Mario Pjūzo - Krusttēvs

Vienīgi Dons Korleone, kurš stāvēja uz stūra ieejas kāpnēm, juta, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu. Jautri un labsirdīgi, tā, lai neapvainotu viesus, viņš iesaucās:—Mans krustdēls nobraucis trīstūkstoš jūdzes, lai parādītu mums godu, un neviens viņam pat nepiedāvā atveldzēties?— Tūdaļ pat Džonijam pretī pastiepās vesels ducis pilnu vīna glāžu. Džonijs iedzēra malku no katras un steidzās apskaut savu krusttēvu. Vienlaikus viņš kaut ko iečukstēja Donam ausī. Dons Korleone ieveda viņu mājā.

Kad viņi ienāca kabinetā, Toms Heigens pastiepa sveicie­nam roku. Džonijs to paspieda un teica:— Sveiks, Tom, kā klājas?— Taču vārdiem trūka tā patiesā siltuma, kas bija viens no Džonija pievilcības noslēpumiem. Heigenu šis vēsums mazliet aizskāra, bet viņš norija rūgtumu. Viņš bija Dona labā roka, un par to dažkārt jāmaksā ar cilvēku nelabvēlību.

Džonijs Fontāne sacīja Donam:—Kad saņēmu kāzu ielū­gumu, es sev teicu: «Mans krusttēvs vairs neļaunojas uz mani.» Pēc savas šķiršanās es tev zvanīju piecas reizes, un Toms arvien man atbildēja, ka tevis neesot mājās vai arī tu esot aizņemts. Tad es sapratu, ka tu uz mani neturi labu prātu.

Dons Korleone piepildīja glāzes no dzeltenās Stregas pudeles.— Tas ir pagājis. Kas tev tagad uz sirds? Vai es tev vēl varu kaut kā palīdzēt? Vai neesi pārāk bagāts un slavens, lai tev vēl derētu mana palīdzība?

Džonijs izdzēra dzelteno, ugunīgo šķidrumu un pastiepa glāzi, lai namatēvs to piepilda vēlreiz. Viņš centās runāt bezrūpīgi.— Es neesmu bagāts, krusttēv. Ar mani iet uz leju. Tev bija taisnība. Man nekādā ziņā nevajadzēja atstāt sievu un bērnus tās paklīdenes dēļ, ko es apprecēju. Es neņemu ļaunā, ka tu toreiz biji nikns uz mani.

Dons paraustīja plecus.— Es gluži vienkārši biju noraizē­jies par tevi, tu taču esi mans krustdēls.

Džonijs sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu.— Es biju vai jucis tās palaistuves dēļ. Spožākā Holivudas zvaigzne. No paskata īsts eņģelis. Vai tu zini, ko tā slampa dara pēc filmēšanās? Ja grimētājs viņai pa prātam noziedis ģīmi, viņa guļas šim apakšā. Ja operators viņu īpaši labi uzņēmis, viņa stiepj to uz savu ģērbistabu un iepriecina. Un tā jebkuram, to viņa dala visapkārt tāpat kā es dzeramnaudu. Viena velna mātīte.

Dons Korleone viņu strupi pārtrauca:— Kā iet tavai ģime­nei?

Džonijs nopūtās.— Par viņiem es visu laiku esmu rūpējies. Pēc šķiršanās maksāju Džinijai un bērniem vairāk, nekā tiesa nosprieda. Reizi nedēļā es viņus apciemoju. Man viņu pietrūkst. Reizēm man liekas, ka sajukšu prātā.— Viņš iedzēra vēl vienu malku.— Tagad otrā sieva par mani ņirgājas. Viņa nespēj saprast manu greizsirdību. Sauc mani par vecmodīgu nelgu, zobojas par manu dziedāšanu. Pirms braucu šurp, es viņu krietni iedauzīju, tikai pa seju nesitu, jo viņai jāfilmējas. Belzu pa rokām un kājām gluži kā puika, un viņa tikai smējās par mani.— Džonijs aizdedzināja cigareti.— Tā, redzi, krust­tēv, pašlaik man šķiet, ka dzīvei nav nekādas jēgas.

— Šajās lietās es tev palīdzēt nevaru,— īsi noteica Dons Korleone. Pēc neilga klusuma brīža viņš jautāja:— Kas noticis ar tavu balsi?

No Džonija Fontānes sejas nozuda visa pašpārliecinātība Un uzspēlētā jautrība. Aizlūzušā balsī viņš teica:— Krusttēv, es vairs nevaru dziedāt. Kaut kas noticis ar balseni, un ārsti neko nevar pateikt.— Heigens un Dons pārsteigti pavērās viņā. Džoniju tie vienmēr bija pazinuši kā sīkstu zēnu. Fontāne turpināja:— Tās divas filmas man atnesa krietnu naudu. Es biju zvaigzne. Tagad mani met ārā uz ielas. Studijas direktors mani necieta jau no paša sākuma, un nu viņš man atriebjas.Dons Korleone nostājās krustdēlam tieši pretī un drūmi vaicāja:— Kāpēc šis vīrs tevi necieš?

— Es mēdzu dziedāt liberāļu apvienībām, atceries, tev nepatika, ka es to daru. Nu re, arī Džekam Volcam tas nepatika. Viņš mani nosauca par komunistu, bet nekādu efektu nepa­nāca. Un tad vēl es pievācu vienu meiču, ko viņš taupīja sev. Tikai uz vienu nakti, turklāt viņa pati līda pie manis. Ko tad man, velns parāvis, vajadzēja darīt? Tagad tā palaistuve, mana otrā sieva, parāda man durvis. Un Džinija ar bērniem mani atpakaļ neņems, ja vien nelīdīšu pie viņiem četrrāpus un uz vēdera, un dziedāt es arī vairs nevaru. Velns parāvis, krusttēv, ko lai es iesāku?

Dona Korleones seja pauda vienu vienīgu vēsumu, tajā nebija ne miņas no līdzjūtības. Viņš nicinoši teica:— Iesāc ar to, ka rīkojies kā vīrietis.— Piepeši mierīgo seju pārvērta dusmas. Dons uzkliedza:—KĀ VĪRIETIS!—Pastiepies pāri rakstāmgaldam, viņš ar negantu un reizē tēvišķu žestu sagrāba Džoniju Fontāni aiz matiem.— Dievs debesīs, kā tas var būt, ka tu tik daudz laika esi pavadījis manā tuvumā un izvērties par tādu lupatu? Holivudas finocchio, kas pinkšķ un lūdzas, lai pažēlo! Kas brēc kā sievišķis: «Ko lai es iesāku? Ak, ko lai es iesāku?»—viņš mēdoši atdarināja Džoniju.

Dona piepešais jūtu uzliesmojums bija tik neparasts un negaidīts, ka Heigens un Džonijs nespēja valdīt smieklus. Dons Korleone jutās apmierināts. Mirkli viņš kavējās domās par to, cik ļoti mīl šo savu krustdēlu. Kā šādu brāzienu būtu uzņēmuši viņa paša dēli? Santīno būtu piepūties un sabozies un ilgāku laiku uzvestos neciešami. Fredo sarautos melns un maziņš. Maikls būtu vēsi pasmaidījis un aizgājis un mēnešiem ilgi nerādītos mājās. Bet Džonijs, šis lieliskais puika, sēdēja smaidīdams un centās saņemties, labi saprazdams krusttēva patiesos nolūkus.

Dons Korleone turpināja:— Tu atņem sievieti savam bosam, cilvēkam, kurš daudz varenāks par tevi, un tad nāc un žēlojies, ka viņš tev negrib palīdzēt. Kāda nejēdzība! Tu atstāj ģimeni, pamet bērnus bez tēva, lai apprecētu paklīdeni, un tad raudi, ka viņi tevi negaida atpakaļ atplestām rokām. Un šai paklīde­nei tu nesit pa seju, tāpēc ka viņai jāfilmējas, un tad brīnies, ka viņa smejas par tevi. Nelga tu esi bijis un saņēmis, kas nelgām pienākas!

Pēc neliela klusuma brīža Dons Korleone jautāja daudz iecietīgākā balsī:— Vai šoreiz tu gribi klausīt manam pado­mam?

Džonijs Fontāne paraustīja plecus.— Džiniju otrreiz appre­cēt es nevaru. Vismaz ne tā, kā viņa to gribētu. Es nododos azartspēlēm, es iedzeru, es pavadu daudz laika ar saviem zēniem. Skaistas skuķes allaž skrien man pakaļ, un es nekad neesmu spējis no tām atteikties. Es justos kā pēdējais nelietis, kad pēc tā visa atgrieztos pie Džinijas. Pasarg Dievs, es taču nevaru atkal sākt to visu no gala!

Dons Korleone reti mēdza izrādīt dusmas.— Es neteicu, lai tu precies no jauna. Dari, kā vēlies. Labi, ka tu gribi būt tēvs saviem bērniem. Vīrietis, kuri nav tēvs saviem bērniem, nekad nav īsts vīrietis. Bet tad tev jāpanāk, lai viņu māte tevi pieņemtu. Kāpēc tu nevari viņus apciemot katru dienu? Kāpēc nevari dzīvot vienā mājā ar viņiem? Kāpēc nevari dzīvot tieši tā, kā pats vēlies?

Džonijs Fontāne pasmējās.— Krusttēv, visas sievietes jau nav tādas kā veco laiku itāliešu sievas. Džinija to necietīs.

— Tāpēc, ka tu uzvedies kā finoccho,— Dons izsmejoši atbildēja.— Tu viņai devi vairāk, nekā piesprieda tiesa. Tai otrai tu nesiti pa seju tāpēc, ka viņai jāfilmējas. Tu ļauj savu rīcību diktēt sievietēm, bet viņām šai pasaulē nav pilnvērtīgas saprašanas, kaut arī viņas neapšaubāmi nokļūs paradīzē, kamēr mēs, vīri, cepsimies ellē. Un vēl kaut kas. Es visus šos gadus esmu vērojis tevi.— Dona balss kļuva nopietnāka.— Tu esi bijis labs krustdēls, tu esi man parādījis visu cieņu. Bet kā ar taviem vecajiem draugiem? Vienu gadu tu skraidi kopā ar vienu, citugadu atkal ar citu. Atceries to itāliešu puisi, kas dažās filmās bija tik jauks! Kad viņam vairs neveicās, tu nelikies gar viņu ne zinis, jo pats biji slavenāks. Un tavs sensenais draugs, ar kuru tu kopā gāji skolā, kopā dziedāji? Nino. Viņš aiz sarūgtinājuma pasācis pārāk daudz dzert, bet nekad nežēlojas. Strādā smagu darbu, braukā ar grants mašīnu un nedēļas nogalēs dzied par dažiem dolāriem. Viņš nekad nav teicis slikta vārda par tevi. Vai tu nevarētu viņam mazliet palīdzēt? Kāpēc ne? Viņš dzied labi.