Mario Pjūzo - Krusttēvs

Soloco melnīgsnējā sejā nepakustējās ne vaibsts.— Man vajadzīgi divi miljoni skaidrā naudā,— viņš teica.— Un, kas ir ne mazāk svarīgi, man nepieciešams cilvēks, kuram vajadzīgās vietās ir spēcīga aizmugure. Gadu gaitā vienu otru no maniem ļaudīm notvers. Tas ir neizbēgami. Viņiem visiem būs tīras biogrāfijas, tik daudz es apsolu. Tādēļ tiesneši, gluži loģiski, varēs piespriest nelielus sodus. Man vajadzīgs draugs, kurš var garantēt, ka iekrišanas gadījumā mani ļaudis nesēdēs cietumā ilgāk par gadu vai diviem. Tad viņi klusēs. Bet, ja viņiem piespriež desmit vai divdesmit, kas zina? Šajā pasaulē ir daudz vāju radījumu. Viņi var sākt pļāpāt un iegrūst briesmās svarīgākus cilvēkus. Mums visādā ziņā vajag drošību likuma priekšā. Esmu dzirdējis, ka jums esot tik daudz savu tiesnešu kā Ņujorkas ielās zābaku spodrinātāju.Dons Korleone šim komplimentam neveltīja nekādu uzma­nību.— Cik procentu saņemtu mana Ģimene?—viņš jautāja.Soloco acis iedzirkstījās.— Piecdesmit procentu.— Brīdi klusējis, viņš piebilda sevišķi laipnā balsī:— Pirmajā gadā jūsu daļa būtu trīs vai četri miljoni dolāru. Vēlāk tā pieaugtu.

— Un cik procentu saņems Tatalju Ģimene?— vaicāja Dons Korleone.

Pirmo reizi Soloco balsī ieskanējās nemiers.— Viņi saņems daļu no manas tiesas. Man tajās operācijās vajadzīga palīdzība.

— Tā,— noteica Dons Korleone.— Es saņemu piecdesmit procentu tikai par finansiālo atbalstu un drošības garantiju. Par biznesa operācijām, ja es jūs pareizi saprotu, man galva nav jālauza?

Soloco apstiprinoši pamāja.— Ja divus miljonus skaidrā naudā jūs saucat «tikai par finansiālu atbalstu», man atliek vienīgi jūs apsveikt, Don Korleone.— Es piekritu tikties ar jums aiz cieņas pret Tatalju Ģimeni,— Dons klusi sacīja,— un vēl tāpēc, ka esmu dzirdē­jis — jūs esot nopietns vīrs, kas arī pelna cieņu. Esmu spiests sacīt jums «nē», bet man jāpaskaidro sava atteikuma iemesli. Jūsu bizness nozīmē lielus ienākumus, bet arī lielu risku. Ja es piedalītos jūsu operācijās, varētu ciest citas manas darbības jomas. Man patiesi ir ļoti daudz draugu politiķu aprindās, taču es ātri zaudētu viņu labvēlību, ja azartspēļu vietā ķertos pie narkotikām. Azartspēles viņi uzskata par visai nevainīgu izklaidēšanos, kaut ko līdzīgu stiprākam malkam, bet narkotis­kās vielas, pēc viņu domām, ir netīra lieta. Nē, neiebilstiet! Es jums izklāstu viņu uzskatus, ne jau savējos. Nav mana darīšana, kā kurš pelna sev iztiku. Gribu teikt vienīgi to, ka jūsu pasākums ir pārāk riskants. Visi manas Ģimenes locekļi pēdējos desmit gadus dzīvojuši labi, bez klizmām un nepatik­šanām. Es nedrīkstu pakļaut viņus briesmām vai apdraudēt viņu ienākumu avotu tīrās alkatības dēļ.

Soloco vilšanos nodeva vienīgi viņa nervozi zibošie skatieni visapkārt istabai, it kā viņš cerētu sagaidīt atbalstu no Sanija un Heigena. Tad viņš vaicāja:—Vai jums ir kādas bažas par savu divu miljonu drošību?

— Nē,— Dons, vēsi smaidīdams, atteica.

Soloco mēģināja vēlreiz:— Arī Tatalju Ģimene garantēs jūsu ieguldījuma drošību.

Šajā brīdī Saoijs Korleone izdarīja nelabojamu kļūdu sarunu norisē un vērtējumā. Viņš ar dedzīgu interesi iejautā­jās:— Vai Tatalju Ģimene garantē mūsu ieguldījuma atmaksāšanos, neņemot no mums nekādus procentus?Heigens jutās satriekts. Viņš redzēja Donu veltījam vecāka­jam dēlam saltu, naidīgu skatienu, un Sanijs neizpratnē sastinga kā pārakmeņojies. Soloco acis atkal iezibējās, bet šoreiz tajās dzirkstīja apmierinājums. Viņš bija atklājis plaisu Dona cietoksnī. Kad Dons ierunājās atkal, viņa balss tonis lika manīt, ka saruna beigusies.

— Jaunie ir alkatīgi,— viņš teica.— uzvesties arī viņi neprot. Pārtrauc vecākus. Jaucas pa vidu. Savā tēva jūtelībā esmu viņus izlutinājis. Tā nu redzat, sinjor Soloco, mans «nē» ir galīgs un negrozāms. Atļaujiet vēl piebilst, ka no savas puses vēlu jums šajā biznesā vislabāko veiksmi. Maniem darījumiem tas ceļā nestājas. Ļoti žēl, ka sagādāju jums vilšanos.

Soloco paklanījās, paspieda Dona roku un ļāva Heigenam pavadīt sevi līdz mašīnai. Atvadoties viņa seja bija pilnīgi neizteiksmīga.

Kad Heigens bija atgriezies istabā, Dons Korleone viņam pavaicāja:— Ko tu domā par šo vīru?

— Viņš ir sicīlietis,— sausi atteica Heigens.

Dons domīgi pamāja ar galvu. Tad viņš pagriezās un iecietīgi uzrunāja dēlu:— Santīno, nekad neļauj nevienam ārpus Ģimenes noprast, ko tu domā. Nekad neļauj viņiem uzzināt, kas tevī notiek. Tā vien liekas, ka visa šī komēdija ar to jauniņo meiteni tev atmiekšķējusi smadzenes. Izbeidz to un sāc reiz domāt par biznesu! Un tagad pazudi!

Heigens redzēja Sanija sejā pārsteigumu, ko pēc brīža nomainīja dusmas. Vai tiešām viņš domājis, ka Dons nekā nezina par viņa dēku, nobrīnījās Heigens. Un vai tiešām viņš nesaprot, kādu bīstamu kļūdu šorīt izdarījis? Ja tā, tad Heigens nemūžam nevēlētos būt par consigliori Donam Santīno Korleonem.

Dons Korleone nogaidīja, kamēr Sanijs iziet no istabas. Tad viņš atlaidās savā ādas klubkrēslā un ar strupu žestu norādīja, ka vēlas iedzert. Heigens piepildīja viņa glāzi. Dons pavērās savā palīgā un teica:—Atsūti pie manis Luku Brāzi!

Trīs mēnešus vēlāk Heigens savā pilsētas kantorī steidza savest kārtībā dokumentus, ,lai pabeigtu darbu agrāk un paspētu nopirkt sievai un bērniem Ziemsvētku dāvanas. Viņu pārtrauca telefona zvans, kam sekoja pacilāta Džonija Fonta­nes čalošana. Filma esot uzņemta, triecienskati (velns zina, kas tie tādi, nodomāja Heigens) izdevušies fantastiski. Viņš esot nosūtījis Donam Ziemsvētku dāvanu un būtu jau labprāt aizvedis to pats, bet vēl pie filmas esot darāmi šādi tādi sīkumi. Vajadzēšot vēl kādu laiku padzīvot Rietumu krastā. Heigens centās apvaldīt savu nepacietību. Uz viņu Džonija Fontanes pievilcība nekad nebija atstājusi iespaidu. Tomēr ari Heigenā pamodās ziņkāre.— Kas tā par dāvanu?— viņš apvai­cājās. Džonijs Fontane klusi iesmējās un atsaucās:—To es nevaru teikt, jo Ziemsvētku dāvanas lielākā vērtība ir pārstei­gums.— Heigenam tūdaļ zuda jebkāda interese, un beidzot viņš pamanījās pieklājīgi pabeigt sarunu.

Pēc desmit minūtēm sekretāre paziņoja Heigenam, ka zvanot Konija Korleone un vēloties runāt ar viņu. Heigens nopūtās. Meitenes gados Konija bija jauka, bet precētas sievas lomā kļuvusi pavisam nepievilcīga. Viņa allaž žēlojas par savu vīru. Ik pa laikam viņa uz divām vai trim dienām devās pie mātes. Un Karlo Riči patiešām bija izrādījies īsts nejēga. Viņam bija uzticēts neliels, ērts bizness, un viņš to bija gandrīz jau nolaidis dibenā. Turklāt viņš dzēra, skraidīja pie meitām, notrieca naudu azartspēlēs un laiku pa laikam piekāva sievu. Konija savējiem par to nebija stāstījusi, tikai pažēlojusies Heigenam. Interesanti, kāds bēdu stāsts viņam būs jānoklausās šoreiz.

Taču gaidāmie Ziemsvētki bija pacilājuši Konijas noskaņo­jumu. Viņa tikai gribēja pavaicāt Heigenam, ko tēvs tā īsti vēlētos Ziemsvētku dāvanai. Un kas derētu Sanijam, Fredam un Maikam. Mātei viņa jau zinot, ko dāvināt. Heigens izteica dažus ierosinājumus, taču Konija tos visus noraidīja un nosauca par muļķīgiem. Beidzot viņa pierima un izbeidza sarunu.

Kad telefons iezvanījās vēlreiz, Heigens sasvieda visus papīrus atpakaļ mapē. Pie velna ar visu! Jāiet projām. Tomēr no sarunas atteikties viņš nedorrtaja. Kad sekretāre pavēstīja, ka zvanot Maikls Korleone, Heigens labprāt paņēma klausuli. Maikls viņam vienmēr bija paticis.