Mario Pjūzo - Krusttēvs

Dons pamāja ar galvu. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt, ka pats brīdinājis senatoru neierasties.— Vai jauka dāvana?

Heigena sejā parādījās atzinīga godbijība, un, kaut gan viņa ritēja vācu un īru asinis, sejas vaibsti uz brīdi kļuva neparasti itāliski.

— Senlaicīgas sudrablietas, ļoti vērtīgas. Jaunie par tām var dabūt vismaz tūkstoti. Senators iztērējis daudz laika, lai atrastu tieši to, ko vajag. Tādiem cilvēkiem tas ir svarīgāk par mantas vērtību.

Dons Korleone necentās slēpt prieku par to, ka tik ievērojams cilvēks kā senators parādījis viņam tādu godu. Senators, tāpat kā Luka Brāzi, bija viens no pamatakmeņiem Dona varenības sistēmā, un ar šo dāvanu arī viņš bija lieku reizi apliecinājis savu uzticību.

Keja Edamsa pazina Džoniju Fontāni tajā pašā brīdī, kad viņš ienāca dārzā. Viņa bija patiesi pārsteigta.— Tu man nekad neesi teicis, ka tava ģimene ir draugos ar Džoniju Fontāni,— viņa teica.— Tagad es noteikti precēšos ar tevi.

Vai gribi ar viņu iepazīties?— Maikls jautāja.

Tagad ne,— atbildēja Keja un nopūtās.— Es veselus trīs gadus biju viņā iemīlējusies. Vienmēr braucu uz Ņujorku, kad vien viņam bija koncerts, un katrreiz izkliedzu balsi aiz sajūsmas. Viņš bija tik vienreizējs!

Pieiesim pie viņa vēlāk,— teica Maikls.

Kad Džonijs beidza dziedāt un kopā ar Donu Korleoni nozuda mājā, Keja Maiklam šķelmīgi jautāja:— Tu taču negri­bēsi man iestāstīt, ka tādam izcilam kinoaktierim kā Džonijam Fontānem vajadzīga tava tēva palīdzība?

Džonijs ir tēva krustdēls,— Maikls atbildēja.— Un, ja nebūtu tēva, diez vai viņš šodien būtu izcils kinoaktieris.

Tas jau skan kā ievads vēl vienam interesantam stās­tam,— Keja Edamsa jautri iesmējās.

Maikls papurināja galvu.— Šo es nevaru stāstīt,— viņš Teica.

— Man tu vari uzticēties,— Keja skubināja.

Un Maikls pastāstīja. Pastāstīja bez ierastajiem jokiem, bez īpašas lepošanās. Viņš nesniedza nekādus blakus paskaidroju­mus, vienīgi piebilda, ka pirms astoņiem gadiem tēvs bijis straujākas dabas, un, tā kā šī lieta skārusi viņa krustdēlu, Dons uzskatījis par personīgā goda jautājumu.

Stāsts nebija garš. Pirms astoņiem gadiem Džomjs guva izcilus panākumus, dziedādams kopā ar kādu populāru deju orķestri. Viņš kļuva par radiofona iecienītāko dziedātāju. Diemžēl orķestra vadītājs Less Hēlijs, pazīstams vīrs skatuves biznesa pasaulē, bija noslēdzis ar Džoniju personīgu kon­traktu uz pieciem gadiem. Skatuves biznesa aprindās bieži praktizēja šādu paņēmienu. Less Hēlijs tagad viegli varēja izīrēt Džoniju un lauvas tiesu no peļņas iebāzt sava kabata.

Uz sarunām devās pats Dons Korleone. Viņš piedāvāja Lesam Hēlijam divdesmit tūkstošus dolāru, lai tas atbrīvotu Džoniju Fontāni no personīgā kontrakta. Hēlijs piesolījās ņemt tikai piecdesmit procentus no Džonija ienākumiem. Donu Korleoni šāds priekšlikums uzjautrināja. Viņš nolaida piedāvājumu no divdesmit uz desmit tūkstošiem dolāru. Orķestra vadītājs acīmredzot bija cilvēks, kas ārpus saviem iemīļota­jiem skatuves darījumiem daudz neko nesajēdza, un šī pazeminātā piedāvājuma nozīmi viņš absolūti neuztvēra. Less Hēlijs atteicās.

Nākamajā dienā Dons Korleone pats personiski ieradās pie orķestra vadītāja. Līdzi viņam bija divi labākie draugi — Dženko Abandando, viņa consigliori, un Luka Brāzi. Bez liecinieku klātbūtnes Dons Korleone piedabūja Lesu Hēliju parakstīt dokumentu, ar kuru orķestra vadītājs atbrīvoja Džoniju Fontāni no jebkādām līguma saistībām pret čeku par desmittūkstoš dolāriem. Pārliecināšanas darbu veica pistole, ko Dons Korleone pielika vadītājam pie galvas, ar visdziļāko nopietnību paziņodams, ka tieši pēc minūtes uz dokumenta atradīsies vai nu paraksts, vai arī viņa smadzenes. Less Hēlijs parakstīja. Dons Korleone iebāza pistoli kabatā un pasniedza solīto čeku.

Tālākais norisinājās tieši tā, kā to varēja paredzēt. Džonijs Fontāne kļuva par Amerikas ievērojamāko dziedoni. Viņš piedalījās Holivudas mūziklos, kuri studijai sapelnīja veselu bagātību. Viņa iedziedātās plates ienesa miljoniem dolāru. Tad Džonijs šķīrās no sievas, savas bērnības dienu draudze­nes, un atstāja abus bērnus, lai apprecētu visžilbinošāko kinozvaigzni. Drīz viņš uzzināja, ka šī skaistule ir palaistuve. Viņš dzēra, nodevās azartspēlēm, uzdzīvoja ar citām sievie­tēm. Tad kaut kas notika ar Džonija balsi. Plates vairs neizpirka. Studija neatjaunoja kontraktu. Un tā nu viņš ir atkal ieradies pie sava krusttēva.

Keja domīgi teica:— Vai tu gadījumā neesi greizsirdīgs uz savu tēvu? Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījis, viņš arvien pūlas citu labā. Viņam jābūt ļoti labsirdīgam.— Viņa greizi pasmīnēja.— Tiesa, viņa metodes gan gluži neatbilst vispārpieņemtajām normām.

Maikls nopūtās.— Tā laikam izskatās gan. Bet paklausies vēl ko. Vai esi dzirdējusi par Arktikas pētniekiem, kuri ceļā uz Ziemeļpolu aiz sevis atstāj vietvietām izkaisītas pārtikas slēptuves? Katram gadījumam, ja tās kādreiz ievajadzētos. Mana tēva pakalpojumi ir kaut kas līdzīgs. Kādu dienu vajadzība var novest viņu pie jebkura no šo ļaužu durvīm, un tad ir labāk, ja viņi jau agrāk ir tikušies.

Kad viesi bija apskatījuši, apjūsmojuši un nogaršojuši kāzu torti, dārzā jau valdīja puskrēsla. Līgava vēl steigšus nolasīja no šī Nadzorīnes īpaši ceptā garduma kārdinošos krēma rotājumus un tad kopā ar savu blondo līgavaini devās projām baudīt medusmēnesi. Dons laipni izvadīja viesus, turklāt pārliecinādamies, ka melnais limuzīns ar FIB vīriem tuvumā vairs nav manāms.

Beidzot gatvē palika tikai viens automobilis — lielais, mel­nais kadiljaks, pie kura stūres sēdēja Fredijs. Dons iekārtojās priekšējā sēdeklī, kustēdamies ar saviem gadiem un apmēriem neparastu veiklību. Sanijs, Maikls un Džonijs Fontāne apsēdās aizmugures sēdeklī. Dons pajautāja Maiklam:— Tā tava mei­tene— vai viņa tiks pati uz pilsētu, bez tevis?

Maikls pamāja ar galvu.— Par to parūpēsies Toms.

Dons Korleone apmierināti pasmaidīja par Heigena izdarīgumu.

Benzīna ierobežojumi joprojām bija spēkā, tāpēc uz Pārkvejas loka ceļā uz Manhetenu mašīnu bija maz. Jau pēc nepilnas stundas kadiljaks nogriezās ielā, kas veda uz franču slimnīcu. Pa ceļam Dons Korleone painteresējās, vai jaunāka­jam dēlam labas sekmes mācībās. Maikls apstiprinoši pamāja. Tad aizmugurē ierunājās Sanijs:— Džonijs stāsta, ka tu gribot nokārtot to Holivudas lietu. Vai man doties uz turieni palīgā?

— Brauks Toms — un jau šovakar,— Dons strupi atteica. — Tur nekādu palīdzību nevajag, lieta pārāk vienkārša.Sanijs Korleone iesmējās.— Džonijs netic, ka tu tur ko varēsi izdarīt, tāpēc es domāju, ka varbūt gribi mani palīgā.

Dons Korleone atskatījās pār plecu.— Kādēļ tu šaubies par mani?— viņš jautāja Džonijam Fontānem.— Vai tavs krust­tēvs nav kādreiz izdarījis to, ko solījis? Vai mani kāds ir varējis apvest ap stūri?

Džonijs nervozi atvainojās.— Krusttēv, tas vīrs ir īsts lielkalibra pezzonovanfe. Viņam nevar piekļūt, pat ar naudu ne. Viņam ir augsti sakari. Un viņš mani ienīst. Es tik tiešām nesaprotu, kā tu to varēsi.

Dons labsirdīgi pasmējās.— Es tev saku: lomu tu dabūsi.— Viņš iebikstīja Maiklam ar elkoni.— Mēs taču nepievilsim manu krustdēlu, Maikl, vai ne?

Maikls, kurš par tēva spējām ne mirkli nešaubījās, piekrī­toši pamāja ar galvu.