Mario Pjūzo - Krusttēvs

Ceļā uz slimnīcas durvīm Dons Korleone uzlika roku uz Maikla piedurknes, ļaudams pārējiem aiziet gabaliņu pa priekšu.— Kad pabeigsi koledžu, atnāc pie manis aprunā­ties,— Dons teica.— Man ir šis tas padomā, kas tev būs pa prātam.

Maikls neatbildēja. Dons Korleone nervozi nosēcās un turpināja:— Zinu jau, zinu, kāds tu esi. Neprasīšu no tevis nekā tāda, ko tu neatzīsti. Man ir kas īpašs padomā. Ej pa to ceļu, kuru esi sācis; galu galā tu esi vīrs. Bet, kad pabeigsi studijas, atnāc pie manis — gluži vienkārši kā dēls pie sava tēva.

Slimnīcas gaitenī, cieši bariņā saspiedušās, gaidīja Dženko Abandando sieva un trīs meitas; ģērbušās melnās drānās, viņas izskatījās gluži kā sabozušos vārnu bariņš uz baltās flīžu grīdas. Ieraudzījušas no lifta iznākam Donu Korleoni, viņas visas reizē itin kā uzspurdza gaisā un instinktīvi traucās viņam pretī, kā glābiņu meklēdamas. Māte melnajā tērpā izskatījās majestātiski korpulenta, meitas izplūdušas un neizskatīgas. Misis Abandando steigšus noskūpstīja Dona Korleones vaigu un šņukstot ievaimanājās:—Ai, jūs esat īsts svētais — atnācāt šurp savas meitas kāzu dienā!

Dons Korleone pacentās aši atvairīt šos pateicības plū­dus.— Vai tad man nepienākas parādīt godu savam drau­gam— tādam draugam, kurš divdesmit gadus bijis tikpat kā mana labā roka?— Viņš tūdaļ saprata: nākamā atraitne vēl nav aptvērusi, ka viņas vīram šonakt jāmirst. Dženko Abandando, vēža mocīts, gulēja šai slimnīcā jau gandrīz gadu, un sieva viņa neārstējamo slimību bija sākusi uztvert gluži kā savas ikdienas neizbēgamu daļu. Viņai šķita, ka šovakar iestājies tikai viens no kārtējiem saasinājumiem.

— Ejiet iekšā pie mana nabaga vīra,— viņa steigšus runāja tālāk,— viņš grib jūs redzēt. Nabadziņš tik ļoti vēlējās tikt uz kāzām, lai apliecinātu jums savu cieņu, bet ārsts neparko nelaida. Tad viņš teica, ka jūs šajā izcilajā dienā pats atnākšot pie viņa, tikai es tam nevarēju ticēt. Ai, tiesa gan, ka vīrieši labāk nekā sievietes prot novērtēt draudzību! Ejiet iekšā, viņam būs liels prieks!

No Dženko Abandando istabas iznāca medmāsa un ārsts. Ārsts bija jauns, nopietna izskata cilvēks, un viņa izturēšanās liecināja par valdonīgu dabu, kas raksturīga cilvēkam, kurš vienmēr bijis ļoti bagāts. Viena no meitām bikli pavaicāja: — Dakter Kenedij, vai tagad mēs varam ieiet pie viņa?

Ārsts Kenedijs pārlaida prāvajam pulciņam neapmierinātu skatienu. Vai tiešām šie cilvēki nesaprot, ka slimnieks tur iekšā mirst, turklāt vēl cieš mokošas sāpes? Daudz labāk taču būtu, ja ļautu viņam aiziet mierīgi!

— Man šķiet, būtu labāk, ja ietu tikai ģimenes locekļi,— viņš izmeklēti laipnā balsī atbildēja un jutās visai pārsteigts, kad sieva un meitas pievērsās nelielajam, druknajam vīrietim ar slikti pieguļošu smokingu mugurā, it kā gaidīdamas viņa lēmumu.

Druknais vīrietis sāka runāt. Viņa balsī skanēja tikko jaušams itāliešu akcents.— Mīļo dakter, Dons Korleone jau­tāja,— vai tiesa, ka slimnieks mirst?

— Jā,— ārsts Kenedijs atbildēja.

— Tad jums te vairāk nekas nav iesākams,— Dons Kor­leone teica.— Mēs tagad ņemsim šo nastu uz saviem pleciem. Mēs sniegsim viņam mierinājumu. Mēs aizspiedīsim viņam acis. Mēs viņu apglabāsim, apraudāsim un turpmāk gādāsim par viņa sievu un bērniem.

Dzirdēdama tik tiešus vārdus, misis Abandando piespieda sevi saprast neizbēgamo un ļāva vaļu asarām.

Ārsts Kenedijs paraustīja plecus. 5iem zemniekiem taču neko neiestāstīsi. Tai pašā laikā viņš tomēr saprata, ka šī cilvēka vārdos slēpjas skarba patiesība. Viņa loma ir beigusies. Joprojām nevainojami laipnā tonī viņš teica:— Lūdzu, pagai­diet, kamēr māsa jūs ielaidīs — viņai vēl brītiņu jāaprūpē pacients.— Baltajam virsvalkam plandot, viņš devās projām pa gaiteni.

Medmāsa iegāja atpakaļ istabā, un viņi palika gaidot. Beidzot viņa atkal iznāca ārā un, pieturēdama durvis, aicināja apmeklētājus iekšā.— Centieties viņu nesatraukt,— māsa pačukstēja,— viņš ir pa pusei nemaņā no sāpēm un drudža. Un nepalieciet ilgāk par dažām minūtēm—to drīkst tikai sieva,— Pazinusi pienākušo Džoniju Fontāni, viņa plati ieplēta acis. Džonijs viņai atzinīgi uzsmaidīja, un meitene lūkojās viņā ar neslēptu aicinājumu. Iegrāmatojis viņu atmiņā turpmākai vajadzībai, Džonijs iegāja slimnieka istabā.

Dženko Abandando jau ilgi bija spēkojies ar nāvi un beidzot pieveikts un paguris gulēja paaugstinātajā gultā. No viņa bija atlikuši tikai kauli un āda, un kādreiz veselīgie melnie mati bija pārvērtušies nedzīvās, izklīdušās šķipsnās. Dons Korleone mundri teica:—Dženko, mīļais draugs, es atvedu savus dēlus apliecināt tev savu cieņu, un redzi, te ir pat Džonijs no savas tālās Holivudas.

Mirējs pacēla acis pret Donu, un drudžainais skatiens pauda pateicību. Jaunie vīrieši pēc kārtas saņēma savās stingrajās plaukstās viņa izdēdējušo roku. Sieva un meitas sastājās gar gultu, skūpstīja viņu uz vaiga un cita aiz citas centās satvert slimnieka otru roku.

Tad vecā drauga plaukstu savējā saņēma Dons. Viņš mierinoši teica:— Veseļojies ašāk, lai mēs varam vēl kopā aizceļot uz Itāliju, uz mūsu veco ciematu. Saspēlēsim vīnūža priekšā poccie, kā agrāk mūsu tēvi!

Mirējs papurināja galvu. Pamājis jaunajiem un savai ģime­nei, lai tie paiet tālāk no gultas, viņš ar kaulainu tvērienu cieši iekrampējās Dona rokā. Dženko mēģināja runāt. Dons nolieca galvu zemāk, tad apsēdās uz krēsla līdzās gultai. Dženko Abandando šļupstēja kaut ko par kopīgajām bērnu dienām. Tad viņa ogļmelnajās acīs iezibējās viltīgs spīdums. Viņš kaut ko nočukstēja. Dons pieliecās tuvāk. Tad viņš papurināja galvu, un pārējie ar izbrīnu raudzījās, kā viņam pār vaigiem līst asaras. Drebelīgā balss kļuva skaļāka un aizskanēja pāri istabai. Ar pārcilvēcisku, mokošu piepūli Abandando pacēla galvu no spilvena un neredzošām acīm izstiepa izdilušo pirkstu pret Donu.

— Krusttēv, Krusttēv,— viņš sauca, aklu skatienu vērda­mies sev priekšā,— es tevi lūdzu, paglāb mani no nāves! Mana miesa jau drūp no kauliem, un es jūtu, kā tārpi grauž manas smadzenes. Krusttēv, izārstē mani, tev ir tāds spēks, izārstē un aiztaupi asaras manai nabaga sievai! Mēs taču abi, vēl puikas būdami, spēlējāmies kopā Korleones ciematā — vai tagad tu ļausi man vienam nomirt, kad mani tā biedē elle, kurā varu nonākt par saviem grēkiem?

Dons klusēja. Abandando piebilda:— Šī ir tavas meitas kāzu diena, un tu nedrīksti man atteikt!

Dons atbildēja lēni, ar svinīgu nopietnību, cenzdamies ar saviem vārdiem izlauzt ceļu cauri nesaprātīgajiem murgiem. — Mans vecais draugs,— viņš teica,— man nav tāda spēka. Ja man tāds būtu, vari ticēt, ka es būtu žēlsirdīgāks par Dievu. Bet nebaidies no nāves un nebaidies no elles. Es likšu teikt mesu tavai dvēselei katru rītu un katru vakaru. Tava sieva un bērni lūgs Dievu par tevi. Kā gan Dievs varēs tevi sodīt, ja tik daudzi aizlūgs par tevi?

Izģindušajā sejā parādījās viltīga izteiksme, kas izskatījās gandrīz vai neķītra. Abandando izmanīgi apjautājās:— Tātad tas ir nokārtots?

Kad Dons atbildēja, viņa balss skanēja dzedri, bez mierinā­juma.— Tu esi zaimotājs. Samierinies ar likteni!

Abandando atkrita spilvenā. Drudžainais cerību stars viņa acīs apdzisa. Istabā atkal ienāca medmāsa un ļoti lietišķi sāka raidīt apmeklētājus ārā no istabas. Dons piecēlās, bet Aban­dando izstiepa roku.