Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džeks Volcs noklausījās teikto, izturēdamies tā, it kā dzirdētu bērna lielīšanos. Tad viņš skarbi noskaldīja, tīši runādams paceltā balsī:— Gribat mani iebiedēt?

— Ne mazākā mērā,— Heigens mierīgi atbildēja.— Esmu ieradies vienīgi tādēļ, lai lūgtu pakalpojumu savam draugam. Gribēju jums paskaidrot, ka jūs ar to neko nezaudēsiet.

Kā uz burvja mājienu Volca seja pārvērtās dusmu grimasē. Mute sašķiebās, ogļmelnās uzacis savilkās biezā vienlaidu līnijā virs zibošajām acīm. Viņš saliecās pār rakstāmgaldu uz Heigena pusi.— Nu labi, tu glumais smerdeli, klausies manu atbildi tev un tavam bosam, lai kas viņš būtu! Džonijs Fontāne to lomu nedabūs nekad un neparko. Es uzspļauju visiem mafijas barvežiem!—Viņš atliecās atpakaļ.— Un vēl kāds padoms tev, vecīt. Ceru, ka esi dzirdējis Edgara Hūvera vārdu.— Volca sejā parādījās izsmējīga izteiksme.— Viņš man ir tuvs draugs. Ja es viņam paziņošu, ka man uzstāda noteikumus, jūs tur vairs kauliņus nesalasīsiet!

Heigens pacietīgi ļāva viņam runāt, pie sevis domādams, ka no cilvēka ar Volca stāvokli gan varēja gaidīt vairāk prāta. Kā vispār cilvēks, kas spēj tik muļķīgi uzvesties, varējis pacelties līdz vadošam postenim sabiedrība, kas vērta simtiem miljonu dolāru? Te bija nopietns iemesls pārdomām, jo Dons meklēja jaunus darba laukus, kur ieguldīt naudu. Ja kinorūpniecības vadošajās aprindās valda tāds trulums, tā varētu būt īstā joma Dona nolūkiem. Paši lamuvārdi Heigenu nepavisam neuztrauca. Sarunu mākslu viņš bija apguvis no sava Dona. «Nekad neiekarsti dusmās,» Dons bija mācījis. «Nekad nedraudi. Ar cilvēkiem jāapspriežas saprātīgi.» Itāliešu vārds rajunah bija daudz skanīgāks. Šī māksla prasīja ignorēt visus apvainojumus, visus draudus, laist visu pār galvu. Heigens bija redzējis, kā Dons astoņas stundas nosēž pie sarunu galda, norīdams visus apvainojumus un cenzdamies pārliecināt kādu lieluma mānijas apsēstu vīru. Pēc šīm astoņām stundām Dons Korleone bezpalīdzīgi noplātīja rokas un sacīja pārējiem vīriem pie galda: «Nē, ar šo vīru prātīgi runāt nav iespējams.» Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās un izgāja no istabas. Stūrgalvī­gais sarunu biedrs bailēs nobālēja. Donam sūtīja pakaļ un lūdza viņu atgriezties istabā. Vienošanos panāca, bet divus mēnešus vēlāk stūrgalvīgais vīrs tika nošauts savā iecienītajā frizētavā.

Un tā Heigens uzsāka vēlreiz, runādams visikdienišķākajā tonī.— Paskatieties uz manu vizītkarti!— viņš teica.— Es esmu jurists. Vai es ietu uzprasīties pēc nepatikšanām? Vai es esmu izteicis kaut vienu draudu? Gribu tikai paskaidrot, ka esmu gatavs pieņemt jebkādus jūsu noteikumus, lai dabūtu Džonijam Fontānem šo lomu. Manuprāt, esmu jau piedāvājis ļoti daudz par tādu niecīgu pakalpojumu. Turklāt tādu pakalpo­jumu, kurš, cik saprotu, būtu arī jūsu interesēs. Džonijs saka, jūs atzīstot, ka viņš būtu ideāli piemērots šai lomai. Un jāpiebilst, ka pretējā gadījumā šāds pakalpojums no jums nemaz netiktu lūgts. Ja jums ir bažas par savu ieguldījumu, mans klients ņem savā ziņā filmas finansiālo pusi. Bet, lūdzu, ļaujiet man paskaidrot visu līdz galam. Mēs saprotam, ka jūsu «nē» ir «nē». Neviens jūs nevar piespiest un nemēģina to darīt. Varu piebilst, ka mēs zinām par jūsu draudzību ar misteru Hūveru, un mans boss šādu apstākli prot novērtēt. Viņš šādas attiecības vērtē augstu.

Volcs klausījās, spēlēdamies ar lielu, sarkanā putna spalvā izveidotu pildspalvu. Kad Heigens pieminēja naudu, viņš saausījās un pārtrauca spēlēties. Augstprātīgi tēvišķā tonī viņš teica:— Filmu vērtē uz pieciem miljoniem.

Heigens klusi iesvilpās, pauzdams apbrīnu, tad nevērīgi noteica:— Manam bosam ir daudz draugu, kas viņu atbalsta.

Pirmoreiz visas sarunas laikā Volcs sāka ieklausīties nopietni. Viņš uzmanīgāk ieskatījās Heigena vizītkartē. — Nekad neesmu par tevi dzirdējis,— viņš teica.— Es zinu gandrīz visus Ņujorkas lielākos advokātus, bet kas tu tāds esi, velns lai parauj?

— Es darbojos kādā no cienījamām korporatīvam praksēm,— Heigens sausi atbildēja.— Manā pārziņā ir šī viena darījumu sfēra.— Viņš piecēlās.— Es jūs ilgāk neaizkavēšu.

Volcs paspieda viņa sniegto roku. Heigens devas uz durvīm, tad vēlreiz pagriezās pret Volcu.— Cik zinu, jums jāstrādā ar ļaudīm, kas cenšas izlikties nozīmīgāki, nekā ir īstenībā. Man ir tieši otrādi. Jūs varat noskaidrot visu par mani ar mūsu kopīgā drauga starpniecību. Ja gadījumā pārdomājliet, piezvaniet man uz viesnīcu.— Pēc īsas pauzes viņš turpināja:— Jums tie varbūt liksies zaimi, bet mans klients var palīdzēt jums tādās lietās, kas ir pat ārpus mistera Hūvera iespēju robežām.— Viņš ievēroja, ka kinorežisora acis savel­kas šaurāk. Beidzot Volcs sāka kaut ko saprast.

— Starp citu, man ļoti patīk jūsu filmas,— Heigens sacīja iespējami glaimīgā balsī.— Ceru, ka spēsiet noturēties līmenī. Mūsu valstij tas ir vajadzīgs.

Vēlu pēcpusdienā Heigenam piezvanīja Volca sekretāre un paziņoja, ka pēc stundas pie viesnīcas piebraukšot mašīna un aizvedīšot viņu pie Volca uz vakariņām režisora ārpilsētas mājā. Viņa paskaidroja, ka brauciens ilgšot apmēram trīs stundas, bet mašīnā būšot bārs un uzkodas. Heigens zināja, ka Volcs pats dodas turp savā personiskajā lidmašīnā, un nesa­prata, kāpēc nav uzaicināts lidot kopā ar viņu. Laipnā balss piebilda:—Misters Volcs ieteica jums paņemt līdzi nepiecie­šamo naktsguļai. No rīta viņš jūs aizvedīs uz lidostu.

— Labi,— atbildēja Heigens un atkal nesaprata, no kurie­nes Volcam zināms, ka viņš ar rīta lidmašīnu dodas uz Ņujorku. Viņš brīdi kavējās pārdomās. Visticamākais, Volcs palaidis viņam pa pēdām privātdetektīvus, lai iegūtu visu iespējamo informāciju. Tādā gadījumā Volcs, protams, zina, ka Heigens pārstāv Donu, un tas nozīmē, ka viņš zina arī šo to par Donu pašu, bet tas savukārt nozīmē, ,ka tagad viņš ir sagatavojies runāt nopietni. Varbūt vēl kaut kas izdodas, Heigens nodo­māja. Un varbūt Volcs galu galā ir attapīgāks, nekā izskatījās šorīt.

Džeka Volca māja atgādināja uzņemšanai sagatavotu kinolaukumu. Plantāciju tipa savrupmāju ietvēra plaši dārzi, ko savukārt apjoza plats, melns jājamais ceļš, staļļi un ganības zirgiem. Dzīvžogi, puķu dobes un zālieni bija apkopti tik rūpīgi kā kinozvaigznes nagi pēc manikīra.

Volcs sagaidīja Heigenu, stāvēdams slēgtas stikla lodžijas durvīs. Oficiālo uzvalku viņš bija nomainījis pret zilu zīda kreklu ar vaļēju apkakli un sinepju krāsas biksēm un kājās uzvilcis mīkstas ādas sandales. Viņš pasniedza Heigenam palielu martīni glāzi un otru no sagatavotās paplātes paņēma sev. Volcs šķita krietni draudzīgāk noskaņots nekā no rīta. Viņš aplika roku Heigenam ap pleciem un teica:— Līdz maltītei vēl ir brīdis laika, iesim apskatīt manus zirgus!

Ceļā uz staļļiem viņš sacīja:— Es noskaidroju, kas jūs esat, Tom; jums vajadzēja tūlīt man pateikt, ka jūsu boss ir Korleone. Sākumā noturēju jūs par kādu trešās šķiras censoni, ko Džonijs nolīdzis, lai mani iebiedētu. Un tam es nepadodos. Ienaidnie­kus es, protams, negribu iemantot, tur neredzu jēgas. Bet tagad izklaidēsimies. Par lietu varam runāt pēc vakariņām.

Pārsteidzošā kārtā Volcs izrādījās patiesi uzmanīgs nama­tēvs. Viņš stāstīja par savām metodēm, par jauninājumiem, ar kuriem cerēja izveidot savus staļļus par labākajiem visā Amerikā. Staļļi bija ugunsdroši, atbilstoši visstingrākajām sanitārajām prasībām, un tos apsargāja īpaša privātdetektīvu drošības nodaļa. Beidzot Volcs aizveda Heigenu uz stalli, kam pie ārsienas bija piestiprināta bronzas plāksnīte ar uzrakstu «Hartums».