Mario Pjūzo - Krusttēvs

Dažos gadījumos viņam vajadzēja veikt sava Dona uzdevu­mus samērā atklāti, tomēr neiesaistot šefu. Šobrīd Heigens lidoja uz Kaliforniju tieši tādā uzdevumā. Toms apzinājās, ka viņa consigliori karjera lielā mērā atkarīga tieši no šīs misijas panākumiem vai neveiksmes. Vērtējot no Ģimenes biznesa viedokļa, tam nebija lielas nozīmes, vai Džonijs Fontāne dabūs savu ilgoto lomu kara filmā vai ne. Daudz svarīgāka bija tikšanās ar Verdžilu Soloco, ko Heigens bija nolicis nākamajā piektdienā. Taču Heigens zināja, ka Donam abi šie darījumi ir vienlīdz svarīgi, un ikvienam labam consigliori šāds apstāklis ir noteicošais.

Heigens jutās satraukts, un lidojums viņu darīja vēl nervo­zāku. Vēlēdamies nomierināties, viņš palūdza stjuartei glāzi martīni. Dons un Džonijs viņam bija īsumā pastāstījuši, kas par vīru ir šis kinorežisors Džeks Volcs. Spriežot pēc visa, ko teicis Džonijs, Heigens saprata, ka nekad nespēs Volcu pierunāt. Taču vienlaikus viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons izpildīs Džonijam doto solījumu. Pašam Heigenam vajadzēja tikai nodibināt sakarus un risināt sarunas.

Atlaidies sēdeklī, Heigens vēlreiz domās pārcilāja visu dienā gūto informāciju. Džeks Volcs bija viens no trim galvenajiem kinoproducentiem Holivudā, un viņam piederēja pašam sava studija, kurā tika slēgti līgumi ar daudziem desmitiem kinozvaigžņu. Viņš bija loceklis Savienoto Valstu prezidenta Konsultatīvās padomes militārās informācijas daļā, kinematogrāfijas sekcijā, kas nozīmēja gluži vienkārši to, ka viņš piedalās propagandas filmu veidošanā. Šis vīrs bija ēdis pusdienas Baltajā namā. Pie sevis Holivudā viņš bija uzņēmis Dž. Edgaru Hūveru. Tiesa, tas viss skanēja iespaidīgi, bet tā lielākoties bija āriene. Šie sakari balstījās uz tīri oficiālām attiecībām. Personiskās politiskās ietekmes Volcam nebija — galvenokārt viņa galēji reakcionāro uzskatu dēļ un daļēji arī lieluma mānijas dēļ — Volcs alka neierobežotas varas, nedomādams par to, ka tādējādi pulcina ap sevi veselu pretinieku armiju.

Heigens nopūtās. Volcam piekļūt šķita neiespējami. Viņš atvēra portfeli un mēģināja uzsākt kādu darbu ar dokumen­tiem, tomēr jutās pārāk noguris. Pasūtījis vēl vienu martīni, viņš iegrima pārdomās par savu dzīvi. Heigenam nebija par ko žēloties, viņš sevi patiesi uzskatīja par veiksmes lutekli. Pirms desmit gadiem izvēlētais ceļš bija izrādījies īstais un pareizais—neatkarīgi no cēloņiem, kuri diktēja šo izvēli. Heigenam dzīvē veicās, viņš jutās tik laimīgs, cik saprātīgs pieaudzis cilvēks to var vēlēties, un dzīve viņam šķita interesanta.

Toms Heigens bija trīsdesmit piecus gadus vecs, slaids gara auguma vīrietis, pēc izskata pavisam ikdienišķs. Viņa specialitāte bija jurisprudence, un pēc eksāmena nokārtošanas viņš trīs gadus bija praktizējies šai jomā, taču pašlaik Korleones Ģimenes biznesā ar tieslietām nenodarbojās.

Vienpadsmit gadu vecumā Toms bija sadraudzējies ar Saniju Korleoni, kam tolaik arī bija vienpadsmit gadu. Apmē­ram tajā laikā Heigena māte zaudēja redzi un nomira. Heigena tēvs, kurš vienmēr bija mīlējis stiprāku malku, kļuva neglāb­jams dzērājs. Savā laikā strādādams par galdnieku, viņš bija veicis savu darbu centīgi un godīgi, bet dzeršana izputināja viņa ģimeni un beidzot pašu iedzina kapā. Toms Heigens palika apaļš bārenis. Viņš klaiņoja pa ielām un pārgulēja kāpņu telpās. Toma jaunāko māsu ievietoja bāreņu namā, bet par divpadsmit gadus veciem zēniem, kuri allaž ir tik nepatei­cīgi un bēg projām no patversmēm, sociālās nodrošināšanas komitejas divdesmitajos gados gādību neuzņēmās. Turklāt Heigenam bija kāda acu kaite. Kaimiņi sačukstējās, ka to viņš esot dabūjis vai pārmantojis no mātes, tādēļ tā varot pielipt arī citiem. Visi no zēna izvairījās. Un tad Sanijs Korleone, valdonīgs, bet labsirdīgs vienpadsmit gadus vecs zēns, at­veda draugu pie sevis mājās un pieprasīja, lai viņu patur. Tomam Heigenam iedeva šķīvi kūpošu spageti ar biezu un sātīgu tomātu mērci — šī ēdiena garšu viņš nekad vairs neaizmirsa — un apguldīja zēnu uz metāla saliekamās gultas.

Šis jautājums vairs netika pārrunāts, pat ne pieminēts — Dons Korleone gluži vienkārši paturēja zēnu pie sevis, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Dons pats aizveda zēnu pie ārsta, kas izdziedināja viņa acu kaiti. Dons iekārtoja zēnu koledžā un vēlāk sūtīja viņu studēt tieslietas. Visā šajā laikā Dons izturējās drīzāk kā aizbildnis, nevis kā tēvs. Maigas jūtas viņš neizrādīja, tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pret Heigenu izturējās laipnāk nekā pret saviem dēliem. Dons nekad necentās uzspiest viņam savu tēva gribu. Arī studēt tieslietas pēc koledžas beigšanas Toms devās pats pēc savas vēlēšanās. Viņš bija reiz dzirdējis Donu Korleoni sakām: «Advokāts ar portfeli var tikt pie krietni lielākas naudas nekā simt vīri ar pistolēm.» Tai pašā laikā Sanijs un Fredijs tēvam par lielu nepatiku jau pēc vidusskolas beigšanas neatlajdīgi vēlējās iesaistīties Ģimenes biznesā. Vienīgi Maikls devās tālāk uz koledžu un pēc notikumiem Pērlhārborā brīvprātīgi iestājās f lotē.

Kad Heigens bija nokārtojis advokatūras gala eksāmenu, viņš apprecējās un uzsāka pats savu ģimenes dzīvi. Jaunā sieva bija itāliete no Ņūdžersijas, turklāt beigusi koledžu — tas tolaik bija retums. Pēc kāzām, kuras, protams, nosvinēja Dona Korleones namā, Dons piedāvāja savu palīdzību un atbalstu jebkuros Heigena nākotnes plānos. Viņš varēja piegā­dāt audžudēlam klientus, apgādāt viņa kantori ar visu nepie­ciešamo, lai Heigens uzsāktu savu jurista karjeru ar jau stabilu stāvokli.

Toms Heigens nolieca galvu un sacīja Donam:— Es gribētu strādāt jums.

Dons jutās pārsteigts, tomēr apmierināts.— Tu zini, kas es esmu?— viņš vaicāja.

Heigens pamāja ar galvu. Dona varenības pakāpi viņš gan īsti nezināja, vismaz tobrīd vēl ne. To viņš pilnībā neuzzināja arī turpmākajos desmit gados, pirms kļuva par consigliori vietas izpildītāju, aizvietodams saslimušo Dženko Abandando. Bet toreiz viņš pamāja ar galvu un ieskatījās Donam acīs.— Es gribētu strādāt jums tāpat kā jūsu dēli,— Heigens teica, ielikdams šajos vārdos savu pilnīgo uzticību Donam kā tēvam. Jau tajā laikā Dons izcēlās ar īpašu spēju saprast cilvēkus. Pēc šiem vārdiem viņš cieši un ātri apskāva Heigenu—tā bija pirmā tēvišķa maiguma izpausme, kopš Toms bija ienācis viņa mājā,— un turpmāk izturējās pret viņu kā pret savu īsto dēlu, lai gan palaikam mēdza atkārtot: «Tom, nekad neaizmirsti savus vecākus!» Izklausījās gluži tā, it kā Dons vienlaikus to atgādinātu pats sev.

Heigens nemaz nebūtu varējis viņus aizmirst. Viņa māti, garīgi atpalikušu un nevīžīgu sievieti, tiktāl bija nomocījusi mazasinība, ka viņa nespēja nedz lolot maigas jūtas pret saviem bērniem, nedz arī tās notēlot. Savu tēvu Heigens bija ienīdis. Mātes aklums neilgi pirms viņas nāves bija līdz šausmām satriecis Heigenu, un pats savu acu kaiti zēns pēc tam bija uztvēris kā likteņa zīmi. Viņš bija pārliecināts, ka kļūs akls. Pēc tēva nāves vienpadsmit gadus vecā Toma Heigena prāts bija kaut kā dīvaini aptumšojies. Zēns bija klejojis pa ielām kā dzīvnieks, kas gaida nāvi, līdz liktenīgajā dienā Sanijs bija atradis viņu guļam kādā patrepē un aizvedis viņu pie sevis uz mājām. Viss, kas notika pēc tam, bija neticams brīnums. Tomēr gadiem ilgi Heigens tika mocījies murgos, sapnī redzēdams sevi pieaugušu un aklu, redzēdams, kā viņš iet pa ielu, klaudzinādams ar baltu spieķi sev priekšā, un kā aiz muguras ubagodami nāk viņa aklie bērni, tāpat klaudzinā­dami ar maziem, baltiem spieķīšiem. Reizēm, pamostoties no rīta, viņš līdz ar pirmajiem apziņas mirkļiem redzēja acu priekšā Dona Korleones seju, un viņu pārņēma drošības sajūta.