļūt kino aprindās kaut vai caur necilu kantora darbu, un vairums no viņiem tā arī strādās šo darbu līdz pat mūža beigām vai arī samierināsies ar neveiksmīgo likteni un atgriezīsies savās dzimtajās pilsētiņās.

Džeks Volcs bija gara auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar krietnu vēderiņu, ko veiksmīgi slēpa teicami piegrieztais uzvalks. Heigens zināja šī vīra biogrāfiju. Desmit gadu vecumā Volcs bija skraidījis pa īstsaidas ielām ar stumjamiem ratiņiem un valstīja tukšās alus mucas. Divdesmit gadu vecumā viņš palīdzēja tēvam uzraudzīt strādniekus. Trīsdesmit gadu vecumā Volcs aizbrauca no Ņujorkas un devās uz rietumiem, kur ieguldīja līdzekļus plašu atskaņošanas automātos un izmēģināja pirmos soļus filmu veidošanā. Četrdesmit astoņu gadu vecumā viņš jau bija varenākais kinematogrāfijas mag­nāts Holivudā, taču tikpat rupjš un primitīvs kā agrāk. Allaž pēc mīlas dēkām alkdams, viņš kā izsalcis vilks cirta zobus uz visām pusēm topošo kinozvaigžņu barā. Piecdesmit gadu vecumā iestājās pārmaiņa. Volcs pie speciālista apguva labas runas manieres, no kāda angļu kambarsulaiņa iemācījās ele­ganti ģērbties un no kāda angļu virssulaiņa — prasmi uzmes­ties sabiedrībā. Pēc pirmās sievas nāves viņš apprecēta pasaulslavenu un skaistu kinoaktrisi, kurai vairs nepatika filmēties. Tagad, sešdesmit gadu vecumā, viņš kolekcionēja vecmeistaru gleznas, darbojās Prezidenta Konsultatīvajā padomē un turklāt bija savā vārdā nodibinājis daudzmiljonu fondu ar mērķi sekmēt filmu ražošanu. Volca meita bija apprecējusi angļu lordu, dēls — itāliešu princesi.

Volca pēdējā kaislība, kā avīžu slejās cītīgi ziņoja visi Amerikas kinoreportieri, bija personīgais hipodroms, kam pēdējā gada laikā viņš bija izdevis desmit miljonus dolāru. Sensāciju avīzēs radīja paziņojums, ka Volcs par neticamu cenu — sešsimt tūkstošiem dolāru — nopircis slaveno angļu ātrrikšotāju Hartumu un pēc tam paziņojis, ka nepārspētais skrējējs sacīkstēs vairs nepiedalīsies, tikai dzīvos Volca staļļos, lai kalpotu sugas uzlabošanai.

Volcs saņēma Heigenu ar galantu uzmanību, un vienmē­rīgi iedegušajā, rūpīgi skūtajā sejā parādījās grimase, kam vajadzēja nozīmēt smaidu. Par spīti nežēlotajiem izdevumiem, par spīti visprasmīgāko speciālistu pūlēm, vecums tomēr bija darījis savu, un izvagotā seja nespēja noslēpt gadus. Taču Volca kustības pauda neticamu vitalitāti un, tieši tāpat kā Donam Korleonem, arī viņam piemita tāda cilvēka izskats, kurš savā pasaulē ir pilnīgs noteicējs.

Heigens izklāstīja savu vajadzību bez aplinkiem. Viņš paskaidroja, ka ir kāda Džonija Fontānes drauga pilnvarotais un ka šis draugs ir ļoti spēcīgs vīrs, kurš piesola misteram Volcam savu pateicību un mūžīgu draudzību, ja misters Volcs būtu ar mieru izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Šis nelielais pakalpojums būtu loma Džonijam Fontānem jaunajā kara filmā, kuras uzņemšanu paredzēts sākt nākamajā nedēļā.

Izvagotā seja vērās pretī ar laipnu vienaldzību.— Un kādu pakalpojumu jūsu draugs var izdarīt man?— Volcs jautāja ar vieglu augstprātības pieskaņu balsī.

Heigens izlikās to nemanām. Viņš paskaidroja:— Jums studijā briest nemiers, sagaidāmas grūtības ar strādniekiem. Mans draugs to var novērst, turklāt ar simtprocentīgu garan­tiju. Jums ir izcils kinoaktieris, kas studijai ienes milzu naudu, bet viņš nupat meties no marihuānas uz heroīnu. Mans draugs var garantēt, ka šis aktieris heroīnu vairs nedabūs. Un, ja gadu gaitā vēl atgadās šis vai tas, jums pietiks ar vienu telefona zvanu, lai atrisinātu visas problēmas.