Mario Pjūzo - Krusttēvs

Stāvēdams savrupmājas apgaismotajā kolonādē un gaidī­dams mašīnu, Heigens redzēja no mājas iznākam divas sievietes, kas iesēdās gatvē stāvošā limuzīnā. Tās bija skaistā, blondā pusaudze un viņas māte, kuras no rīta Heigens bija redzējis Volca kantorī. Taču šobrīd meitenes smalki veidotās lūpas izskatījās kā izsmērēta, bieza, sārta masa un dzelmei līdzīgās zilās acis šķita kā aizplīvurotas. Kāpjot lejup pa lieveņa kāpnēm, viņas slaidās kājas grīļojās kā ievainotam kumeļam. Māte atbalstīja meiteni un, čukstus komandēdama, palīdzēja viņai iekāpt mašīnā. Tad māte pameta īsu, zaglīgu skatienu uz Heigena pusi, un viņš redzēja tās acīs degam uzvarētājas triumfu. Tad arī viņa pazuda mašīnā.

Tad tāpēc es no Losandželosas nelidoju ar lidmašīnu, nodomāja Heigens. Kopā ar režisoru bija lidojusi meitene ar savu māti. Tādējādi Volcam pietika laika pirms pusdie­nām izklaidēties un apstrādāt šo bērnu. Un Džonijs vēlas dzīvot šajā pasaulē? Nu, labu veiksmi viņam un labu veiksmi Volcam!

Polijs Gato necieta sasteigtu darbu, it sevišķi tad, ja vajadzēja izmantot spēku. Viņam patika visu iepriekš kārtīgi izplānot. Un, lai gan šovakar veicamais darbs bija tīrā bērnu spēle, pietiktu kādam kļūdīties, lai stāvoklis kļūtu nopietns.

Tagad, sēdēdams bārā un malkodams alus glāzi, Polijs pavērās apkārt, cenzdamies noskaidrot, kā abiem jaunekļiem veicas ar savām skuķēm. Viņš zināja par šiem zeņķiem visu, ko vajadzēja zināt. Puišus sauca Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens. Abi bija apmēram divdesmit gadus veci, izskatīgi, tumšmataini, slaidi un glīti noauguši. Pēc divām nedēļām abiem vajadzēja doties atpakaļ uz koledžu. Abu tēvi bija ietekmīgi politiķi, un šis apstāklis, kā arī studijas koledžā līdz šim bija pasargājuši viņus no dienesta. Pašlaik abi bija pakļauti nosacīti atlaistajam cietumsodam par uzbrukumu Amerigo Bonaseras meitai. Nejēgas smurguļi, nodomāja Polijs. Izlokās no dienesta, pārkāpj nosacījuma režīmu, dzerdami bārā pēc pusnakts, tvarsta staigules. Pienapuikas! Polijam Gato pašam arī bija atlikts iesaukšanas laiks, jo ārsts bija komisijai sagādā­jis izziņu, ka šis pacients, vīrietis, baltais, divdesmit sešus gadus vecs, neprecējies, ir saņēmis elektrisko terapiju garīgu traucējumu dēļ. Tās, protams, bija blēņas, taču Polijs Gato jutās pelnījis savu atbrīvojumu. To bija nokārtojis Klemenca pēc tam, kad Gato sāka aktīvi darboties Ģimenes dienestā.

Klemenca bija arī paziņojis Polijam, ka ar šo darbu jāpasteidzas, pirms puiši dodas atpakaļ uz koledžu. Kāda velna pēc tas jādara tieši Ņujorkā, nesaprata Polijs. Klemenca mūžīgi uzmācās ar īpašiem rīkojumiem, kad būtu varējis gluži vienkārši pateikt, kas darāms. Ja nu tagad tās divas staigules nāk zeņķiem līdzi, atkal viens vakars veltīgi iztērēts.

Viņš dzirdēja, ka viena no meitenēm smiedamās saka:— Ju­cis esi, Džerij, vai? Nebraukšu ar tevi nekādā mašīnā. Negribu jau nokļūt slimnīcā kā tā nabaga skuķe.— Sulīgajā balsī skanēja izaicinošs apmierinājums. Polijam ar to pietika. Viņš iztukšoja alus glāzi un devās ārā ielas tumsā. Lieliski. Bija jau pāri pusnaktij. Gaisma dega vēl tikai vienā bārā. Pārējie veikali bija slēgti. Par policijas iecirkņa mašīnu bija parūpējies Klemenca. Tie uz šo pusi nebrauks, kamēr nesaņems izsau­kumu, un arī tad pārlieku nesteigsies.Polijs atspiedās pret četrdurvju limuzīnu. Aizmugures sēdeklī gaidīja divi vīri, gandrīz neredzami, par spīti pamatī­gajiem augumiem. Polijs sacīja:—Kad nāks ārā, ņemiet ciet.

Viņam aizvien vēl likās, ka darāmais pārāk sasteigts. Klemenca bija policijā dabūjis abu zeņķu fotogrāfiju kopijas un pateicis, kur viņi abi ik vakarus iet dzert un medīt skuķes. Polijs bija sarunājis divus vīrus, kas Korleones Ģimenei kalpoja spēka darbos, un parādījis abus zeņķus viņiem. Viņš bija devis arī sīkākus norādījumus. Nekādu sitienu pa galvu vai pakausi: nedrīkst būt liktenīgu nejaušību. Visādi citādi drīkstēja iet, cik tālu patīk. Polijs viņiem bija izteicis tikai vienu brīdinājumu: «Ja šie zeņķi nogulēs slimnīca mazāk par mēnesi, jūs, vecīši, varēsiet atgriezties pie savām kravas mašīnām.»

Abi masīvie vīri trausās ārā no limuzīna. Viņi bija kādreizē­jie bokseri, kuriem nebija izdevies tikt tālāk par sīka mēroga klubiem. Sanijs Korleone bija tos nomedījis un piesaistījis sev, .,«gādādams viņiem pieklājīgus ienākumus. Pats par sevi saprotams, ka viņi vēlējās apliecināt savu pateicību.

Kad Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens iznāca no bara, abi bija krietni iereibuši. Meitenes zobgalības bija krietni aizķērušas viņu puicisko patmīlību. Polijs Gato, atspiedies pret mašīnas spārnu, ķircinoši uzsauca:— Hei, Kazanova, da­būji gan kurvīti!

Abi jaunekļi ar sajūsmu metās viņam virsū. Polijs Gato šķita ideāls objekts savas neapmierinātības izlādēšanai. Neliels, izstīdzējis, turklāt vēl pārgudrelis. Brīdī, kad abi gāzās Polijam virsū, divi vīri no mugurpuses zibenīgi sagrāba un atlauza viņu rokas. Tai pašā mirklī Polijs Gato jau bija uzvilcis sev uz labās dūres speciāli pagatavotu kasteti ar sešpadsmitdaļcollu izciļņiem visapkārt. Viņš labi prata aprēķināt katru savu kustību, jo ne velti trīs reizes nedēļā trenējās sporta zālē. Viņš zvēla Vāgneram tieši pa degunu. Vīrs, kurš turēja Vāgneru, pacēla to uz augšu, atraudams no zemes, un Polijs, krietni atvēzējies, trieca dūri ērti atsegtajā cirksnī. Vāgners saļima, un vīrs viņu palaida vaļā. Tas viss vilkās ne ilgāk par dažām sekundēm.

Tagad abi pievērsās Kevinam Mūnenam, kurš mēģināja kliegt. Aizmugurē stāvošais vīrs bez pūlēm noturēja viņu ar vienu spēcīgo, muskuļoto roku. Ar otru viņš sažņaudza Mūnena kaklu, apslāpēdams jebkādu skaņu.

Polijs Gato ielēca mašīnā un iedarbināja motoru. Abi masīvie vīri rāvās, pataisīdami Mūnenu par kotleti. Viņi to darīja ar satriecošu aukstasinību, it kā viņiem būtu bezgala daudz laika. Sitieni nebija ātri un sasteigti, bet ritmiski un mierīgi, un katra nesteidzīgā kustība nesa sevī visu masīvo augumu svaru. Katrs sitiens beidzās ar neskaidru plaukšķi, pārcērtot ādu.

Uz mirkli Gato saskatīja Mūnena seju. Tā bija pārvērsta līdz nepazīšanai. Tad vīri pameta Mūnenu guļam uz ietves un pievērsās Vāgneram, kurš mēģināja uztrausties kājās un kliegt pēc palīdzības. Kāds iznāca no bāra, un sitējiem nu bija jāpasteidzas. Viņi notrieca Vāgneru uz ceļiem. Viens no vīriem sagrāba un izgrieza viņa roku, tad iespēra pa muguru. Atskanēja sauss krakšķis un tāds Vāgnera sāpju brēciens, ka visā ielā atvērās logi. Tagad vīri darbojās ļoti ātri. Viens ar abām rokām aptvēra Vāgnera galvu, paceldams viņu gaisā. Otrs ietrieca milzīgo dūri atsegtajā mērķī. No bāra bija iznākuši jau vairāki cilvēki, bet neviens nemēģināja iejaukties. Polijs Gato uzsauca:— Pietiek, zūdam!— Abi milzeņi ielēca mašīnā, un Polijs nospieda gāzes pedāli, kāds jau, protams, aprakstīs mašīnas izskatu un atcerēsies numuru, bet tam nebija nekādas nozīmes. Plāksnīte ar numuru bija nozagta kaut kur Kalifornijā, un pa Ņujorku braukāja vismaz simttūkstoš melnu limuzīnu.

Ceturtdienas rītā Toms Heigens devās uz savu advokāta kantori pilsētā. Viņš gribēja pasteigties savest kārtībā visus dokumentus, lai līdz piektdienai, kad būs jātiekas ar Verdžilu Soloco, visos jautājumos valdītu pilnīga skaidrība. Šī tikšanās bija tik svarīga, ka Heigens lūdza Donu veltīt visu vakaru kopīgām pārrunām un nopietni sagatavoties Soloco priekšli­kumu uzklausīšanai. Viņi jau iepriekš zināja, kādu darījumu Ģimenei piedāvās Soloco. Heigens gribēja līdz tam nokārtot visus sīkumus, lai šajā sagatavošanās apspriedē ne par ko lieku nebūtu jādomā.