Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tās pašas dienas vakarā Heigens devās uz Dona Korleones mājām, lai gatavotos svarīgajām pārrunām ar Verdžilu Soloco. Dons bija ataicinājis arī savu vecāko dēlu, un Sanijs Korleone apātiski sēdēja, malkodams ūdens glāzi. Parupji jutekliskajos vaibstos paudās pārgurums. Acīmredzot joprojām skraida pie tās līgavas māsas, nodomāja Heigens. Vēl viena klapata.

Dons Korleone atlaidās atzveltnes krēslā, kūpinādams Di Nobīli cigāru. Heigens allaž turēja tos viņa istabā. Viņš bija mēģinājis pievērst Donu Havanas cigāriem, bet Dons apgal­voja, ka tie cērtot rīklē.

Vai mēs zinām visu, kas mums jāzina?— Dons jautāja. Heigens atvēra vākus ar piezīmēm. Ne jau tāpēc, ka nezinātu visu arī bez tām — piezīmes derēja vienīgi kā īsi atgādinā­jumi, lai varētu justies drošs, ka nav aizmirsts neviens sīkums.

Soloco nāk pie mums pēc palīdzības,— Heigens teica.— Viņš prasīs, lai Ģimene iegulda vismaz miljonu dolāru un garantē zināmu drošību likuma priekšā. Par to mēs saņemam savu peļņas tiesu; nav zināms, cik daudz. Soloco atbalstītāji ir Tatalju Ģimene, iespējams, ka arī viņi piedalīsies darījumā. Runa ir par narkotiskajām vielām. Soloco ir sakari ar Turciju, kur audzē magones. No turienes ceļš ved uz Sicīliju Tiktāl viss ļoti vienkārši. Sicīlijā viņam ir uzņēmums, kur izejvielu pārstrādā heroīnā. Viņiem tur iespējamas arī drošī­bas operācijas, kā vajadzības gadījumā pārvērst to morfijā un atkal atpakaļ heroīnā. Bet liekas gan, ka tā Sicīlijas fabrika ir nodrošināta no visām pusēm. Vienīgās grūtības ir ievest gatavo produkciju Amerikā un izplatīt tālāk. Vajadzīgs arī sākotnējais kapitāls, Miljons dolāru skaidra naudā pa zemi nemētājas.— Te Heigens pamanīja Donu saviebjamies. Šis vīrs necieta liekus izskaistinājumus veikalnieciskās sarunās. Hei­gens steidzīgi turpināja:— Soloco dēvē par Turku. Tam ir divi iemesli. Viņš ilgāku laiku ir dzīvojis Turcijā; tur viņam esot sieva un bērni. Otrkārt, runā, ka viņš protot ļoti veikli rīkoties ar nazi vai vismaz jaunībā to pratis. Bet lietojis viņš to ir tikai biznesa labad, turklāt ar saprātīga cilvēka nepatiku. Soloco ir ļoti lietpratīgs vīrs un pats sev noteicējs. Viņam ir zināma reputācija; divreiz bijis cietumā — vienreiz Itālijā, otrreiz Savienotajās Valstīs. Varas iestādēm viņš pazīstams kā narko­tiku tirgotājs. Tas ir punkts mūsu labā. Tas nozīmē, ka viņš nekad nevarēs dot neitrālu liecību, jo viņu pašu uzskata par vienu no vadošajiem, un tad vēl šīs sodāmības. Turklāt viņam te ir sieva—amerikāniete — un trīs bērni, un Soloco pazīs­tams kā labs ģimenes cilvēks. Viņš cietīs klusu, kamēr vien zinās, ka ģimene tiek labi nodrošināta.

Dons izpūta dūmu mutuli un pajautāja:— Ka tu domā, Santīno?Heigens zināja, kāda būs atbilde. Sanijam kremta viņa pakļautība Donam. Viņš vēlējās pats uzsākt kādu lielu operā­ciju. Šī būtu ideāla iespēja.Sanijs iedzēra krietnu malku viskija.— Tai baltajā pulveri ir milzums naudas,— viņš teica,— bet tas ir bīstami. Dažs labs var tikt aiz restēm uz divdesmit gadiem. Manuprāt, ja mēs paši atturētos no beigu operācijām un aprobežotos ar aizsardzību un finansēšanu, tā padarīšana nebūtu slikta.Heigens atzinīgi paskatījās uz Saniju. Labi izspēlēja savu kārti. Balstījās uz acīm redzamo. Jo labāk viņam pašam.

Dons atkal izpūta dūmu mutuli.— Un kā tu domā, Tom? .

Heigens centās būt pilnīgi godīgs. Viņš jau bija secinājis, ka Dons noraidīs Soloco priekšlikumu. Ļaunākais Heigenam likās tas, ka šī šķita esam viena no retajām reizēm Dona dzīvē, kad viņš nav pārdomājis visu līdz galam. Dons neskatījās pietiekami tālu uz priekšu.

Droši, Tom!—Dons uzmundrinoši teica.— Pat siciliešu consigliori ne vienmēr ir vienis pratis ar bosu.— Visi pasmējās.

Es domāju, ka vajadzētu piekrist,— sacīja Heigens. — Iemesli jums labi redzami un zināmi. Bet pats galvenais ir, lūk, kas. Narkotiskās vielas sola daudz lielāku peļņu nekā jebkurš cits darījums. Ja to neuzņemsimies mēs, uzņemsies citi, varbūt Tatalju Ģimene. Ar to ienākumu, kāds te sagaidāms, viņi var uzkrāt arvien vairāk spēka un politiskās varas. Viņu Ģimene kļūs stiprāka par mūsējo. Beidzot viņi uzliks mums ķepu un atņems to pašu, kas mums ir. Tāpat notiek ar valstīm. Ja bruņojas citi, jābruņojas arī mums. Ja Tataljas kļūs ekono­miski spēcīgāki, viņi mūs apdraudēs. Pašlaik mums ir azartspē­les, mums ir arodbiedrības, un šobrīd tas ir pats labākais. Bet, manuprāt, narkotiskajām vielām ir nākotne. Domāju, ka mums jāiesaistās šajā darījumā, citādi riskējam zaudēt visu. Ne jau uzreiz, bet varbūt tuvāko desmit gadu laikā.

Šķita, ka dzirdētais atstājis lielu iespaidu uz Donu. Cigāru kūpinādams, viņš nomurmināja:—Tas, bez šaubām, ir galvenais.— Tad viņš nopūtās un piecēlās.— Cikos man rīt ar to ķeceri jāsatiekas?

Viņš būs šeit desmitos no rīta,— cerību pilns teica Heigens. Varbūt Dons tomēr piekritīs.

Es gribu, lai jūs abi būtu klāt,— Dons izrīkoja. Viņš izslējās, izstaipījās un saņēma dēlu pie rokas.— Santīno, šonakt kārtīgi izgulies. Tu izskaties kā nodzīts zirgs. Esi prātīgs, mūžīgi tu nebūsi jauns.

Šīs tēvišķās gādības iedrošināts, Sanijs pajautāja to, ko neiedrošinājās Heigens:—Tēt, kāda būs tava atbilde?Dons Korleone pasmaidīja.— Kā lai es zinu, pirms neesmu noskaidrojis procentus un citus sīkumus? Turklāt man vēl jāpārdomā šīvakara padoms. Es galu galā neesmu no tiem, kuri mēdz strēbt karstu.— Jau iedams ārā pa durvīm, viņš nevērīgi pajautāja Heigenam:— Vai tavos papīros ir atzīmēts, ka šis Turks pirms kara pelnījās ar prostitūciju? Ar to pašu, ko tagad Tatalju Ģimene. Pieraksti, kamēr neesi aizmirsis!— Dona balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls, un Heigens pietvīka. Viņš tīši nebija minējis šo apstākli, jo attiecībā uz darījumu tam nebija nozīmes, un Heigens baidījās, ka tas varētu ietekmēt Dona lēmumu. Intīmajos jautājumos Dons bija pazīs­tams ar savu izcilo puritānismu.

Verdžils «Turks» Soloco bija vidēja auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar patumšu sejas krāsu, un viņu viegli varēja noturēt par īstu turku. Virs izliektā, austrumnieku zobenam līdzīgā deguna zalgoja melnas, cietsirdīgas acis. Visa Soloco būtne pauda iespaidīgu pašcieņu.

Sanijs Korleone sagaidīja Soloco pie durvīm un aizveda viņu uz kabinetu, kurā jau gaidīja Heigens un Dons. Heigens sevī nodomāja, ka nekad nav redzējis draudīgāka izskata cilvēku, ja neņem vērā vienīgi Luku Brāzi.

Sekoja laipna sarokošanās. Ja Dons man jautātu, vai šis vīrs ir ar aknām, man būtu jāatbild «jā», nodomāja Heigens. Viņš nekad nebija redzējis tādu spēka iemiesojumu vienā cilvēkā, pat Donā ne. Taisnību sakot, Dons sevi pašlaik neparādīja no labākās puses. Viņš izturējās pārlieku vienkārši, pat zemnie­ciski.

Soloco nekavēdamies uzsāka lietišķu sarunu. Bizness — narkotiskās vielas. Viss jau sagatavots. Magoņu lauki Turcijā ik gadus garantē zināmu ražu. Francijā ir nodrošināts uzņē­mums, kur izejvielu pārvērst morfija. Sicīlija ir absolūti droša fabrika, kur to pārvērst heroīnā. Ievest preci abās šajās valstīs ir tik droši, cik biznesā vispār iespējams. Ievest to Savienota­jās Valstīs nozīmēs zaudēt procentus piecus, jo FIB vīri, kā viņiem abiem zināms, ir neuzpērkami. Bet peļņa būs milzīga, un riska nekāda.

— Kādēļ jūs nākat pie manis?— Dons laipni jautāja.— Ar ko esmu izpelnījies jūsu augstsirdību?