Mario Pjūzo - Krusttēvs

Ciešanu un baiļu mocīts, Bonasera izkliedza:—Amerika bija laba pret mani! Es gribēju būs krietns pilsonis. Gribēju, lai mana meita izaug par amerikānieti.

It kā piekrizdams, Dons apņēmīgi sasita plaukstas.— Labi teikts. Lieliski. Tad tev nav par ko žēloties. Tiesnesis ir spriedis tiesu. Amerika ir spriedusi tiesu. Kad iesi pie meitas uz slimnīcu, aiznes viņai puķes un saldumu kārbiņu. Tas viņu iepriecinās. Esi apmierināts. Galu galā šis gadījums nav nekas sevišķs, puiši ir jauni un karstgalvīgi, un viens no viņiem ir ietekmīga politiķa dēls. Nē, dārgais Amerigo, tu arvien esi bijis godīgs. Lai gan tu atgrūdi manu draudzību, man jāatzīst, ka Amerigo Bonaseras dotajam vārdam es uzticētos vairāk nekā jebkuram citam. Tāpēc dod man vārdu, ka aizmirsīsi savas neprātīgās iedomas. Tā rīkoties nav amerikāniski. Piedod. Aizmirsti. Dzīvē visādi gadās.

Nežēlīgais, nicinošais izsmiekls, kas skanēja šajos vārdos, un Dona apspiestais niknums gluži satrieca nabaga apbērētāju, kurš trīcēja kā pats nelaimes iemiesojums. Tomēr viņš saņēmās un vēlreiz drosmīgi teica:— Es lūdzu tev taisnību.

Dons Korleone strupi atbildēja:— Tiesā tu dabūji taisnību.

Bonasera ietiepīgi papurināja galvu.— Nē. Puiši dabūja savu taisnību. Es savu taisnību nedabūju.

Dons novērtēja šo secinājumu ar atzinīgu galvas mājienu un jautāja:— Kādu taisnību tu gribi?

Aci pret aci,— atbildēja Bonasera.

Tu gribēji vairāk,— sacīja Dons.— Tava meita ir dzīva.

Tad liec šiem neliešiem ciest tāpat, kā cieš viņa!— Bona­sera negribīgi teica.

Dons klusēja, gaidīdams turpinājumu. Bonasera saņēma pēdējās drosmes paliekas un vaicāja:— Cik man jāmaksā?— Tas bija izmisuma sauciens.Dons Korleone pagrieza muguru. Tas nozīmēja atraidījumu. Bonasera nekustējās ne no vietas.

Beidzot Dons ar nopūtu pagriezās atpakaļ pret apbērētāju, kurš tagad bija bāls kā viņa aprūpētie nelaiķi. Dons Korleone izturējās laipni un iecietīgi — kā lāga vīrs, kurš nespēj ilgi turēt dusmas uz maldos ieslīgušu draugu.

Kādēļ tu baidies man pirmajam dāvāt uzticību?— viņš jautāja.— Tu staigā pa tiesām un gaidi mēnešiem ilgi. Tu izgrūd naudu advokātiem, kas labi zina, ka tevi pataisīs par muļķi. Tu ļauj spriest tiesu tādam tiesnesim, kurš sevi pārdod kā pēdējā ielasmeita. Agrāk, kad tev vajadzēja naudu, tu gāji uz banku, ļāvi plēst procentus un gaidīji kā ubags ar cepuri rokā, kamēr viņi tevi izošņāja no priekšas un pakaļas, lai pārliecinātos, vai tu tiešām varēsi naudu atdot.— Dons brīdi apklusa, tad viņa balss kļuva bargāka.

Bet, ja tu būtu nācis pie manis, mans naudas maks piederētu tev. Ja tu būtu nācis pie manis meklēt taisnību, tie nelieši, kas sakropļoja tavu meitu, šodien raudātu rūgtas asaras. Ja kāda pārpratuma dēļ tik godīgam cilvēkam kā tev rastos ienaidnieki, tie kļūtu mani ienaidnieki.— Dons pacēla roku, izstiepdams pirkstu pret Bonaseru.— Un tad, vari man ticēt, viņi bītos no tevis.

Bonasera nolieca galvu un nomurmināja aizžņaugtā balsī:— Esi mans draugs! Es pieņemu visu, ko tu saki.

Dons Korleone uzlika roku viņam uz pleca.— Labi,— viņš teica,— tu dabūsi savu taisnību. Un kādu dienu, kas var arī nekad nepienākt, es ieradīšos pie tevis un lūgšu pretpakalpojumu. Līdz tai dienai uzskati šo palīdzību par dāvanu no manas sievas, tavas meitas krustmātes.

Kad aiz pateicīgā apbērētāja bija aizvērušās durvis, Dons Korleone pievērsās Heigenam un sacīja:— Uzdod šo lietu Klemencam un pasaki, lai katrā ziņā izvēlas pārbaudītus vīrus, tādus, kuri neaizraujas, asinis saoduši. Mēs galu galā neesam nekādi slepkavas, vienalga, ko tas līķu aprūpētājs savā muļķa prātā safantazējis.— Tad Dons pamanīja, ka viņa pirmdzimtais caur logu cītīgi vēro svinības dārzā. Bezcerīgi, Dons Kor­leone nodomāja. Ja Santīno atsakās mācīties, viņš nekad nespēs vadīt Ģimenes biznesu, nekad nevarēs kļūt par Donu. Vajadzēs atrast citu. Turklāt drīz. Cilvēks taču galu galā nav nemirstīgs.

Tai brīdī no dārza atskanēja tādi sajūsmas saucieni, ka visi trīs vīri satrūkās. Sanijs Korleone cieši piespiedās logam. Ieraudzījis gaviļu cēloņi, viņš ar plašu smaidu steidzīgi devās uz durvīm.— Tas ir Džonijs! Atnācis gan uz kāzām — nu, ko es tev teicu?

Arī Heigens piegāja pie loga.— Tik tiešām, jūsu krust­dēls,— viņš teica Donam Korleonem.— Vai vest viņu šurp?

— Nē,— atbildēja Dons.— Lai ļaudis papriecājas par viņu. Lai nāk pie manis, kad pats vēlēsies.— Viņš uzsmaidīja Heigenam.— Redzi nu? Labs krustdēls.

Heigenam sirdī iedūra greizsirdības adatiņa. Viņš sausi atteica:— Divus gadus nav rādījies. Droši vien atkal iekūlies kādā ķezā un grib jūsu palīdzību.

— Un pie kā gan cita lai viņš grieztos, ja ne pie sava krusttēva?— atjautāja Dons Korleone.

Pirmā, kas ieraudzīja dārzā ienākam Džoniju Fontāni, bija Konija Korleone. Viņa piemirsa savu līgavas pašcieņu un ar skaļu brēcienu:—Džonij!—metās viņam ap kaklu. Džonijs cieši apskāva Koniju, noskūpstīja uz lūpām un, aplicis roku viņai ap pleciem, sagaidīja pienākam pārējos. Tie visi bija Džonija vecie draugi, ar kuriem viņš bija kopā uzaudzis Vestsaidā. Tad Konija vilka viņu pie sava jaunā vīra. Džonijs uzjautrināts ievēroja, ka blondais jauneklis ir mazliet saskābis, vairs nebūdams uzmanības centrā. Viņš spīdoši nodemon­strēja savu pievilcību, paspiezdams līgavaiņa roku un pieskan­dinādams viņa vīna glāzei.

Pazīstama balss no orķestra paaugstinājuma uzsauca: — Vai tu mums neuzdziedāsi, Džonij?— Viņš pavērās augšup un ieraudzīja sev pretī smaidām Nino Valenti. Džonijs Fontāne uzlēca uz paaugstinājuma un apkampa Nino. Savā laikā abi bija nešķirami draugi, kopā dziedāja, kopā vadāja meite­nes pa restorāniem un izbraukumos, līdz Džonijs kļuva slavens un sāka dziedāt radio. Pēc aizbraukšanas uz Holivudu Džonijs vairākkārt piezvanīja Nino, lai tāpat vien parunātos, un solījās izkārtot draugam iespēju dziedāt klubā. Taču to viņš netika izdarījis. Tagad, redzēdams ieskurbušā Nino jautro smaidu, Džonijs sajuta krūtīs uzvilnījam agrāko sirsnību.

Nino sāka strinkšķināt mandolīnu. Džonijs Fontāne uzlika roku uz Nino pleca.— Veltījums līgavai,— viņš paziņoja un, ar kāju piesizdams takti, uzsāka parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino vienlaikus izdarīja divdomīgas ķermeņa kustī­bas. Līgava lepni notvīka, viesu pūlis ar skaļiem auriem apliecināja savu sajūsmu. Drīz vien visi piebalsoja, sizdami takti ar kāju un kopā ar dziedātāju izkliegdami divdomīgo piedziedājumu katra panta nobeigumā. Kad dziesma bija galā, aplausi nerimās, līdz Džonijs nokremšļojās, lai uzsāktu jaunu dziesmu.Visi lepojās ar viņu. Džonijs nāca no viņu vidus un bija kļuvis slavens dziedātājs, ekrāna zvaigzne, kas gulēja ar visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Un tomēr viņš bija apliecinājis pienācīgo cieņu savam krusttēvam, braukdams šurp trīstūkstoš jūdzes, lai piedalītos kāzās. Viņš vēl aizvien mīlēja savus vecos draugus—tādus kā Nino Valenti. Daudzi no klātesošajiem bija dzirdējuši Džoniju un Nino dziedam kopā, kad viņi vēl bija zēni un kad neviens vēl nenojauta, ka Džonijs Fontāne ar laiku iekaros piecdesmit miljonu sieviešu sirdis.

Džonijs Fontāne noliecās un uzcēla līgavu uz orķestra paaugstinājuma, tā ka Konija palika stāvam starp viņu un Nino. Abi vīri pietupās viens otram pretī, un Nino nostrinkšķināja uz mandolīnas dažus skarbus akordus. Tas viņiem bija vecs priekšnesums — aplidošana un sāncenšu cīņa, kur zobenu vietā bija balsis un abi pārmaiņus izkliedza piedziedājumu. Ļoti taktiski un neuzkrītoši Džonijs ļāva Nino balsij pārspēt savējo un aizvilkt līgavu no sevis, tad arvien vairāk pieklusi­nāja balsi, kamēr Nino nodziedāja pēdējo triumfa pantu. Visi kāzu viesi sāka vētraini aplaudēt, un trijotne uz paaugstinā­juma sirsnīgi apskāvās. Viesi lūdza nākamo dziesmu.